Mazliet no vēstures
Pirmās vēsturiskās liecības par to, ka Krievijā dzer tēju, ir minētas jau 15. gadsimta vidū. 1665. gadā ārsti sāka apzināties tējas vērtīgās īpašības un ieteica tēju kā ārstniecības līdzekli caram Aleksejam Mihailovičam, kurš tad sūdzējies par sāpēm vēderā. Tēja caram palīdzēja un atstāja uz viņu lielu iespaidu, tāpēc turpmāk viņš regulāri iepirka tēju no Ķīnas.
Cars Pēteris Pirmais savā valdīšanas laikā bija ļoti iemīļojis kafiju un lika to dzert visiem saviem viesiem, kuriem gan vairāk pie sirds gāja tēja, ko savukārt ļoti mīlēja lietot imperatore Katrīna II. Viņa personīgi uzmanīja "tēju karavānas", kas ieceļoja no Ķīnas, un regulāri sekoja līdzi tējas servīžu attīstībai un ražošanai Krievijā. Viņas valdīšanas laikā viņas padotie katru gadu pieprasīja tik milzīgu tējas daudzumu, ka tās atvešanai bija nepieciešami 6000 apkrautu kamieļu. Ķīnieši veidoja karavānas, kurās bija pa 200-300 kamieļiem, un katrs kamielis savā mugurā nesa 270 kg smagas tējas kastes. Tādā veidā krieviem ik gadu tika ievesti 2-3 tūkstoši tējas karavānu, piegādājot apmēram 1633 tonnas tējas gadā. Tējas mīļotāju rindas auga, un karavānu skaits arī.
Tējas "ceļojums" no Ķīnas uz Sanktpēterburgu bija ļoti garš - apmēram 18 000 km - un tas ilga 16-18 mēnešus. Ar kamieļu karavānām cauri Gobi tuksnesim, tad ar zirgiem un pajūgiem cauri Sibīrijas taigai un pāri neskaitāmām upēm. Karavānu ierašanās gadatirgos Krievijas pilsētās vienmēr bija liels notikums. Karavānu ceļš līdz 1880. gadam bija vienīgais tējas piegādes veids. Pēc tam kad atvēra Transsibīrijas pirmo dzelzceļa līniju, tēju sāka ievest arī no Indijas un Ceilonas.
Jau 20. gadsimta pirmajā gadā Krievijā ieveda ap 57 tūkstošus tonnu tējas - tas ir vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī, ļaujot Krievijai kļūst par līderi tējas izmantošanā (izņemot Ķīnu, par kuru šajā laika periodā konkrētu datu nav). Pirms Pirmā pasaules kara Krievijas kopējais tējas apgrozījums bija vairāki miljoni rubļu gadā.
Krievijā vienmēr vairāk mīlēta melnā tēja, bet līdz 19. gadsimta sākumam tējas importā ļoti nozīmīga vieta bija no Ķīnas vestajai ļoti augstvērtīgajai zaļajai tējai. Tika ievestas arī retas tējas, piemēram, Ķīnas dzeltenā "imperatoru" tēja, kuru ķīnieši pārdeva tikai Krievijai un tikai apmaiņā pret kažokādām. Līdz ar tējas attīstību jau 18. gadsimta vidū Urālos plaši izvērsās patvāru jeb "samovaru" ražošana. Interesanti, Krievijas statistika uzrāda, ka 1830.-1840. gadā tajos rajonos, kur pieauga tējas dzeršana, mazinājās stipro alkoholu lietošana.
Kā Krievija izdomāja audzēt savu tēju
Krievijas teritorijā tējas krūmi dabīgā veidā neaug un ir maz tādu vietu dabā, kur tā augtu. Tomēr jau 18. gadsimtā Krievijai bija grandiozi plāni audzēt pašiem savu "krievu tēju", jo tējas tirgus auga un imports no Ķīnas bija ļoti dārgs. Pirmais dokumentālais materiāls par mēģinājumu audzēt tēju ir datēts ar 1817. gadu, kad tējas krūms izaudzēts Krimas botāniskajā dārzā. 1896. gadā pirmo reizi tēju izaudzēja Azerbaidžānā un izveidoja pat nelielas plantācijas. 1913. gadā tika pierādīts, ka Krievijas tējas audzēšana var būt augsti kvalitatīva un ir iespējams arī šajā valstī ražot kvalitatīvu tēju.
Laika posmā no 1917. līdz 1923. gadam Krievija piedzīvoja "tējas periodu", tējas uzplaukumu, jo alkoholisko dzērienu lietošana bija aizliegta ar likumu. Darba ļaudis tēju uzņēmumos varēja lietot bez maksas. Tika izveidota organizācija, kura nodarbojās ar konfiscētās un nelegāli ievestās tējas izdalīšanu uzņēmumiem. Iekrājumi bija tik lieli, ka līdz pat 1923. gadam nebija vajadzības tēju iepirkt no ārzemēm.
Tējas dzeršanas tradīciju rašanās. Toreiz un tagad.
Pirmās tējas dzeršanas tradīcijas un rituāli Krievijā radušās 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā divās tā laika bagātākajās aprindās - aristokrātu un tirgotāju aprindās. Augstmaņi "aizņēmās" tējas dzeršanas tradīcijas no britu kultūras: tēju dzēra pie nevainojami klāta galda, no porcelāna krūzītēm, bieži ar pienu. Tēja tika pasniegta "sausā" veidā, speciālā tējkanniņā, un tika gatavota tikai uz galda. Tējas ceremoniju galvenais iemesls bija tikšanās ar citiem augstmaņiem. Pati tēja spēlēja tikai otrā plāna lomu.
Savukārt tirgotāji radīja paši savu tējas dzeršanas tradīciju - uz galda atradās liels patvāris, ievārījums, medus, dažādi saldumi, sausiņi, barankas un pat pīrāgi ar gaļu. Tēju dzēra no apakštasītes. Tirgotāju tējas dzeršana bija ļoti ilga. Tās gaitā dažreiz tika izdzerti pat vairāki desmiti tējas tasīšu. Vārīt tēju vairākas reizes un izmantot vairākas tējkannas bija ļoti neērti, tāpēc mazākā tējkannā uzvārīja stipru tējas uzlējumu, un karstu ūdeni katrs savam novārījumam varēja pieliet pats no patvāra. Patvāris tika likts pašā galda vidū, jo tas ir estētiski skaists, tas ļoti ilgi saglabāja karstu ūdeni, kas bija ērti pie galda sēdošajiem viesiem - nevajadzēja katru reizi iet pēc karsta ūdens. Patvāris katram saimniekam bija kā simbols, ar ko parādīt viesiem savu varenību un bagātību. Jo lielāks patvāris, jo bagātāks saimnieks.
Krievijā tēju dzer pārsvarā uzreiz pēc mielasta, klāt pasniedzot dažādus konditorejas izstrādājumus. Tādā veidā tēja aizstāj desertu. Atkarībā no garšas īpatnībām un personīgām vēlmēm pie tējas pasniedz cukuru, medu, ievārījumu vai citronu (citrona šķēlītes sulu izspiež un pievieno tieši krūzē). Ievārījumu parasti ēd klāt tējai ar karotīti vai arī smērē uz maizes. Arī medu ēd klāt, smērē uz baltmaizes vai arī izmanto tējā kā cukura aizvietotāju. Tējai mēdz pievienot arī pienu vai saldo krējumu, dažreiz balzamu, konjaku vai rumu. Svinīgās reizēs tēju pasniedza porcelāna tējas krūzītēs, kuras bija neliela izmēra, savukārt ikdienā bija tradīcija pārliet tēju no krūzītes apakštasītē, jo karstu tēju tā bija iespējams ātrāk atdzesēt.
Interesanti:
Vēl kāda saglabājusies tradīcija vēsta, ka saimnieks viesim vienmēr pielej pilnu tējas krūzi līdz pašai augšai, kas nozīmē - saimnieks nevēlas, lai viesis agri ietu prom.
Tēju katrā ģimenē dzer ne mazāk kā divas, trīs reizes dienā. Tēju dzer pie katras ēdienreizes un arī atsevišķi. To vāra vienā lielā tējkannā, kas paredzēta visai ģimenei. Pēc tam katrs pats sev lej krūzītē uzvārījumu un atšķaida ar karstu ūdeni.
Tēja svētkos ir gandrīz vai obligāta lieta, jo katrs svētku mielasts sastāv no divām daļām - ir svētku galds ar ēdienu, pie kā klāt pasniedz alkoholiskos dzērienus, un otrā daļa, kad tiek pasniegta tēja un saldumi.
Gatavojoties tējas galdam, ēdieni un trauki tiek novākti, un nereti ģimenē svētku galdam ir īpašas tējas servīzes, kuras ikdienā netiek izmantotas. Svētku galdā liek arī mazas vāzītes un trauciņus ar ievārījumu, medu, saldumiem.