Oktobrī Latvijas autosportista Jāņa Baumaņa vārds tika locīts gan pašmāju un pasaules medijos, gan Latvijas prezidenta kancelejā un valdībā - 23 gadus vecais sportists izcīnīja 2015. gada Eiropas čempiona titulu rallijkrosā - tā Latvija jau trešo gadu pēc kārtas tikusi pie medaļām šajā prestižajā autosporta seriālā.
Pērn Jānis Baumanis "Euro RX" ieguva bronzu, bet šogad jau progresēja līdz zeltam, turpinot jākabpilieša Reiņa Nitiša iesākto, kurš par Eiropas čempionu kļuva 2013. gadā. Pa šo sezonu Jānis Baumanis ir ne tikai ieguvis pārliecību par sevi, pieredzi un papildinājis uzvarētāja kausu kolekciju, bet arī pievērsis sev pasaules čempionāta komandu uzmanību, kas ļauj cerēt, ka nākamgad, kad Latvija debitēs "World RX" kalendārā ar savu posmu, mūsu valsti tur pārstāvēs jau divi piloti.
Pēc veiksmīgās sezonas, kas vēl turpināsies ar dalību pasaules čempionāta ("World RX") noslēdzošajā posmā Argentīnā "World RX Team Austria" sastāvā, Jānis piekrita sarunai ar portālu "Delfi".
- Ar kādām sajūtām sagaidi "World RX" pēdējo posmu Argentīnā?
- Redzēs, kā jutīšos ar laika starpību, jo līdz šim ārpus Eiropas, izņemot Turciju, neesmu bijis. Mans mērķis ir iepazīties ar komandu, saprast, ko un kā viņi dara, bet rezultātu prognozēt neņemos.
- Tev tomēr sanāk visu laiku iet Reiņa pēdās - viņš bija pirmais Eiropas čempions no Latvijas un pērn kļuva par pirmo medaļnieku pasaules čempionātā!
- Jā, bet es neuzskatu, ka tas ir slikti. Es daudz ko no viņa varu mācīties, kamēr Reinim nebija, no kā paskatīties piemēru. Viņš man var dot padomus, bet pēdējā laikā vairs tik daudz nestāsta kā pirmajā sezonā (smejas). Var just, ka konkurence ir augusi, taču ārpus trases mūsu draudzīgās attiecības nav mainījušās.
- 2014. gada pirmais posms Portugālē un 2015. gada pēdējais Itālijā - salīdzini sevi šajās divās sacīkstēs!
- Nesalīdzināmi! Pagājušogad Portugālē man bija pirmā sacīkste ārpus Latvijas un Skandināvijas, tad bija lielā neziņa - kas tie par "zvēriem", kā viņi brauc, kas tur notiek. Bija redzēti pāris Reiņa [Nitiša] video. Toreiz es izcīnīju trešo vietu un bija "klikšķis" - šitam ir jābūt labam pasākumam!
Tad es vēl nevienu nepazinu, izņemot Reini, bet nu jau viss "padoks" man ir pazīstami. Itālijā pēc ceturtā kvalifikācijas brauciena daudzi jau zināja, ka esmu izcīnījis titulu, nāca klāt un apsveica. Itālijā pēc ceturtās kvalifikācijas pasākums kļuva baudāms - pusfināls laikam bija vieglākais brauciens manā mūžā. Tu izej uz starta, jau zinot, ka esi čempions: nu ko tagad? nu, nobrauksim, tad fināls un viss kārtībā. Pēc finiša man rācijā prasa, kā bija? Easy! Viegli! Viss gāja no rokas, bez stresa. Pajautāju, cik tālu atpalika otrā vieta - četras sekundes! Tā "viegli", bez stresa braucot, viss iet no rokas.
- 2014. un 2015. gada medaļas - kas tām kopīgs, kas atšķirīgs?
- Bronza un zelts…Pagājušogad rezultāts bija ļoti, ļoti labs, ka jau debijas sezonā varēju tikt pie medaļas. Godīgi sakot, jau pērn varējām dabūt čempionu titulu, bet to izcīna tas, kurš brauc visstabilāk. Man gāja kā pa viļņiem, bija divi melnie karogi un nulle punktu, motora maiņa, un kopvērtējumā no trešās vietas noslīdēju uz 15., tad atkal uzvaras un pamazām, pamazām tiku atpakaļ līdz trešajai vietai.
Šogad jau no pirmā posma esmu čempionāta vadībā, un tā ir panākumu atslēga - būt stabilam, nepieļaut stulbas kļūdas, un šogad gandrīz nevienā posmā nebija tehnisku problēmu.
- Minēji divus melnos karogus, kas nozīmē diskvalifikāciju. Šosezon nebija neviena - Tu esi mainījies vai pretinieki Tevi vairāk respektē?
- Noteikti es esmu mainījies. Šogad vairāk domāju par titulu un braukšanas maniere bija citāda. Ja citi braucēji, ieraugot priekšā lēnāku pilotu, mēģina viņam "izbraukt cauri" vai nostumt malā, par to dod melnos karogus. Es labāk piekāpjos un dabūju punktus čempionātā, tā ir pieredze no pagājušā gada.
- Tu runā tik prātīgi, kā braucējs, kam aiz muguras desmitiem sezonu autosportā, lai gan esi tikai 23 gadus vecs un šis Tev bija tikai septītais gads sacensībās!
- Es ļoti ātri mācos (smaida). Jā, piloti līdz 25 gadu vecumam rallijkrosa čempionātā esam uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, pārējie ir ļoti pieredzējuši braucēji, pat bijušie pasaules čempioni kā Peters Solbergs, kam aiz muguras ir vismaz 20 sezonas autosportā.
- Esi kādreiz padomājis, kā būtu, ja būtu iesācis startēt nevis 16, bet sešu gadu vecumā?
- Grūti spriest, kas būtu, ja būtu. To neviens nezina. Varbūt es jau 10 gadu vecumā būtu apstājies, jo nebūtu tās mērķtiecības un apziņas, kā tas bija pagājušogad, kad es sapratu, ka esmu augstā līmenī un varu cīnīties ar Eiropas labākajiem. Viennozīmīgi - bijām īstajā brīdī īstajā vietā.
- Kas ir Tavs galvenais dzinulis?
- Ģimene! Mēs esam kā viens vesels. Ja uz kādu posmu kāds netiek darba dēļ, jo visa ģimene strādājam kopā, bet parasti visi esam trasē. Ģimene ir viena no manām lielākajām panākuma atslēgām, kas man ļāva izcīnīt šo Eiropas titulu. Es vienmēr saku "mēs", visās intervijās, arī sociālajos tīklos, jo viens es nekur nebūtu ticis. Trasē gan redz tikai mašīnu ar vienu pilotu iekšā, bet aiz manis ir mana ģimene un vēl vismaz 20 cilvēku komanda. Tas ir kā aisbergs, kam redz tikai nelielu daļu.
- Kāds bija šogad Tavs sportiskais režīms?
- Tieši pirms šīs sezonas jautāju "SET Promotions" komandas vadītājam, kāds režīms man būtu jāievēro, vai ir kāds nodarbību grafiks, ieteikumi par fizisko normu, svara limits? Atbildēja, ka nē, jo mans svars ir pat mazāks nekā vajadzīgs mašīnai un līdz ar to man sevi nav jāierobežo. Mēģinu ēst pareizi, vairāk kā trīs reizes dienā un ne vēlāk kā četras stundas pirms gulētiešanas, cenšos izvairīties no "fastfūda", bet kad svars ir par maz, tad jau var atļauties arī to.
- Trases uztvere tev pa šo gadu ir mainījusies?
- Jā, šogad uz trasēm skatos ar "citu aci"! Ir nākusi klāt pieredze un iekšējā pārliecība par saviem spēkiem, jo agrāk daudz šaubījos par sevi, šķita, ka par ātru esmu ielecis tajā visā iekšā. Tagad zināju, ka visi konkurenti ir uzvarami, taču čempionāts bija kļuvis spēcīgāks, viennozīmīgi! Pērn visas trases bija jaunas, šogad bija vieglāk, zināju trajektorijas, aptuvenās bremzēšanas vietas un visur nozīmīgi uzlaboju savu apļa laikus. Mašīna bija tā pati, kas pagājušogad, ar dažiem uzlabojumiem, tā kā varēju salīdzināt. Piemēram, Zviedrijā, Holjes trasē, apļa laiku līdzīgos apstākļos uzlaboju par sekundi, kas rallijkrosā ir ļoti daudz.
- Ar kuru konkurentu šogad bija vislabākā cīņa?
- Man bija prieks atrasties priekšā komandas biedram Timuram Šigabutdinovam un Ņikitam Misjuļam. "Šiga", kā mēs viņu saucam, ārpus trases ir foršs puisis, labs draugs, bet trasē es jūtu, ka viņš "izbrauks cauri" jebkuram, nešķirojot. Bija daudz labas cīņas ar Ņikitu, pagājušā gada vicečempionu, šogad viņš palika ceturtais. Patiesībā ar katru no līderiem sanāca labi pacīnīties.
Paskaitīju, ka ar katru no TOP10 braucējiem man bija kontaktu cīņas un apdzīšanas manevri, bet pamataplī neviens mani ar spēku vai izsišanu no trases nav apdzinis, kas liecina, ka neesmu pieļāvis kļūdas. Krievu braucējiem visbiežāk "aizkrīt širmis", viņi iet kā tanki, Rietumeiropas piloti vairāk brauc stratēģiski, "ar galvu". Arī man labāk patīk skatīties soli uz priekšu un izskaitļot, kur pretinieks varētu kļūdīties un šo kļūdu izmantot. Tam ir jāzina katra braucēja stils, jāzina, ko viņš var darīt pirmajā līkumā pēc starta.
Visu var prognozēt, bet līdz galam nekad nevar uzminēt. Ja izdodas pēc pirmā līkuma aizbraukt bez kontaktiem, rēķini, tev ir ļoti paveicies. Tas līkums ir šaurs, piecām mašīnām vietas nav un katrs grib būt pirmais, spēki un tehnika ir līdzīga, un ja daži vēl nedomā ar galvu… Šogad es braucu daudz gudrāk un izvairījos no sadursmēm - ja pērn man deviņās sacīkstēs bija salauzti 12 priekšējie buferi, tad šogad - septiņos posmos tikai pieci, toties vairāk aizmugurējo, un vismaz trīs salauza komandas biedrs (smejas).
- Kā Tev šķiet, kādā virzienā attīstās pasaules rallijkross?
- Esmu dzirdējis, ka pasaules čempionātā runā par Ķīnas posmu, Austrāliju, Jaunzēlandi, kādu posmu Japānā, Amerikā, tā kā plāni uz nākamajiem četriem gadiem ir ambiciozi. Šim seriālam ir tikai divi gadi, bet es domāju, ka skatījumi internetā un TV auditorija augs ļoti nozīmīgi. Tiek runāts par kāda somu F-1 pilota pievienošanos… Kā zināms, Deivids Kulthārds ar Džensonu Batonu jau izmēģinājuši rallijkrosa mašīnas, un no viņiem arī var sagaidīt varbūt kaut ko. Drīz tas čempionāts būs ar "skaļiem" vārdiem, bet redzēs, kā viņiem ies ar adaptēšanos.
- Bet neizskatās, ka rallijkross klātienē būtu tik ļoti populārs…
- Tā ir. Spānijā tribīnes bija pustukšas, Turcijā arī… Zviedrijā sanāca 55 tūkstoši skatītāju, Francijā - 70 tūkstoši. Taču čempionātā lielais uzsvars tiek likts uz TV un interneta auditoriju, nevis tiem skatītājiem, kas atnāk uz trasi, jo ieņēmumi no biļetēm paliek posma organizatoram.
Pagājušogad tikai vienreiz pametu acis uz tribīnēm, Itālijā, kur bija gara taisne, bet pēc tam vairs neesmu skatījies, jo tā var nokavēt bremzēšanas punktu (smejas).
Forši, ka tu pēc tam video redzi, ka ir daudz skatītāju, uzvarēt šādās trasēs ir ļoti patīkami, bet man skatītāju skaits nav pats būtiskākais. Man nepatīk lieli bari "padokā" un servisa parkā, kad pēc trim minūtēm jābūt pirmsstarta zonā, bet tevi vēl ķer aiz rokas un gribu nofotografēties vai autogrāfu. Es vēl pie tā neesmu tik ļoti pieradis. Taču es to saprotu - ja es būtu skatītājs, man arī interesētu iegūt no visiem braucējiem autogrāfus un nofotografēties kopā, jo tas paliek atmiņai. Tas pieder pie sporta!
- Tev ir bijusi kāda sacīkste riktīgi "stresaina"?
- Zviedrijā pirms pusfināla. Kļuva slikta dūša un sāka rokas trīcēt, jo iepriekšējā braucienā Ulriks Linnemans apmeta kūleņus tieši manā acu priekšā. Nevienam to nenovēlu. Tajā brīdī bija stress. Bet pusfinālā gāja labi, finālā arī. Reizēm stress ir labi, tas tevi nedaudz padzen uz priekšu, tāds "labais" stresiņš.
- Izklausās, ka Tev labāk patīk aizbraukt no starta pirmajam nevis pacīnīties burzmā.
- Pirmais līkums ir vissvarīgākais šajā sporta veidā, īpaši, ja līst. Tad pirmajam nemet dubļus logā, ir salīdzinoši tīra trase, var braukt savā ritmā un ja kāds aizmugurē ir ātrāks, tad viņam ir jāpacīnās.
Rallijā ekipāža ir pati par sevi, viņiem jācīnās vieniem, bet rallijkrosā vēl saņem informāciju, kur ir konkurenti un cik vēl vajag "nomest" no apļa laika un tu daļēji vari kontrolēt savu braucienu.
- Nākamsezon Tu, izskatās, brauksi pasaules čempionātā, "World RX", - ko Tev vēl vajag uzlabot, lai Tu tajā būtu turpat, kur biji "Euro RX" - vadībā?
- Anglijā, Turcijā un Norvēģijā man bija vairākas tehniskas problēmas, un tad tu nekur neaizbrauksi… Ja klasē ir 40 dalībnieku, viens "izčakarēts" brauciens, kurā paliec ar trim cilindriem vai ir nenoregulēta turbīna un aizdegas mašīna, vai nepareizi pārregulēti amortizatori, tad rezultāts nevar būt labs…
Kad mašīna strādāja, redzot, kā Peters Solbergs, Timurs Timerzjanovs vai Timijs Hansens atraujas no manis, sapratu, ka tā mašīna tomēr nav konkurētspējīga, lai gan komanda mani slavēja, īpaši Norvēģijā, kad izcīnīju trešo vietu Eiropas "Supercar" ieskaitē. Bet zaudēju es pilotiem, kas šajā čempionātā brauc divus un vairāk gadus, jaunpienācēji palika aiz manis, kas ir labs rādītājs.
- Latvijas "World RX" posms?
- Es par to vēl nedomāju. Es nekad iepriekš par sacensībām cenšos nedomāt, kā būs, kā izvērtīsies un kāds būs pirmais līkums. Rīgas trases konfigurācija ir zināma, un ceru, ka drīz to sāks būvēt, jo gada laikā uztaisīt perfektu trasi, manuprāt, nav iespējams. Labu - jā, bet ne perfektu. Otrs ir svarīgi, kāda būs grants daļa, jo šogad Itālijai es liktu sliktāko nesekmīgo atzīmi trases sagatavošanā - tur bija trakāk kā Smiltenes autokrosā! Tas bija kaut kas briesmīgs! Itālijā bija ļoti spēcīgs lietus un trase izjuka, burtiski izjuka, mašīnu risās meta 20 - 30 centimetrus gaisā.
- Kad jūs pēdējoreiz visi trīs brāļi Baumaņi sacentāties trasē?
- Ik pa laikam aizbraucam uz kādu īres kartingu trasi. Iet visādi, jo visi esam ātri un vienmēr ir sīvas cīņas trasē. Ik pa laikam ātrākais ir vecākais brālis Rihards, tad es un Artis arī, vienmēr ir interesanti pabraukt savstarpēji, jo nekad par garlaicību trasē nevar sūdzēties (smejas).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
