Pavaicājiet ļautiņiem visā pasaulē, kurš izgudroja automobili, un vairākumā gadījumu dzirdēsiet atbildi ­ Henrijs Fords! Jocīgākais ir tas, ka šie ļaudis tiešām būs pārliecināti par savu pareizību un uzskatīs, ka tos jokainos vāciešus ­ Bencu un Daimleru ­ nemaz nav vērts ņemt galvā.

Tas nu Fordam izdevās: viņš ne vien iemācīja puspasaulei būvēt automašīnas sērijveidā, viņš vēl padarīja savu uzvārdu par sugas vārdu un sinonīmu jēdzienam vieglais auto. Lai arī patriarhs Henrijs Fords bijis saistīts ar daudzām autofirmām, tieši viņa kompānija Ford Motor Company, kas šogad 16. jūnijā svin gadsimta jubileju, būtībā bija pirmā globālā autoimpērija ar ietekmes sfērām visā pasaulē. Tāpēc interesanti atskatīties, kas sastrādāts Ford pastāvēšanas 100 gadu laikā.

Henrijs un Līzīte

1903 ­ 1927

Ford Motor Company darbības sākumposmu parasti saista ar slaveno Model T, kas kļuva par 20. gadsimta ikonu un kam par godu pat nosaukta rokgrupa Thin Lizzy. Tas aizsāka masu autorūpniecību Amerikā un padarīja vieglo mašīnu no tehniska ūnikuma par ikdienas lietošanas mantu, apejot luksuspreces statusu. Ford T, ko radīja Henrijs Fords kopā ar konstruktoriem Jozefu Galambu un Haroldu Vilsu, bija gatavs 1908. gada 1. oktobrī un pasaules debiju piedzīvoja novembrī Londonas autosalonā. Līdz 1927. gadam Ford saražoja vismaz 15 miljonu šo vienkāršo automašīnu, turklāt jau 1913. gadā darba cikla paātrināšanas nolūkos Fords ieviesa kapitālistu ekspluatatoru izgudrojumu ­ konveijeru. 1911. gadā darbu sāka pirmā Ford rūpnīca ārpus ASV (Mančestrā, Lielbritānijā), un jau pēc Pirmā pasaules kara Ford T ražoja vēl vismaz sešās valstīs. Globālā ekspansija bija sākusies! Tiesa, lai nonāktu pie sava visu laiku slavenākā automobiļa, Henrijs Fords un viņa 11 kompanjoni (no kuriem Henrijs vēlāk atbrīvojās, kopā ar sievu Klēru izpērkot visas akcijas un padarot kompāniju par tipisku ģimenes uzņēmumu) piecu gadu laikā izmēģināja milzum daudz konstrukciju: no 1903. līdz 1908. gadam Ford modeļu apzīmējumos tika iztērēts gandrīz viss alfabēts (burti no A līdz S).

Presē izplatītā leģenda par to, ka visi Ford T bija tikai melni (Fordam pat it kā pieraksta citātu: "Jūs varat izvēlēties jebkuru Ford, ja vien tas ir Model T melnā krāsā."), ir pilnīgs izdomājums! Vienkārši pārējās krāsas žuva daudz ilgāk, un pasūtīto auto vajadzēja gaidīt, tāpēc masu producēšanas apstākļos un konveijera režīmā melno eksemplāru bija krietni vairāk, taču tika būvēti arī sarkani, zaļi, perlamutra vai bēškrāsas Ford T. Jo lielāka ietekme bija Henrija Forda dēlam Edselam (lielam estētikas cienītājam), jo vairāk būvēja krāsainos fordus. Edselam galīgi nebija pa prātam agrīno auto neglītā pīlēna stils un utilitārā daba. No primitīvā Ford T viņš izveidoja sportisko un eleganto Torpedo Runabout. Tam sekoja vairāki citi sporta modeļi, piemēram, košais Ford T Speedster, kas bija absolūts roku darbs. (Konveijera jenkijiem tik smalku auto nevarēja uzticēt!) Šie rodsteri iespaidoja ASV klasisko sacīkšu auto Stutz un Mercer dizainu, tātad var teikt, ka amerikāņu sporta automašīnu skola veidojusies tās pašas banālās Skārda Līzītes ietekmē.

Protams, ar Model T viss laika ritējums uzreiz neapstājās; modernajā pasaulē bija vajadzīga vēl utilitārāka tehnika. 1917. gadā Ford sāka ražot kravas automašīnas (Model TT; vēl krietni pirms Tokareva pistoles un Audi sporta mašīnas), bet pēc diviem gadiem atklāja Fordson traktoru rūpnīcu Korkā, Īrijā. Forda dēla traktori kļuva populāri arī Padomju Savienībā (kur tos ražoja kopš 1924. gada Ļeņingradas fabrikā Krasnij Putilovec) un pat Latvijā. Pēc tam kad ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā, Ford rūpnīcas tika mobilizētas vācu zemūdeņu mednieču ­ Eagle patruļlaivu ­ būvēšanai. Divdesmitajos gados Edselam Fordam tēvs atļāva veidot Ford ārpolitiku un ārzemju programmas (Austrālijas un Vācijas filiāļu atvēršana, līdzdalība pasaules izstādēs utt.), kā arī Ford Tri-Motor lidmašīnu ražošanu. Šis Ford laineris kļuva par pirmo komerciālo reisu lidmašīnu pasaulē, un var apgalvot, ka Ford Motor Company veidojusi ne tikai globālo automobilizāciju, bet arī aviāciju.

Ekspansija Eiropā

1927 ­ 1945

1927. gadā konveijers, kas cītīgi producēja Ford T, uz laiku tika apturēts. Tam par iemeslu bija nevis kārtējie Henrija Forda strīdi ar proletāriešiem, bet gan apziņa, ka Līzītes laiks ir pagājis: bija jāsagatavo ražošana jaunam modelim. Par tādu kļuva Ford A (otrais ar šādu apzīmējumu; tagad varētu teikt ­ otrā paaudze), kura izskatu palīdzēja veidot Edsels Fords. Pirms tam autoavārijā cieta labs Edsela draugs, kas pamatīgi savainoja seju ar stikla šķembām, tāpēc Edsels Ford A mašīnām lika ieviest jaunas konstrukcijas drošu laminēto stiklu. Drīz sekoja arī kravas auto Ford AA. Otrs ievērības cienīgais moments Amerikas Ford tā laika darbībā bija 1932. gada 31. marts, kad debitēja Ford V8. Protams, astoņcilindru motorus būvēja arī pirms tam, taču Fords ievietoja šo agregātu nosacītā vidusklases vieglajā auto; kravas Ford V8 nāca pasaulē tikai pēc diviem gadiem. Šis spēka agregāts ar viengabala atlējuma bloku bija tik labi izdevies, ka to izmantoja vēl sešdesmito gadu beigās! Gan Model A, gan V8 sērija spēlēja galveno lomu Eiropas turpmākajā iekarošanā.

1928. gadā Fords atklāja Eiropas Detroitu ­ jauno un tolaik ultramoderno Dagenhemas rūpnīcu Lielbritānijā, kur ražoja gan vieglos Model A, gan kraviniekus Model AA. Tad Henrija Forda redzeslokā nonāca jaunā valsts PSRS. Pēc līguma starp PSRS un Ford Motor Company noslēgšanas 1929. gadā padomju valsts ieguva jaunu rūpnīcu klajā laukā, masveida autoražošanu un pieeju jaunākajām tehnoloģijām, bet Henrijs Fords ­ noietu savām automašīnām uz vairākiem gadiem un 72 miljonus valūtas rubļu. Tas ļāva Ford vieglāk pārciest Amerikas Lielo depresiju. Vispirms pilsētā pie Volgas montēja kravas Ford AA, bet 1932. gada 29. janvārī Forda dāvāto konveijeru atstāja pirmais NAZ AA, ko mazliet vēlāk pārdēvēja par GAZ. Vienlaikus Ņižņijnovgorodā salika arī vieglos Ford A automobiļus, bet 1932. gada decembrī pilsētā, ko nu jau sauca par Gorkiju, sākās licencētā GAZ A ražošana. Tiesa, jau 1935. gadā Ford līgums ar PSRS tika lauzts: Henrijs Fords nespēja vienoties ar Staļinu un pievērsa skatienus Vācijai.

Pa vidu šīm lielvalstīm bija Latvija, kuras automobilizācijas mēģinājumos 1936. gadā uz Fēnikss fabrikas bāzes tapa Ford Vairogs. Galvenos inženieru darbus amerikāņu auto pielāgošanā mūsu apstākļiem veica Pauls Barons ­ Dainu tēva Krišjāņa Barona mazdēls. Ražošana sākās 1937. gada septembrī un ilga līdz okupācijas brīdim. Šajos nepilnos trijos gados Vairogs saražoja 300 vieglo automašīnu (modeļi V8, Junior un Taunus), mazliet vairāk nekā 1000 kravas mašīnu (Ford V8) un pat 20 apvidus pseidodžipu brašajai Latvijas armijai. Šīs automašīnas tobrīd bija automodes avangardā: Rumānijā samontētie Ford V8 pat dominēja Montekarlo rallijā trīsdesmito gadu beigās, bet Junior modelis bija īpašs Eiropas tirgus produkts, jo Ford speciālisti konstatēja, ka Amerikas modeļi eiropiešiem vienkārši ir par dārgu.

Trīsdesmitajos gados Fords stājās sakaros ar nacistiem Vācijā un sniedza finansējumu Ādolfa Hitlera partijai NSDAP, kad tai klājās grūti. Nav brīnums, ka nacistu ideologs Rūdolfs Hess pēc tam lūdza palīdzību Fordam, lai noorganizētu savu miera misijas lidojumu uz Lielbritāniju, bet saņēma atteikumu. Vēl 1940. gadā, kad Eiropa jau karoja, Ford atdeva savai Ķelnes nodaļai slepeno dokumentāciju 018T un 098T, kas ļāva vāciešiem sākt ražot divus trīstonnīgos kravas mašīnu modeļus. Jau nākamajā gadā Ford rūpnīcās triecientempā būvēja džipus Ford GPW (kas deva nosaukumu visai šo apvidus mašīnu klasei), amfībijas GPA, tankus Sherman un bumbvedējus Liberator. Tieši estēts un mākslinieks Edsels Fords ieviesa konveijera metodiku bumbvedēju ražošanā, kas līdz tam bija kaut kas neiedomājams, jo parasti būvēja katru sarežģīto lidaparātu individuāli, pēc stāpeļu principa. Šī globalizācija noveda tiktāl, ka Ford tehnika karoja abās frontes pusēs.

Mazdēls atjaunotājs

1945 ­ 1960

Kara beigās Ford Motor Company iestājās grūtas dienas: Edsels Fords zaudēja cīņā ar vēzi, bet Henrijs jau bija pārāk vecs. Bija skaidrs, ka militārie pasūtījumi tūlīt saruks un būs nepieciešamas jaunas civilās automašīnas. Lai pasargātu kompāniju no kraha, ASV valdība 1943. gadā demobilizēja no Jūras kara flotes Edsela vecāko dēlu komandleitnantu Henriju Fordu II. Pēc diviem gadiem Henrijs Otrais 28 gadu vecumā oficiāli kļuva par kompānijas prezidentu un ķērās pie reorganizācijas, jo Ford ik mēnesi cieta baisus zaudējumus, bet visa ražošana nespēja jēdzīgi funkcionēt jebkādas sistēmas trūkuma dēļ. Fords juniors nekautrējās atzīt, ka viņam trūkst nepieciešamo zināšanu, tāpēc pieņēma sev palīgos desmit jaunus militāros analītiķus no kara aviācijas un izlūkdienesta. Tā Fordi atkal stingri nostājās uz zemes, un 1948. gada 8. jūnijā Ņujorkā, Waldorf Astoria viesnīcā, tika prezentēta veiksmīgā 1949. modeļu gada programma, kuras automobiļiem bija liela ietekme uz auto dizainu un industriju. Bijušie General Motors konstruktori ieviesa priekšējo riteņu neatkarīgo piekari, dizaineri Jūdžins Gregorijs un Džordžs Volkers izdomāja skaisti plūdeno ārieni un pat atveramu aizmugures vēdlodziņu.

Piecdesmitajos gados tapa vairāki ļoti nozīmīgi Ford modeļi, kas kļuva par autobūves klasiku. Piemēram, 1953. gadā pasaulē nāca slavenais pikaps F100 ­ nemitīgs ASV tirgus bestsellers. Tiesa, ikdienas lietošanas pikapu mode nostiprinājās tikai 1957. gadā ar Ford Ranchero. Mazliet vēlāk radās ideja pikapus būvēt ne tikai kā apvidus mašīnas, bet arī uz vieglo auto bāzes kā Ford Falcon Ranchero un tā sekotāji. 1954. gadā bijušais Auburn un Cord šedevru autors Gordons Millers Bīrigs radīja Ford Range Wagon dizainu un sāka veidot amerikāņu mīlestību uz milzīgajām vagona tipa virsbūvēm. Tad pat Detroitas autosalona apmeklētājus pārsteidza elegantais rodsters Thunderbird, kas bija iecerēts kā atbilde ne tikai Chevrolet Corvette (kuras panākumiem vēl īsti neviens neticēja), bet arī importētajam Jaguar XK 120. Rokenrola un grezni barokālā autodizaina ziedu laikos (1957 ­ 1959) Ford ieviesa modeļu līniju Skyliner, kas ļāva garos piecvietīgus hārdtopus pārvērst vaļējos auto ar stingrā jumta elektrohidraulisku piedziņas mehānismu, kas to glīti ielocīja bagāžniekā. Šāda tehnoloģija bija izstrādāta jau trīsdesmitajos gados Francijā (Peugeot), bet masveidā tā parādījās tikai deviņdesmito gadu vidū ar Mercedes Benz SLK.

Vienlaikus Eiropā bija savas rūpes, jo kara izpostītajās valstīs vieglais auto, lai arī tā bija greznuma lieta, nedrīkstēja maksāt dārgi. Amerikāņu milzīgie kreiseri te nederēja, tāpēc Ford Ķelnes nodaļa 1948. gadā izstrādāja savu Taunus kā Volkswagen vaboles konkurentu ar līdzīgu noapaļotu virsbūvi. Jau pēc četriem gadiem bija gatava jauna Taunus paaudze, kas izskatījās pēc moderna aizjūras sedana, tikai mazāka. Jocīgi, taču Ford filiāles Vācijā, Lielbritānijā un Francijā tolaik nežēlīgi konkurēja savā starpā, tāpēc vācu taunusam sekoja britu Consul un Zephyr ar nesošo virsbūvi un McPherson priekšējo riteņu neatkarīgo piekari 1950. gadā. Savukārt franču Ford Vedette visvairāk kopēja ASV dizaina stilu, tika aprīkota pat ar V8 dzinēju un vēlāk kļuva par Simca.

Tomēr kravas mašīnas pēckara kapitālisma celšanas darbos bija krietni vajadzīgākas. Jau 1949. gada Parīzes autosalonā furoru radīja kāds kravas auto ar nosaukumu Ford Cargo un indeksu FOY 4W. Tas bija tapis Francijas filiālē, noapaļoto kabīnes dizainu uzzīmēja Geneve studija. Kopš tā laika dizaineri sāka pievērst uzmanību arī kravas mašīnu izskatam, lai tās nelīdzinātos armijas transportieriem. Pirmais Ford Taunus bija vaboles analogs, turpretī 1953. gada Ford FK1000 uzkrītoši līdzinājās slavenajam Volkswagen Transporter; to pat dēvēja līdzīgi ­ par Taunus Transporter. Tā arī bija: abus mikroautobusus/furgoniņus konstruēja viens cilvēks, vārdā Alfrēds Hēzners, kurš izdevīgi nomainīja savu darbavietu. Desmitgade Vecajā kontinentā beidzās ar avangardistiskā izskata Ford Anglia 105E, kam bija ačgārna slīpuma aizmugures logs. Šā nosacītā kompaktklases modeļa litrīgais spēka agregāts ar četrpakāpju ātrumkārbu kļuva par izejas punktu sacīkšu sērijai Formula Junior. Pēc 20 gadu pārtraukuma kompānija bija atgriezusies Eiropas autosportā.

Globalizācija un sports

1960 ­ 1980

Nākamā perioda sākumu 1960. gadā mēs izvēlējāmies Henrija Forda II prezidentūras beigu termiņa dēļ, kaut gan Ford Motor Company padomes bosa krēslā viņš sēdēja līdz pat 1980. gadam. Tikpat labi šo periodu varēja iezīmēt 1964. gads, kad Ford birojos ieviesa pirmās kompjūterprojektēšanas sistēmas un līdz ar Ford Mustang modē nāca ponijmašīnas (amerikāņu mērogiem nelielas sportiska dizaina virsbūves plus jaudīgi un lēti sērijveida motori), vai 1967. gads, kad tika nodibināta kompānija Ford of Europe, lai darītu galu angļu, vācu un franču konkurencei. Džīna Bordinā un Roja Lanna dizainētais Mustang izrādījās pats veiksmīgākais ponijauto un tūlīt piedzīvos savu 40. dzimšanas dienu, tātad menedžera Lido Lī Jakokas izvirzītā ideja bijusi pareiza un teicami realizēta.

Eiropā tajā laikā aktuāls bija vācu Ford Taunus 12M ar neierasto V4 cilindru motoru un priekšējo riteņu piedziņu, kā arī Ford Transit, kas būtībā vēl pirms Escort kļuva par pirmo Viseiropas fordu un lika pamatus vienotai kompānijas modeļu paletei. Kopš 1968. gada un slavenā kompaktklases Escort debijas aktuāli un moderni pircējiem nešķita vairs nedz Taunus, nedz Anglia, nedz Cortina.

Tā kā sešdesmitie un septiņdesmitie gadi Eiropas Fordam pagāja ļoti sportiskā gaisotnē, jāpiemin tieši sporta automašīnas, kas kalpo par teicamu pirkšanas stimulētāju. Pieņemts uzskatīt, ka Escort Twin Cam aizsāka rallija mašīnu ielas versiju plejādi, kas tagad vainagojas ar Subaru Impreza STI un Mitsubishi Evo. Patiesībā jau 1963. gadā Lotus rūpnīcā pēc Ford pasūtījuma nelielās sērijās sāka montēt modeli Lotus Cortina ar 1,6 litru DOHC motoru, kas kļuva slavens kā F-1 pilota Džima Klārka personīgais auto. Tajā pašā gadā nojuka 11 stundu ilgās pārrunas starp Fordu II un Enco Ferrāri ­ Komendatore negribēja pārdoties amerikāņiem par sviestmaizi. Saniknotais Henrijs juniors apsolīja satriekt Enco mašīnas sacīkšu trasē. Šim nolūkam no Ērika Brodlija tika nopirkts Lola T70 sacīkšu prototips, to izjauca un rūpīgi izpētīja. Tā Džona Vaijera vadībā Lielbritānijā tapa leģendārais Ferrari slepkava ar segvārdu Ford GT 40 (nosaukumā iešifrēts mašīnas augstums: 40 collas ­ 1016 mm), kas izgatavots 134 eksemplāros un dominēja Lemānas 24 stundu braucienā četrus gadus pēc kārtas ­ no 1966. līdz 1969. gadam. Tagad ražošanai limitētās sērijās sagatavots 21. gadsimta rimeiks, kas būtībā ir pilnīgi jaunas konstrukcijas automobilis un tikai izskatās līdzīgs GT 40 bolīdam.

Turpmākās Ford sportiskās aktivitātes: slavenais 1. formulas motors Cosworth DFV 1967. gadā, kas sacīkstēs dominēja līdz pat astoņdesmito gadu sākumam, dizaina studijas Ghia un sporta automašīnu firmas De Tomaso iegāde, kā arī Mustang Eiropas analoga ­ Ford Capri ­ izstrādāšana 1969. gadā. Okeāna otrā pusē tajā laikā par sporta aktivitātēm rūpējās tikai Kerols Šelbijs ar savām Mustangu Kobrām un Entonijs Džozefs Foits ar milzīgo Ford Torino septiņlitrīgo monstru NASCAR sacīkšu seriālā. Toties amerikāņi pamazām izkopa džipu modi ar Ford Bronco un pilnā sparā gatavojās naftas krīzei un Japānas autoražotāju invāzijai. Kā pirmais solis kalpoja kompaktais Ford Pinto ­ trakoti neglīts kroplis, ko Mustang eksterjera autors Bordinā joprojām uzskata par savu veiksmīgāko projektu. Eiropas reakcija uz arābu un ebreju kariņu izraisīto benzīna cenu erekciju bija Ford Fiesta (sešus gadus pēc Pinto), kas jau uzreiz 1976. gadā saņēma Britu dizaina padomes balvu. Līdz ar to bija likti pamati mūsdienās pazīstamajai Ford modeļu paletei.

Ford dažādās sejas

1980 ­ 2003

Līdz ar padomju karaspēka invāziju Afganistānā un Maskavas olimpiskajām spēlēm Henrijs Fords II pameta arī koncerna padomes vadīšanu, un Ford Motor Company līdz pat 2001. gada beigām vadīja pie Fordu ģimenes nepiederoši cilvēki. Šajā laikā koncerns nostiprināja savas pozīcijas visā pasaulē, lai pamazām kļūtu par otru lielāko autoražotāju. Ford of Europe pēdējo gadu vēsture Latvijā itin labi pazīstama: gan 1982. gada Ford Sierra smalkais aerodinamiskais dizains (sava nozīmīguma ziņā līdzvērtīgs Taunus otrajai pēckara paaudzei tālajā 1952. gadā), gan 1985. gada kompjūterprojektētais Ford Scorpio (Lielbritānijā ­ Granada) ar antibloķēšanas bremzēm, gan 1998. gada vizuāli revolucionārais un ļoti kvalitatīvais Focus ikvienam apskatāmi kādā autoplacī. Zīmīgi, ka Ford atkal atgriežas Krievijā ­ kopš pagājušā gada Fokusus montē Sanktpēterburgā.

Amerikas Ford astoņdesmitajos gados izveidoja vairākus epohālus modeļus. Viss sākās 1984. gadā, kad Bobs Lucs (tobrīd Ford of Europe šefs) un Volters Heijess (Lotus Cortina idejas autors) ierosināja izveidot īpašu nodaļu Merkur, kas ar šādu dīvaini uzrakstītu nosaukumu mēģinātu ASV tirgot Eiropas modeļus. Piecus gadus pamēģināja, pamocījās ar Sierra un Scorpio, nekas neiznāca. Tāpēc bija nepieciešams priekšpiedziņas Ford Taurus ­ vienīgais amerikāņu ģimenes auto, kas pārdotāko mašīnu topos var konkurēt ar pikapiem, Honda Civic un Toyota Camry. Vērša dizainā skaidri samanāma Scorpio ietekme, bet jaudīgākās modifikācijas SHO V6 cilindru motors patiesībā ir Yamaha izstrādājums. Tajā pašā 1985. Taurus gadā amerikāņu gādīgie ģimenes tēvi un naivās mājsaimnieces atklāja sev jaunu automobiļu tipu ­ minivenus (Ford Aerostar). Globālajai darbībai par labu nāca kontakti ar Mazda. 1988. gadā Fletrokas rūpnīcā (ne gluži tajā, kur strādāja Flinstons) sāka ražot sporta tipa auto Mazda MX-6 ar mazliet izmainītu priekšpuses dizainu ­ Ford Probe. Pēc gada Austrālijas nodaļa uz Mazda 323 bāzes izveidoja nelielu 1,6 litru sporta auto Ford Capri, kam dizains tapa Ghia ateljē Itālijā. Šo mašīnīti, kas ieņēma to pašu sektoru, ko Mazda MX-5 Miata, nevajadzētu jaukt ar vācu Ford Capri, tālab uz Eiropu to nemaz neeksportēja, bet Amerikā tirgoja kā Mercury Capri. Vecajā kontinentā šoseju karstgalvji tobrīd aizrāvās ar Ford Sierra RS Cosworth, kas tapa kā skaistā un jaudīgā kevlara monstra Ford RS 200 idejiskais pēctecis un, pēc ekspertu domām, ir visu laiku labākais ielas braukšanai paredzētais sporta Fords.

Ford Motor Company 21. gadsimta sākumā ir izteikts gigants, kas savas apakšstruktūras pievienojis jo cieši. Bez Ford, Lincoln, Mercury un Mazda tur atrodas arī tā saucamā Premium Automotive Group ar markām Jaguar/Daimler, Aston Martin, Volvo un Land (Range) Rover, plus vēl Cosworth sporta nodaļa, plus Ghia dizaina studija, plus kopuzņēmums kopā ar VAG minivenu ražošanai, plus traktoru kompānija New Holland, plus autonomas kantoris Hertz. Turklāt Fordam pieder seši procenti Mahindra akciju Indijā. Vienīgais zudumos norakstāmais pasākums ir Luisvilas lielkravas automašīnu nodaļas pārdošana, kas nonākusi Daimler Chrysler īpašumā. Ford Motor Company galvenais vīrs tagad ir Viljams Klejs Fords juniors: Henrija Forda mazmazdēls, Edsela Forda mazdēls un Viljama Kleja Forda dēls. Tuvojoties koncerna simtgadei, automašīnas kļuva aizvien interesantākas un drosmīgākas.

Jaunās ēras sākumu iezīmēja Ford Ka prototips 1994. gada Parīzes autosalonā. Šogad sērija papildināta ar seksīgo rodsteru StreetKa, kura dizainu pirms pāris gadiem izstrādāja Ghia, bet tagad ražo jau Pininfarina. StreetKa ļāva par kompānijas seju kļūt pievilcīgajai dziedātājai Kailijai Minogai un uzlabot pašas firmas tēlu gados jaunākas publikas acīs. Citās klientu grupās par tēla simboliem var kalpot jaunais Ford Thunderbird, kas pārnesa klasiskās piecdesmito gadu līnijas uz trako 2001. gadu, vai arī grandiozais Ford Excursion, kas ir lielākais civilais džips pasaulē ­ 5,8 metrus garš, divus metrus plats un tikpat augsts. Vēl cita pieeja tēla spodrināšanai ir Austrālijas nacionālais brīnums ­ sporta stila pikaps uz vieglā auto bāzes FPV Falcon AU Pursuit ar pieclitrīgu divu turbīnu 270 kW jaudas dzinēju. Ja globalizācija sasniegusi tik augstu līmeni, vairs nav interesanti visai pasaulei braukt ar vienādām mašīnām. Tāpēc Ford Motor Company grasās pielikt visas pūles, lai dotu ceļu individualitātēm, protams, tikai saskaņā ar globālajiem plāniem...

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!