No pirmā acu uzmetiena karš izskatās pēc tik pašsaprotama ļaunuma, ka tā ētiskais vērtējums šķiet absurds. Taču, kā zināms, ētika nodarbojas ar notikušas vai iespējamas rīcības vērtējumu, norādot uz izvēles kvalitāti - kā labāk, kā pilnīgāk, kā pareizāk, kā taisnīgāk, laimīgāk utt.
Vērtējums savukārt reizēm var ietekmēt rīcības izvēli, liekot pārtraukt iesākto vai atlikt iecerēto.

Kara vērtējums no ētikas viedokļa ir pamats , uz kura notiek tā kritika un protesti, tāpēc nav nebūtiski uzturēt un paplašināt tā ētisko aspektu.

Pirmais, kas uzsverams kara ētiskajā skatījumā, ir nošķīrums starp karu vispār no katra atsevišķa kara izvēles vērtējuma .

Kas attiecas uz karu vispār – dominē divas pieejas- pacifisms un reālisms. Pacifisms noliedz karu , jo nepieļauj nogalināšanu, bieži nonākot un paliekot abstraktas jābūtības pozīcijā.

Pretstatā reālisti, ieskaitot franču domātāju Monteskjē, skata karu kā ar spēku apveltītā noslieci savu spēku apliecināt un paplašināt, cik tālu vien iespējams. Tā kā politika balstās uz spēku , karš atzīstams par faktu, ko pazīst gan pirmatnējā cilts, gan ar vismodernāko tehniku un prāta spējām apveltītā XXI gadsimta cilvēce. Tādējādi, atzīstot karu par sociālvēsturisku parādību , nākas izvērtēt katras atsevišķas kara izvēles taisnīgumu vai netaisnīgumu. Tieši no reālistu viedokļa notiek karu dalījums taisnīgos un netaisnīgos un tiek meklēti kritēriji, lai attaisnotu vienu un nosodītu citu kara izvēli. Cik taisnīga /netaisnīga ir pašlaik notiekošā Irākas kara izvēle ? Miljonu protestētāju intuīcija liecina, ka tautas apšauba tā taisnīgumu. Oficiālais kara izvēles pamatojums acīmredzami nepārliecina tiešajā politikā neiesaistīto tautu. Pārāk maz pamatojumā ir faktu. Ieroču inspektoru neatklātie masu iznīcināšanas līdzekļi aizstāti ar iespējamības izteiksmi- neatļautie bioloģiskie un ķīmiskie ieroči varētu būt, tos varētu izmantot iespējamais terorisms. Tehnoloģiski bruņotā plašsaziņas līdzekļu armija neesošos faktus aizstāj ar vārda ietekmi, ražojot emocionālu šausmu un baiļu psiholoģiju. Nelolojot ilūzijas par Sadama Huseina politikas nedemokrātiskumu, nākas atzīt, ka kara attaisnojuma oficiālais pamatojums nepārliecina domājošos, par ko liecina amerikāņu intelektuāļu vēstule “Ne manā vārdā”(“Forums”, 7-14. februāris) vai demonstrāciju vilnis pasaulē.

Taisnīguma izrāde un imitācija piesedz īstos nolūkus, kuri parasti nemēdz būt tik nesavtīgi un cēli, kā tos uzved ideoloģija. Tos varam tikai minēt. Pirmkārt, ne tikai paš laik notiekošais iznīcināšanas posts, bet karu sērija , kurus provocējusi Amērika pēc Otrā pasaules kara, liek domāt, ka nolūks ir demonstrēt savu spēku un varenību pasaulei. Karu virkne patiešām apliecina, kurš ir visievērojamākais militārais spēks mūsdienu pasaulē. Ņemot vērā vismodernāko militāro tehniku, iespējams, tas atzīstams par vislielāko militāro spēku pasaulē, kāds vien pašlaik iespējams un kāds vēsturiski pieredzēts. Par spēku, kuram pašreiz nav pretspēka. Spēks ir jādemonstrē, un tas ar nepielūdzamu ritmu tiek un tiks atkārtots arī turpmāk.

Otrkārt, ir savi ekonomiskie mērķi, kuri saistās ar naftas laukiem, ņemot vērā faktu, ka naftas imports pasaules pirmajā lielvalstī sastāda vairāk par 60% un , kas nozīmīgāk, naftas ieguve var izsīkt : 7 0 % no pašlaik izmantojamiem naftas krājumiem uzieti 25 gadus atpakaļ. Laiks meklēt.

Nākamais ētiskuma meklējumu virziens attiecināms uz līdzekļu izmantojumu minēto nodomu sasniegšanai. Vispirms, karš var būt saudzīgāks un nesaudzīgāks pret cilvēka dzīvību, īpaši, pret nevainīgo , karā neiesaistīto civiliedzīvotāju dzīvībām.

Kas attiecas uz pēdējo karu, nevainīgi bojā gājušo skaits pagaidām it kā niecīgs. Tāda ir oficiālā statistika. Taču skaitļu patiesumu liek apšaubīt nepieredzētais iznīcināšanas vērienīgums .

Pietiek palūkoties caur daudzu pasaules ziņu kanālu logiem uz uguns jūru, uz sprādzienu ritmu intensitāti , uz degošu pilsētu un naftas torņu dūmu stabiem , lai saprastu mokas, ciešanas , dzīvības niecīgumu un trauslās izdzīvošanas iespējas uz iznīcinošās varenības fona.

Otrkārt, karš vērtējams no atbildības viedokļa attiecībā uz dabas vidi. Iespējamas neparedzamās jauno militāro tehnoloģiju sekas , kuras neizpētītas, bet kuru katastrofālo realitāti zemeslodei kopumā atgādina un par ko brīdina zinātnieki.

Treškārt, lādiņu tonnas sagrauj visu to, kas veidots ar dzīvības un nākotnes labklājības nolūku.

Ceturtkārt, ir neatgūstami un neatjaunojami kultūras vērtību zaudējumi.

Piektkārt, rodas neattaisnojami morāli zaudējumi – brutalizācija, attaisnota nogalināšana un vardarbība , karā iesaistīto demoralizācija.

Karš ir atbildīgākais lēmums no visiem , kas iespējams politikā. Ja summējam kopā kara politiskos ieguvumus un morālos zaudējumus, vai tie ir līdzsvarojami? Vai bravurīga spēka demonstrācija un naftas atradnes attaisno postu, iznīcināšanu, attaisnotu vardarbību, demoralizāciju? Tie ir būtiski izvēles atbildīguma un taisnīguma jeb morālas paliek pārbaudes jautājumi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!