Protams, hibridizēti ir visdažādākie auto, taču "Niro", tāpat kā "Prius", ir jau sākotnēji izstrādāts tieši kā hibrīdauto, kas "parastajā" versijā nemaz nav pieejams. Kāpēc tieši apvidnieks jeb tā sauktais krosovers? KIA speciālisti veikuši vērienīgu aptauju, kurā secināts, ka pircēji dod priekšroku praktiskākiem auto, ar ērtāk apkalpojamu bagāžnieku un augstāku sēdpozīciju, kas nodrošina labāku pārredzamību. Auto ir arī augstāks klīrenss, kas ļaus vieglāk pārvarēt gulošos policistus, jāņuzāles pļavā un mērenas sniega kupenas. Tiesa, līdzīgi kā citi mūsdienu apvidnieki, arī "Niro" nav pilnpiedziņas auto.
"Niro" ir mazliet mazāks par līdzīgo un visai populāro "KIA Sportage", taču tam ir garāka riteņu bāze, kas nodrošina vairāk vietas auto salonā. Šis noteikti nav ietilpīgākais auto, taču nav problēmu tajā iekārtoties vismaz četriem cilvēkiem. Salona ietilpība ir salīdzināma ar "Qashqai" un "VW Golf".
Hibrīdsistēmas akumulatori atrodas zem aizmugurējiem sēdekļiem, savukārt priekšā atrodas visi pārējie agregāti. 1,6 litru benzīna dzinējs, elektromotors un divsajūgu automatizētā DCT pārnesumkārba. Šis ir visai pārsteidzošs risinājums, jo mūsdienās hibrīdi lielākoties tiek aprīkoti ar bezpārnesumu CVT transmisiju. DCT sildīs sirdi visiem, kam nav svešs braukšanas prieks. Protams, "Niro" nav nekāds sporta auto, taču sajust dabīgo motora dziesmu un pārnesumu pārslēgšanos ar attiecīgu dinamiku ir nesalīdzināmi patīkamāk, nekā bezpakāpju transmisijas vienmērīgo īdēšanu.
Auto gaitas parametrus ietekmē viena vienīga poga, kas ļauj braukt divos režīmos - normālajā (ekonomiskajā) un sportiskajā. Nekādu citu uzvedības regulēšanas iespēju šeit nav. Kas lieliski piedien šādam auto, kuram nebūtu jāapgrūtina vadītājs ar pārmērīgu izvēli. Vienkārši iekāp un brauc. Ja sagribas braukt ņiprāk - nospied vienīgo podziņu.
Tomēr "podziņu trūkums" nenozīmē, ka auto ir dumjš vientiesis. Tam ir iebūvēta vesela plejāde braukšanas režīmu atpazīšanas sistēmu, kas nepārtraukti domā, kā efektīvāk sadalīt dzinēju jaudu, lai samazināt gan patēriņu, gan izmešus. Tā, piemēram, ņemot vērā navigācijas karšu datus, auto zina, kad tuvojas ceļš kalnup un automātiski sāk pastiprināti uzlādēt akumulatoru, lai augšup braukšanai nepieciešamo papildus jaudu maksimāli nodrošinātu ar elektromotora palīdzību. Tāpat zinot, ka tuvojas lejupceļš, auto droši tērē elektrību, jo slīpumā varēs to brīvi atgūt.
"Niro" pieejamas infoizklaides iekārtas ar septiņu vai astoņu collu ekrāniem. Abām versijām ir pieejama "Bluetooth" savienojamība, KIA aplikācijas un navigācija, kā arī "Apple CarPlay" un "Android Auto" atbalsts viedtālruņu lietotājiem. Par to noteikti priecāsies tie, kam daudz jāizmanto navigācija, jo KIA iebūvētās kartes diemžēl izrādās sen neatjaunotas un mūsu testa laikā bieži centās aizvest "neceļos".
Testa izbrauciena ieteiktais maršruts ļāva izbaudīt auto gan pilsētas satiksmē, gan uz lielceļiem, gan arī šauros, slīpos augstu kalnu serpentīnos. Visos režīmos auto uzvedās godam un neradīja sajūtu, ka drīz varētu pietrūkt jaudas kārtējā slīpuma pārvarēšanai. Protams, vēlreiz jāuzsver, ka šis nav sportisks auto, taču tas nav arī "ģībonis", kas nespēj pienācīgi pildīt savu uzdevumu.
Preses materiālos KIA sola "Niro" vidējo patēriņu ap 3,8 litriem degvielas uz 100 kilometriem. Tik elegantu rezultātu gan mums praksē neizdevās sasniegt - nebraucām arī pašā mierīgākajā režīmā. Vienmērīgi braucot pa šoseju ātrumā nedaudz virs simta, vidējais patēriņš nokrita līdz 3,9 litriem. Normālā režīmā braucot kalnu ceļos, tas bija nedaudz virs sešiem litriem, savukārt, triecoties uz nebēdu pa tiem pašiem kalniem, patēriņš izauga līdz pat 8 litriem. Kas, ņemot vērā sirdīgo braukšanas režīmu, joprojām ir ļoti cienījams rezultāts.
Latvijā "KIA Niro" jābūt pieejamam rudenī. Lai arī, izstrādājot šo auto, KIA par galveno konkurentu uzskatīja tieši "Prius", visticamāk tirgū auto vairāk uzrunāt "Qashqai" un tam līdzīgo apvidnieku tīkotājus.