Latvijas nodēvēšana par niecīgu valsti un okupācijas fakta apšaubīšana piesaistījusi arī britu biznesa žurnāla "The Economist" Austrumeiropas eksperta Edvarda Lūkasa uzmanību.
"Baņķieriem vajadzētu sniegt kādus paskaidrojumus pēc viņu pārliecinošajām maksātnespējas, devalvācijas un katastrofu prognozēm Baltijas valstīm. Tomēr arī ārvalstu žurnālisti nav bijuši pārāk labi savā darbā, taču īpaši izceļas nesenais raksts par Latvijas vēlēšanām parasti autoritatīvajā laikrakstā "The New York Times"," savā komentārā raksta Lūkass.
"Nespējot fiziski izraut savu valsti no niecīgā zemes gabala blakus Krievijai, viņi [latvieši] tiecas pēc iespējas ciešāk integrēties Rietumos," teikts "The New York Times" rakstā, kura autors ir Maskavā bāzētais reģionālais korespondents Maikls Švircs.
"Vārdu "niecīgs" varētu attiecināts uz tādām mikrovalstiņām kā Monako, Andora vai Lihtenšteina. Bet attiecināt to uz Latviju - tā ir slinka žurnālistika. Tas arī rada iespaidu, ka "niecīgās bijušās padomju Baltijas republikas" nav īstas valstis, bet tikai pagaidu ģeopolitisks stāvoklis," savā komentārā raksta Lūkass.
"The New York Times" raksts izraisījis sašutumu arī Igaunijā dzīvojošajā amerikāņu žurnālistā un blogotājā Gvistīno Petronē, kurš tam veltījis niknu rakstu savā blogā "Itching for Eestimaa" ("http://palun.blogspot.com/").
"Amerikāņu žurnālisti regulāri atsaucas uz Baltijas valstu nelielo izmēru, īpaši salīdzinājumā ar Krieviju, kas ir pasaulē lielākā valsts. Kāpēc? Es domāju, ka, norādot uz Latvijas mazo izmēru, amerikāņu lasītājiem nebūs jājūtas vainīgiem, ka viņi nezina, kur tā atrodas. Bet vai "The New York Times" Dāniju sauktu par niecīgu? Un kā ar Nīderlandi? Tās abas ir mazākas par Latviju. Un Latvija ir trīs reizes lielāka par Izraēlu - šeit ir par ko padomāt, ņemot vērā šīs mazās valstiņas, hmm, ar niecīgajiem teritoriālajiem konfliktiem," raksta Petrone.
"The New York Times" rakstā arī netieši apšaubīts Baltijas valstu okupācijas fakts, padomju režīmā pavadītos gadus raksturojot kā, "neskatoties uz padomju un daudzu mūsdienu Krievijas apgalvojumiem par pretējo, tas ir periods, ko vietējās populācijas uzskata par okupāciju".
Petrone savā komentārā norāda uz "The New York Times" arhīvā pieejamo laikraksta 1940.gada 18.jūnija rakstu ar virsrakstu: "Sarkanie spēki iebrūk Baltijas valstīs; Igaunijas, Latvijas un Lietuvas okupācija", tālāk rakstā vēstot: "Padomju Krievija, kas karā ieguva svarīgas militāras piekāpšanās no Somijas, šonakt steidzas ar saviem spēkiem un tankiem uz jaunajām Baltijas bāzēm, kas ar ultimātiem ir atņemtas Latvijai, Igaunijai un Lietuvai."
"Okupācija, spēki, tanki, atņemti ar ultimātu? Šie nav nekādi izvairīgi vārdi. Kā tas var būt iespējams, ka "The New York Times" ignorē pats savu reportāžu par attiecīgo laiku. Šī raksta atrašana interneta arhīvā man aizņēma trīs minūtes. Un ASV valdība arī nav ieņēmusi nekādu citādu nostāju. Šā gada jūlijā ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone svinēja 70.gadadienu kopš toreizējā ASV valsts sekretāra Samnera Velsa deklarācijas, ar kuru ASV paziņoja, ka neatzīs Baltijas valstu inkorporāciju PSRS 1940.gadā. "Šis izšķirošais dokuments kritiskā brīdī atbalstīja Baltijas valstis kā neatkarīgas republikas, lai nodrošinātu to starptautisku atzīšanu, un veicināja sadarbības turpināšanos ar to diplomātiskajā misijām 50 okupācijas gados," svinīgajā pasākumā norādīja Klintone."
Petrone arī kritizē avīzes vienkāršoto interpretāciju par krievvalodīgo situāciju. "Pēc neatkarības iegūšanas jaunās Baltijas valstu valdības uzsāka politiku, kas atsvešināja un apspieda krievvalodīgos iedzīvotājus," raksta "The New York Times".
"Tas ir vienkārši briesmīgi. Tas izskatās kā izkopēts no [Krievijas oficiālo mediju] "Russia Today" vai ITAR-TASS rakstiem, vai arī Krievijas Ārlietu ministrijas preses relīzes. Pirmkārt, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai ir pilnīgi atšķirīgas pilsonības politikas, nemaz nerunājot par mazākumtautību tiesībām. Turklāt Švircs lieto izteikti subjektīvu valodu. Ja viņš vēlas tikt uztverts nopietni, viņam vajadzētu rakstīt, ka [Latvijas politika krievvalodīgajiem] liek justies atsvešinātiem un apspiestiem. Tad tā būtu publikācija, nevis viedokļa paušana," raksta Petrone.
Žurnālists arī norāda uz avīzes raksta kopējo iespaidu, "Saskaņas centru" raksturojot kā promaskavisku partiju, kuras uzvara vēlēšanās Latvijā nozīmētu Ukrainai līdzīgu notikumu scenāriju un Latvijas nonākšanu Maskavas kontrolē.
"Izskatās, ka "The New York Times" ir ņēmusi par piemēru Ukrainas nesenos notikumus un mēģinājusi to piemērot Latvijai. Tas ir biedējošs "pēcpadomju" scenārijs, kurā visas bijušās padomju republikas galu galā nonāk Maskavas kontrolē. Dažiem Rietumu žurnālistiem tas patiesībā ir mierinājums, jo tas dod viņiem tiesības attaisnot savu slinkumu ar grandiozām idejām, kuras viņi patiesībā nesaprot. Ideja, ka Padomju Savienība vai Krievija ir reģionālās stabilitātes garants, no vēsturiskās perspektīvas ir pilnīgi smieklīga, bet Rietumu žurnālisti ar to turpina aizrauties, jo tas ļauj viņiem no sarežģītām debatēm par Krimu vai Dienvidosetiju, vai Latvijas pilsonības likumiem atkratīties kā "strīdiem tālās valstīs starp cilvēkiem, par kuriem mēs neko nezinām" [bijušā britu premjerministra Nevila Čemberlena izteikums par Čehoslovākijas krīzi 1938.gadā]. Atstāsim labāk to krieviem. Viņiem taču ir viss - gan gāze, gan nafta."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
