Kādēļ Rīgas ielu uzturēšanā un rekonstruēšanā joprojām ir tik daudz paviršību, nolaidības un vienaldzības? Kādēļ, pa Rīgas ielām braucot, pastāvīgi jākoncentrē sava uzmanība nevis uz satiksmi, bet uz to, lai netrāpītu kādā bedrē, iedobē, asfalta plaisā vai nelīdzenā kanalizācijas lūkā? Kādēļ tādas Rīgas svarīgākās centra ielas kā Lāčplēša, K.Barona, A.Čaka, K.Valdemāra un citas ir novestas līdz tādam stāvoklim, ka jau kauns pa tām braukt, un, nedod dies', vēl kāds Eiropas kultūras galvaspilsētas viesis jāved… Kauns par pilsētas tēvu attieksmi pret sirmo Rīgu.
Kādēļ Rīgā joprojām ir tik daudz kanalizācijas lūku kā nevienā citā Eiropas pilsētā? Kāpēc šīs lūkas izvieto tik haotiski, projektēšanas stadijā nedomājot par galveno – lai tās netraucētu satiksmes drošībai un braukšanas komfortam.
Kāpēc šīs pārspīlēti daudzās kanalizācijas lūkas arī jaunu ceļu projektēšanā novieto uz braucamās daļas? Pat jauna ceļa nodošanas brīdī tās sajūtamas, braucot pāri, un jau pēc neilga laika tās sāk iegrimt asfaltā, vai arī apkārtējais asfalts sāk nosēsties, izceļot lūkas.
Tām lūkām, kuras negrimst asfaltā, ir cita problēma – vāku virsma atrodas zemāk par čuguna apmales virsmu un arī sanāk trieciens. Iztēlojieties triecienu, kāds rodas, kad pāri šādai lūkai lielā ātrumā pārbrauc 40 tonnas smaga kravas automašīna! Ikkatrs šāds trieciens nodara postu gan paši kanalizācijas lūkai, gan zemāk esošajām caurulēm, visai kanalizācijas sistēmai, gan asfaltam, kā arī citām pazemes komunikācijām.
Un pareiziniet desmitus tūkstošus automašīnu ik dienas ar tūkstošiem nekvalitatīvo lūku Rīgā! Dažreiz vibrācijas no šādas bojātas lūkas ir izjūtamas pat simts metru attālumā esošajās ēkās. Tad kādu triecienu uzņem pati kanalizācijas būve!?
Uz ielām pastāvīgi notiek rakšanas darbi un darbu veicējiem ir pienākums aiz sevis visu savest kārtībā un noasfaltēt. Bet vai kāds kontrolē veicamo darbu kvalitāti, grants noblīvēšanas pakāpi, asfalta līdzenumu attiecībā pret veco asfalta līmeni, kā vēlākas asfalta iegrimšanas riskus? Vai šo remontdarbu vietas tiek reģistrētas un kontrolēta vēlāka lūku iegrime? Vai no būvfirmas tiek prasīta garantija par virsmas seguma vēlāku neiegrimšanu? Kas īsti bojā Rīgas ūdensvada un kanalizācijas sistēmas, kā arī mūsu automašīnas? – Ielu saimnieku vienaldzība!
Nekur citur Eiropā nav redzēta tāda kanalizācijas lūku pārpilnība kā Rīgā. Katru reizi atgriešanās no ārzemēm uz Rīgas ielām ir kā nokļūšana Sūnu ciemā. Liekas daudz ko vēl varētu Rīgā paciest un uzlabot, bet šī bedru un lūku būšana ir kliedzoša.
Iespējams, varētu nekvalitatīvās lūkas norakstīt uz padomju mantojumu, novecojušām būvniecības metodēm utt. Bet kur nu! Paskatīsimies, kas notiek uz mūsu jaunākā "lepnuma" – Dienvidu tilta pēdējās kārtas, J.Čakstes gatves brauktuves. Šķiet, nevienas mājas apkārt, nebūtu jābūt ne ūdensvadam, ne kanalizācijai zem brauktuves. Visapkārt brīvas teritorijas, zālāji – par lietus ūdens novadīšanu, cerams, arī ir padomāts saprātīgi. Vismaz viena vieta, kur mierīgi braukt, nedomājot par to, kur trāpīsi ar riteni. Bet, ak tu posts! Kanalizācijas lūkas ik pēc pāris desmit metriem, vairāku simtu metru garumā – saliktas rindiņā bezmaz speciāli, lai kaitinātu autobraucējus.
Varbūt teiksiet lietus kanalizācija? – Ak ko nu! Jau pirms diviem tūkstošiem gadu senie romieši jau visās Romas provincēs bija iemācījušies būvēt teicamas kanalizācijas sistēmas un zināja, ka tās nedrīkst būvēt zem brauktuves. Un būvēja blakus tām, saudzējot no vibrācijām gan kanalizācijas sistēmu, gan ceļus. Dažas no šīm sistēmām kalpo vēl tagad un ir integrētas Eiropas lielāko metropoļu infrastruktūrā.
Tad kāpēc 21. gadsimta Rīgā pilsētas saimnieki tik pavirši izturas pret tik nopietnām investīcijām kā kanalizācija, ūdensvads un ceļi, un nemāk šos trīs veiksmīgi ieprojektēt pat jaunajos projektos? Kad Rīgas dome un projektētāji atradīs citus veiksmīgākus kanalizācijas sistēmu izvietošanas veidus? Kad Rīgas dome pārstās jautāt rīdziniekiem, lai tie ziņo par bedrēm, bet pati spēs pamanīt un novērst bojātas lūkas un bedres savā pilsētā? Cik sūdzības ir Rīgas domei jāsaņem, lai tiktu izlabota kāda lūka vai bedre? Kādēļ pašas atbildīgās amatpersonas tās nepamana un tām nepievērš uzmanību? Vai tiešām gaida, kad kāds cits uz šīm problēmām norādīs?
Tagad jau termometra stabiņš ir noslīdējis, bedrīšu remonta sezona beigusies. Rīgas dome apmierināti sit sev uz pleca, ka bedrītes ir saremontētas, velojoslas ieviestas, centra ielu caurplūde samazināta gandrīz līdz 19. gadsimta līmenim. Nav skaidrs, kā tiksim galā ar velosipēdistu pūļiem, kas lauztin laužas pa ziemīgo Rīgu.
Novembra beigās Dome tik tikko vēl dažas Pārdaugavas ielas paspēja pārasfaltēt. Paldies, un prieks par to. Beidzot izpildīti vairākus gadu desmitus krājušies mājasdarbi. Nu var droši asfalta lāpstas nolikt šķūnī līdz pavasarim, lai tad atkal pajautātu rīdziniekiem, vai kādu bedrīti pa ziemu kaut kur nav pamanījuši. Bet ar kuru bedrīti lai sāk? Kad sāksim bedrīšu jautājumu risināt pēc būtības?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
