– Jūs savu biznesu esat sācis Latvijā. Pastāstiet nedaudz par to!
– Es gandrīz visu dzīvi – līdz 40 gadu vecumam – esmu nodzīvojis Latvijā. Es apzinos, ka pieraksta jautājums mūsu paaudzei ir sarežģīta problēma. Sākotnēji visi dzīvojām vienā valstī – Padomju Savienībā. Un man vēl joprojām ir grūti novilkt robežas, lietojot apzīmējumu šeit pie mums... Kaut arī es jau labu laiku dzīvoju Krievijā un Latvija 15 gadus ir neatkarīga valsts, es gan tur, gan te lietoju apzīmējumu pie mums. Krievijā es jūtu līdzi mūsu sportistiem un arī latviešus uzskatu par mūsējiem.
Esmu Latvijas pilsonis, taču, kad man vaicā, kāda ir mana nacionālā piederība, es nevaru sniegt striktu atbildi... Viens ir vecāku tautība, otrs – dzimšanas vieta. Es runāju gan krieviski, gan latviski – esmu Medicīnas institūtā pat lekcijas lasījis latviešu valodā. Taču, kopš vairs nav Padomju Savienības, es pat īsti nezinu, no kurienes es esmu...
Maskavā es daudz diskutēju ar cilvēkiem, jo tur ir savāda politika attiecībā pret mums. Redziet, šajā gadījumā es lietoju apzīmējumu mums. Es cīnos pret visiem tiem pārmetumiem par krievu apspiešanu Latvijā. Tas patiesībā ir tik politizēts jautājums. Esmu te nodzīvojis 40 gadu, bet neesmu jutis, ka mani kāds apspiestu. Un arī tagad nejūtu nekādus ierobežojumus. Ja runājam par biznesa cilvēkiem, kāda gan nozīme ir nacionālajai piederībai? Izmanīgs pārdevējs, ja būs vajadzīgs, jebkuru valodu un komunikācijas formu apgūs...
– Kā jūs nonācāt biznesā?
– Esmu beidzis Medicīnas institūtu Rīgā. Sākumā godīgi strādāju slimnīcā par ginekologu akušieri, vēlāk arī paralēli studentiem lasīju lekcijas. Taču sākās perestroika. Vai atceraties, cik bija interesants laiks? Kāds no filozofiem teicis: nedod dies' dzīvot interesantā laikā, kad šodien tu nezini, kas notiks rīt... Es skatījos, kā mani draugi rosās, ar ko nodarbojas, pamazām arī sāku piedalīties. Sākotnēji atteicos no pasniedzēja slodzes, pēc tam no darba klīnikā, palika tikai dežūras. Beigu beigās samazināja dežūras, un es jau biju biznesā. Tūdaļ sapratu, ka šāda darbošanās ir kā radīta man. Tas tāpēc, ka darbā dzemdību namā ir diezgan ierobežotas improvizācijas iespējas: tas jādara strikti tā, bet šis – šitā. Savukārt bizness ir tik plašs un daudzveidīgs darbības lauks, tajā ir gan avantūrisms, gan risks, viss paša rokās... Man iepatikās.
– Un kurā brīdī notika specializācija uz automobiļiem?
– Es autobiznesu neizvēlējos speciāli, tas it kā pats atnāca... Cita starpā ar automašīnu tirdzniecību sāku nodarboties deviņdesmito gadu beigās. Toreiz tas bija tādā tirgus līmenī, pirkām ārzemēs pa vienai, pa divām importa mašīnām un dzinām uz Latviju pārdot. Taču 1992. gadā tas kļuva par manu pamatbiznesu – uzņēmuma Mūsa Motors vadība man piedāvāja kļūt par Maskavas filiāles vadītāju. Sākotnēji firmā bija četri cilvēki, un mūsu birojs atradās 12 kvadrātmetru istabiņā kādā visnotaļ nepievilcīgā viesnīcā. Es nenožēloju savu izvēli. Esmu novērojis, ka tie, kas reiz iekļaujas autobiznesā, no tā vairs neaiziet. Tas ir skaists, vīrišķīgs bizness, tā ir interesanta tēma, par ko ļaudis mīl parunāt. Negribu nevienu aizvainot, taču, manuprāt, ir starpība, vai pārdot higiēniskās paketes vai automobiļus. Man patīk šis bizness. Un vēl jo patīkamāk, ja tas vēl ir pietiekami veiksmīgs.
1995. gadā Mūsa Motors Maskavas filiāle atdalījās, kļūstot par neatkarīgu uzņēmumu, es to izpirku un pats kļuvu par saimnieku. Lai gūtu panākumus, man, protams, bija daudz jāmācās. Esmu studējis un ieguvis zinātnisko grādu menedžmenta un modernā mārketinga specialitātē. Studijas sāku Maskavā, bet beidzu Losandželosā, ASV. Atceros, 1993. gadā vēl pat īsti nekādas muitas nebija. Vedām iekšā Volvo automašīnas vagoniem. Mums nebija nekādas grāmatvedības, nemaksājām nekādus nodokļus. Pilnīgs haoss... Tā teikt, stipri duļķains ūdens, kurā zivis gan ķērās brangi. 1994., 1995. gada peļņu ne tuvu nevar salīdzināt ar pašreizējo. Taču pamazām bizness ieguva aizvien civilizētākas aprises. 1993. gada beigās es pieņēmu darbā menedžeri no Detroitas ar 25 gadu stāžu autobiznesā un finansistu no Kanādas. Viņi man maksāja milzu naudu, taču es gribēju, lai no pašiem pamatiem biznesu būvējam pareizi. Mēs veidojām pareizu, rietumnieciski civilizētu attieksmi pret klientiem, izvairoties no primitīvās apčakarēšanas politikas jau pašā sākumā.
–>
– Nu nē! Ir noteikti biznesa spēles noteikumi, bet pārējais ir tikai nianses. Mēdz teikt – krievu mentalitāte... Muļķības! Mēs visi esam cilvēki, tikai Krievijas civilizācija ir nobremzēta uz 80 gadiem, bet Latvija – uz piecdesmit... Es esmu pārliecināts: ja ko darīt, kaut kur virzīties, tad tikai pareizajā virzienā. Protams, atkal var atnākt komunisti, fašisti vai citādi radikāļi un atkal nobremzēt progresu...
– Taču laikā, kad Krievijā dominēja tā saucamais plēsīgais bizness, godīgi strādāt nebija izdevīgi? Kāpēc gan klientu cienāt ar kafiju, ja uz tā rēķina var ietaupīt?
– Mēs uzreiz sākām civilizēti. Mums bija savs kodekss, korporatīvie noteikumi, klientu zonas, mēs mācījāmies taktiski pareizi runāties ar saviem apmeklētājiem, turklāt allaž respektējām likumu, ka klientam vienmēr taisnība.
Padomju Savienībā mēs visi bijām apguvuši māku iepirkties. Katram bija pazīstams gaļas veikala direktors, dažādu bāzu vadītāji, mēs zinājām, kurp jāiet, kā jārunā, lai iegūtu nepieciešamo... Un nevienam nebija nepieciešama māka pārdot. Jaunajos laikos tas bija jāmācās no pašiem pamatiem. Un mēs kopš sākuma mācījāmies pareizi, tostarp godīgi strādāt, korekti izturēties pret klientiem.
Motivējot savus darbiniekus, un tādu šeit ir 650 un vairāk nekā tūkstotis Krievijā, es saku: jūs strādājat godīgā kompānijā. Tā sauktās pelēkās jeb kreisās muitas laikos mūsu mašīnas maksāja trīs četrus tūkstošus dārgāk nekā dažam citam konkurentam, taču cilvēki vienalga pirka pie mums, jo zināja, ka te visi dokumenti ir tīri un kārtībā. Es nepiekrītu uzskatam, ka nauda nesmird. Tai ir gan specifiska smaka, un es gribu, lai mana nauda labi smaržo. Un arī lai mani darbinieki saņemtu labi smaržojošu naudu.
Vēsturnieks un etnologs Ļevs Gumiļevs, rakstnieka Nikolaja Gumiļeva dēls, teicis: iedomājieties, ka jūs metat bumbiņu pret sienu un tā atsitusies pēc mirkļa atkal atgriežas; jūs atkāpjaties desmit metru atpakaļ un metat vēlreiz, bumbiņa atgriežas jau pēc pāris sekundēm; ja metīsiet to no 25 metru attāluma, tā atgriezīsies pēc četriem sekundēm. Bet tagad iedomājieties, ka jūs esat atkāpies no sienas desmit gadu attālumā. Te pēkšņi bumbiņa, kuru jūs izmetāt pirms desmit gadiem pēkšņi bāc! un trāpa jums pa pieri... Tā, lūk, mēs tagad strādājam ar to biznesa bāzi, ko esam ielikuši pirms desmit gadiem. Es domāju, ka esmu ielicis pareizu bāzi.
– Kādas markas pārstāv kompānija Mūsa Motors?
– Tieši tāpat kā Latvijā, arī Maskavā Mūsa Motors savu darbību sāka ar Volvo. 1993. gadā, kad Volvo sāka sadarboties ar Renault, mums teica, ka jāņem komplektā arī Renault. Tā līdz šim arī palikusi vienīgā lēto automašīnu marka. Pēc tam, 1995. gadā, ar saviem priekšlikumiem ieradās Land Rover, un mēs kļuvām par pirmajiem šīs markas izplatītājiem Krievijā.
Kā jau teicu, mēs kopš paša sākuma veidojām rietumnieciski saprotamu grāmatvedības sistēmu, tāpēc varējām interesentiem parādīt savu bilanci un naudas plūsmu, turklāt uzņēmumam bija diezgan stabilas pozīcijas tirgū, un firmas pašas nāca pie mums. Atnāca Jaguar, pēc tam BMW. Es zinu, ka cilvēki ir gājuši, klauvējušies pie visām durvīm... Es nekur neesmu gājis. Viņi paši atnāca un teica: mēs gribam sadarboties ar spēcīgu partneri.
Vienīgā marka, par kuru tiešām bija jāpacīnās, bija viņa augstība Rolls-Royce. Vispirms es aizbraucu uz Angliju un teicu: es gribu kļūt par jūsu pārstāvi. Bet man tur saka: pag, pag, re kur, stājieties rindā... Līdz tam es nezināju, ka arī tā mēdz būt. Es nolēmu cīnīties, braucu pie ražotāja vēl ne reizi, izmantoju visu savu pieredzi, valodas prasmi, golfa spēles iemaņas, dzejas, ģeogrāfijas un visas citas zināšanas. Es ļoti nopietni izturējos pret šo lietu un beigu beigās vinnēju tenderu. Jūs taču esat dzirdējuši, kur Maskavā atrodas Rolls-Royce salons? Visa pasaule zina šo adresi: Sarkanais laukums 1. Kremlim ir tikai 4. numurs. Kad mēs atvērām salonu, šī sensacionālā vēsts izskanēja ziņu raidījumos visā pasaulē – ne par kādu naudu nenopirksi tādu reklāmu. Tā bija vieno no manām nozīmīgākajām uzvarām.
– Un kā sokas Rolls-Royce tirdzniecība?
– Rolls-Royce Krievijā pērk ļoti drosmīgi cilvēki. To droši vien varētu atļauties daudzi, taču pērk tikai neliela daļa, tādi, kas nebaidās atklāti izrādīt savu pārticību. Tomēr Rolls-Royce tirdzniecības potenciāls Krievijā ir ļoti liels.
– Kāpēc jūs nolēmāt atgriezties ar biznesu Latvijā?
– Patiesībā sākās ar to, ka vajadzēja palīdzēt draugiem, kam neveicās automašīnu tirdzniecība, tāpēc es 1998. gadā pārpirku Chrysler un Jeep pārstāvniecību. Uzņēmums iepriekš tirgoja 35 mašīnas gadā. Tolaik sabiedrībā valdīja uzskats, ka amerikāņu mašīnas nav mūsu ceļiem, taču es teicu: muļķības, tieši mūsējiem ceļiem! Un jau pēc diviem gadiem mēs pārdevām desmit reižu vairāk Chrysler/Jeep. Pirms trim gadiem Chrysler/Jeep tirgus daļa Latvijā veidoja 3,5%, kamēr citviet Eiropā tikai 0,5 – 0,8%. Domāju, ka man izdevās pierādīt, ka viss atkarīgs no pārdevēja. 2001. gadā, pēc tam, kad jau bijām ieguvuši zināmu pieredzi un iepazinuši cilvēkus kompānijā, mums bija ievērojami vieglāk sākt tirgot Chrysler un Jeep Krievijā. Es momentāni trāpīju desmitniekā – Chrysler patlaban ir ļoti pieprasīts. Šogad plānojam pārdot 400 – 450 mašīnu, taču 2006. gadā rēķināmies jau ar pusotru tūkstoti.
– Kā ar konkurenci Maskavā?
– Konkurentu ir daudz. Tā, piemēram, Maskavā ir deviņi BMW dīleri, tostarp tādi, kas strādā jau 12 – 14 gadu. Iedomājieties, kāda viņiem ir datu bāze, pieredze. Taču mūsu BorisHof divu gadu laikā izvirzījās otrajā vietā un tagad jau min uz papēžiem arī līderim.
– Kā jums tas izdevās?
– Pateicoties profesionalitātei. Mēs zinām, kā jātaisa bizness. Taču vērtīgākais ir mūsu personāls – cilvēki.
– Kura no jūsu pārstāvētajām auto markām ir vispieprasītākā un kura visienesīgākā?
– Populārākās, protams, ir lētākās automašīnas. Šogad mēs plānojam pārdot 3,5 tūkstošus Renault. Bet visienesīgākais ir Land Rover, tuvu ir arī BMW. Piemēram, pagājušajā mēnesī mēs pārdevām 500 Land Rover džipu, un to popularitātes vilnis turpinās.
– Vai Mūsa Motors vārdam ir spēcīga rezonanse Krievijas tirgū?
– Mūsu kompānija, pēc RosBusiness Consulting datiem, Krievijas tirgū ieņem otro vietu aiz Rostokino-Lada, bet importa automobiļu segmentā esam pirmie. Starp citu, vai zināt, kā mūsu firmas nosaukums skan krieviski? Musa. 1993. gadā mani uzskatīja par čečenu mafijas locekli, Mashadova radinieku. Un tas bija pat izdevīgi, jo gadus trīs mūs nekādi krimināli grupējumi netraucēja, bija pārliecināti, ka esam zem mafijas jumta... To es saucu par nosaukuma spekulativitāti. Proti, ļaudīm ir, par ko parunāt.
Kad BMW pārstāvniecību man piedāvāja nosaukt par BorisHof, es sākumā atteicos – tas šķita pārspīlēti personiski, gandrīz jau kā personības kults. Taču aktieris Oļegs Jankovskis mani pārliecināja, ka tas gan lingvistiski, gan filozofiski ir skaļš nosaukums, kas saista uzmanību. Un patiesi, tagad šis vārds vairs neprasa komentārus.
– Sakiet atklāti, vai jūs uzskatāt sevi par tehnoloģiski izglītotu cilvēku?
– Nu nē! Kaut arī sen vairs nestrādāju specialitātē, es tomēr esmu dakteris... Tagad, kad saka, ka esmu automobiļu biznesa patriarhs, es domāju: ak, šausmas, kādu apzīmējumu izdomājuši...