Rīgā viesosies pasaules apceļotājs Bruno Baumanis

Fragments no žurnāla "Globetrotter" (Šveice) intervijas ar Bruno Baumani.

G.: Tu esi daudz ceļojis un daudz piedzīvojis. Kas tevi ceļā ir visvairāk iespaidojis?

B.B.: Dabas pieredze. Vienatne mežonīgos apvidos, kur eksistence ir atkarīga tikai no paša spēkiem. Tādas sajūtas var piedzīvot vienīgi augstu kalnos vai tuksnesī.

G.: Tu esi šķērsojis Takla Makanu un Gobi Āzijā un pabijis Tibesti kalnienē. Kas tevi tuksnesī piesaista?

B.B.: Jau kopš pirmā soļa tuksnesī - tas mani ārkārtīgi nomierina. Pirms tam biju izmēģinājis arī citus apvidus – augstus kalnus, mūžamežus, džungļus. Un tad nonācu tuksneša klajumā. Ilgu pilns glabāju sevī ainavas, biju lasījis Svena Hedina grāmatu "Stāsts par kādu cilvēku, kurš ar karavānu devās tuksnesī un pārcieta bojāeju". Visiespaidīgākā bija ekspedīcija uz Takla Makanu 1989. gadā – neticama vienmērība, klusums. Tas man bija kas jauns. Tuksnesis rosina uz refleksiju, uz ceļu pie sevis paša. Tas aizskar līdz dvēseles dziļumiem. Uz tuksnesi devās pravieši un no turienes ir cēlušās reliģijas. Tuksnesis ir iespaidīga ainava, kas turklāt atspoguļo to, ko meklēju dzīvē – dinamiku. Tuksnesis liek cilvēkam saprast dinamiskos dzīves pamatprincipus. Tuksnesī nekustība nozīmē nāvi. Cilvēks var izdzīvot tikai kustībā. Viņam jāiemācās paļauties uz savām spējām. Un var atklāt, ka cilvēka rīcībā ir daudz vairāk spēka, nekā viņš jebkad spētu sevī ieraudzīt, būdams drošā vidē. Tā ir pieredze, ko mans neviens nevar atņemt. Un tas ir vienīgais, kas saglabājas, citam nav nozīmes.

G.: Tu atkārtoji Svena Hedina ceļojumu cauri Takla Makanam, jo šaubījies, vai tiešām Hedina ceļojums noritēja tā, kā viņš bija aprakstījis. Pēc Hedina ziņām, toreiz bojā aizgāja divi cilvēki un vairāki kamieļi. Tu savā ekspedīcijā saskāries ar gandrīz tikpat nepārvaramām grūtībām, kā Hedins. Kas īsti notika?

B.B.: Es iedomājos, ka šāda sekošana vēsturiskam maršrutam nebūs nekas bīstams. Man bija daudz vairāk tuksneša pieredzes, nekā Hedinam, kurš turklāt ceļoja bez GPS un precīzas kartes. Tomēr es centos šim ceļojumam izvēlēties līdzīgus priekšnoteikumus, lai būtu iespējams salīdzināt ekspedīciju 1895. un 2000. gadā. Tāpēc es tāpat kā Hedins devos ceļā nelabvēlīgajā un vētras draudiem pilnajā laikā pavasarī. Es gribēju pieredzēt uz savas ādas, kas toreiz nogājis greizi, lai varētu saprast, kāpēc Hedina ceļojums kļuva par traģēdiju. Arī es uzsāku ceļu ar gandrīz tādu pašu komandas biedru un kamieļu skaitu. Un galu galā man nācās piedzīvot, ka pat vēl šodien Takla Makans šajā gada laikā ir nepārvarams.

Mūsu ģeogrāfiskās zināšanas simts gadu laikā bija papildinājušās, bet arī apkārtne bija mainījusies. Kur agrāk Hedins peldējās ezerā, tagad viss izžuvis. Tās ir sekas cilvēku rīcībai: upes, kuras agrāk tecēja tuksnesī, tagad tuksneša malā tiek norobežotas.

Taču mans galvenais jautājums bija: vai Hedins nebija pareizi saplānojis ūdens patēriņu? Vai viņš bija izlietojies karavānas nestspēju, lai ūdens vietā transportētu lieku kravu? Vai arī vainīgs bija dusmīgais iezemietis – ūdens zaglis? To es apšaubīju.

Jautājuma vērts ir arī Hedina paša varoņstāsts, viņa spožais it kā viena cilvēka sasniegums. Nav brīnums, ka beigās, kad karavāna bija teju aizgājusi bojā, Hedins bija vienīgais, kam bija atlicis spēks. Tolaik ceļā devās divu šķiru komanda. Viņš jāja, viņa kalpotāji soļoja. Viņš ņēma vairāk ūdens, nekā citi. Viņš bija kungs.

Arī mēs savā ceļā pazaudējām gandrīz visu, arī vairākus kamieļus, tomēr guvām pierādījumus, ka daudz faktu Hedina stāstā ir nepatiesi.

G.: Kad kājām devies cauri Gobi tuksnesim, tu gandrīz nomiri aiz slāpēm, un tomēr gāji viens pats. Svena Hedina ceļojuma atkārtošanas ekspedīcijā tu biji atbildīgs par pavadoņiem un kamieļiem. Vai drīkst citus cilvēkus pakļaut tādām riskam un kur ir robeža?

B.B.: Robeža būtu tad, ja es zaudētu modrību. Man vajadzēja rīkoties tā, lai šajā ekspedīcijas atkārtojumā es būtu simtprocentīgi pārliecināts, ka nenokļūsim briesmās. Tādēļ man bija līdzi arī 60-gadīgs ceļojuma biedrs bez tuksneša pieredzes.

G.: Vai tomēr biji kaut kur pārrēķinājies?

B.B.: Es biju pārrēķinājies tai ziņā, ka ir ārkārtīga atšķirība, vai mūsdienās iet Takla Makana tuksnesī, vai kāpj Everestā. Par Everestu ir pilnīga informācija, katrs punkts ir nofotografēts. Tuksnesī es ienācu neskartā zemē. Izņemot Hedina apraksta nebija vairs neviena cita, kas man būtu noderējis. Nebija arī pētījumu, cik ilgi noteiktos apstākļos ir spējīgs iet kamielis. Un es paļāvos uz kamieļu dzinēju zināšanām. Es viņiem teicu, ka mums priekšā ir 185 km bez ūdenskrātuvēm. Es nevēlos novelt atbildību uz kamieļu dzinējiem, bet viņi bija pārliecināti, ka mēs sasniegsim mērķi. Turklāt tie bija viņu kamieļi, viņu eksistences pamats. Kad radās sarežģījumi, mēs jau bijām tālu aiz vietas, kurā vēl būtu iespējams griezties atpakaļ. Bez ūdens vienīgā iespēja ir bēgt uz priekšu, par katru cenu. Kamieļu zaudējums (cilvēki necieta) – man bija ļaunākā pieredze. Tas bija murgs, kas man seko vēl šodien. Es arī būtu varējis reaģēt sociāldarvinistiski un pateikt – es esmu stiprākais, pieredzējušākais, skriešu viens pats uz glābiņu – ūdenskrātuvi. Bet tad es būtu pazaudējis visu. Mēs izdzīvojām kā komanda. Mēs dzīves gudrībā izaugām kopā ar uiguru pavadoni. Tā bija skaista pieredze un beigu beigās šis ceļojums bija īsta robežu izzināšana."

Takla Makans ir lielākais vienlaidu smilšu tuksnesis pasaulē. Ekstrēmās temperatūras svārstības (dienā līdz +60, bet naktī līdz -2 grādiem pēc Celsija) un iznīcinošās melnās smilšu vētras padara šo "smilšu jūru" par dzīvībai naidīgu un reizē valdzinošu apvidu. Tulkojumā no arābu valodas "takla makan" nozīmē "ceļš bez atgriešanās". Tieši gar Takla Makanu no 2. gs. p. m.ē. līdz pat 15. gs. m.ē. veda Zīda Ceļš – tā laika galvenā saimniecisko sakaru maģistrāle starp Āziju un Eiropu.

Pirmais, kurš vairāk nekā pirms 100 gadiem uzdrošinājās šķērsot Takla Makanu, bija zviedru ceļotājs Svens Hedins. Lai gan viņa vadītā karavāna aizgāja bojā, tieši šis pārgājiens padarīja viņu par leģendāru pētnieku un ceļojumu rakstnieku.

2000. gadā Bruno Baumanis atkārtoja Svena Hedina ekspedīcijas maršrutu un pieredzēto dokumentēja grāmatā "Karavāna iet nāvē. Drāma Takla Makana tuksnesī".