Filmas ievadā Andris Dambis sev raksturīgajā mierīgajā runas manierē operatoram pastāsta, kas ir šis "elektriskais oskars", kāpēc tas tiek radīts, un ka viss tiks izdarīts "vēsā mierā", kas arī ir filmas tituls. "Vēsā mierā" šai gadījumā nozīmē nevis augstprātīgi arogantu attieksmi, bet mierīgu, loģisku plānošanu un darbu, kas noved pie kvalitatīva un pārdomāta iznākuma, kā tas ir raksturīgs visiem Andra Dambja projektiem.
"Šis ir vispārcilvēcisks stāsts. Nav svarīgi, ko mēs katrs ikdienā darām, kāds ir mūsu hobijs - ja mēs redzam, ka vienam, kas ir pārņemts ar kādu lietu, viss sanāk un darbojas, mūs tas "parauj līdzi"," pēc pirmizrādes portālam "Delfi" pastāstīja filmas producents Kaspars Braķis. "Ja cilvēks kaut ko panāk, darot pat nesaprotamas lietas, tas "šarmē". Mēs nespecializējāmies uz attiecīgās tēmas "mīlētājiem", šis ir plašs pozitīvs latviešu stāsts par to, kas šeit notiek un ko iespējams paveikt."
Filma ir par to, kā cilvēki realizē savus plānus. It kā nekas jauns, jo Latvijā netrūkst entuziastu, kas drosmīgi un enerģiski iedzīvina dažādas idejas - kāpēc filmai izvēlēta tik specifiska tēma kā autosports un elektromobilis? Jā, pasaulē elektrotransports ir "modes lieta", ko dažādi reklamē un "stutē" gan ražotāji, gan pilsētu vadības kā ekoloģisku transportu, bet šai gadījumā ir runa par Latviju, kur elektromobiļu ideja ir tikpat tāla kā zemesriekstu kultivēšana Balvos. Tāpēc, ka Latvijā ir šāds inženieris, kuram svarīgāka par biznesu ir ideja un tās realizācija, ievērojot visus stingros zinātnes principus, kas pavada automobiļa būvēšanu, jo šo procesu ierobežo krietni vien nopietnāki "spēki" par laika apstākļiem - klimatu var apmānīt, lai izaudzētu zemesriekstus Latvijā, fizikas likumus - ne!
Filma ir specifiska, par inženieriju, par autobūvi, kas ir salīdzinoši neizprotama pasaule. Filmas veidotāji to arī neizskaidro, ļaujot skatītājam pašam vai nu saprast vai nesaprast, kas notiek "OSC" un konkrēti ar "OSCar eO" automobili. Daļa auditorijas pirmizrādē, iespējams, redzēja tikai dīvainas, salodētas caurules, kamēr citi - mašīnu. Taču svarīgākais, ka aiz šīm caurulēm, vadiem, frēzēm, invertoriem un ģeneratoriem, ir cilvēki.
Filma ir par ģimeni, inženieri un autosportistu Andri Dambi, viņa dēliem Kasparu un Kristapu, kuri ir pievienojušies tēva projektam, un pārējiem "OSC" cilvēkiem, pateicoties kuriem autosporta pasaulē "OSC" vārds ir tikpat labi zināms kā Elīna Garanča operas aprindās vai Alvis Hermanis Eiropas teātros. Jo tās ir salīdzināmas lietas.
Dakaras rallijs ir ultramaratons, kas pieprasa necilvēcīgu piepūli gan no komandas, gan no tehnikas. Filmā šim pasākumam tika veltīts salīdzinoši neliels laika apjoms, un varbūt tādējādi zuda pamatojums, kāpēc Andris ar komandu šo projektu vispār realizēja, un ko tas beigās prasīja no viņiem Dienvidamerikā, jo uzbūvēt ir viens, bet izcīnīties 9000 kilometrus pa tuksnesi ir pavisam kas cits. Jā, Dakaras rallijs ir pasākums, kurā Heses vārdiem runājot, ieeja tikai jukušiem, slēgts, lielākajai daļai cilvēku nesaprotams, bet, kad filmas beigās rallija finišā pārgurušo Andri Dambi meta gaisā tikpat pārgurusi komanda, aplaudēja visa zāle, arī tās meitenes, kuras slēpa žāvas, skatoties mašīnas būvēšanas procesu.
Jācer, ka skatītāji saprata, kāpēc Andris Dambis pēc finiša raudāja. un jācer, ka auditorija "nolasīja", kāpēc tas viss joprojām ir tik svarīgs Andrim, "OSC" un Latvijai.
Filma būs apskatāma Rīgas Starptautiskā filmu festivāla ietvaros un no janvāra uz kinoteātru ekrāniem. Tā tapusi ar Nacionālā kino centra, Valsts Kultūrkapitāla fonda un privātu uzņēmumu atbalstu.
