Vienmēr kustībā esošie kravas auto ir daļa no ekonomikas asinsrites, pārvietojot lielu preču apjomu un kalpojot par dzinējspēku citām nozarēm.
Lai gan ceļa infrastruktūra vieglajiem auto un kraviniekiem ir kopīga, var teikt, ka ikdienas braukšana drīzāk noris pa paralēlām joslām. Saskarsme uz ceļa rada stereotipus, no kuriem daži atbilst patiesībai, bet citi nē.
Kurš gan nav nopriecājies par profesionālu, draudzīgu sadarbību ar citiem satiksmes dalībniekiem vai tieši otrādi – brīnījies par garām rindām uz robežām, plīsušu riepu driskām ceļmalā vai pārgalvīgām degvielas taupīšanas metodēm?
Pasaulē lielākais smagās un speciālās tehnikas tirdzniecības portāls "Mascus" sadarbība ar transporta speciālistiem piedāvā ieskatu smagā transporta nozarē. Šoreiz par to, kā mācās un starptautiskajos pārvadājumos strādā lielo kravas vilcēju vadītāji.
CE kategorija un 95. kods
Kā ikvienam satiksmes dalībniekam, arī kravas auto vadītājiem ceļš uz braukšanu sākas ar apmācību. Lai iegūtu tiesības vadīt kravas automobili, jānoklausās C kategorijas kursi. Tie sastāv no teorijas apgūšanas (5 - 7 nedēļas) un praktiskajām braukšanas nodarbībām (vismaz 15 stundas).
Ja tas nav darīts iepriekš, jāapgūst arī pirmās medicīniskās palīdzības kurss, un, protams, jāsaņem medicīniskā izziņa. Mācībām seko autoskolas teorijas eksāmens, tad – valsts teorijas un braukšanas eksāmens.
Nosaukt precīzas kategorijas iegūšanas izmaksas nav iespējams, jo atšķiras autoskolas un kursanti, taču orientējošā summa ir 350 - 400 eiro.
Lai vadītu lielo kravas vilcēju, tātad automobili ar puspiekabi, jāsper nākamais solis – jāiegūst CE kategorija. Kursi ilgst divas nedēļas, bet braukšana jāslīpē vismaz 11 stundas. CE kategorijas kursantam ir jābūt 24 gadus vecam, un tiesības ir derīgas piecus gadus. Kursu aptuvenās izmaksas – 350 eiro.
Lai gan grūti iedomāties, ka kāds šādu kategoriju gribētu hobija pēc, kravas auto vadītājs un profesionāls kravas auto vadītājs nav viens un tas pats.
Edmunds Ozolnieks no Drošas braukšanas skolas (DBS) skaidro, ka gandrīz desmit gadus spēkā ir Eiropas direktīva, kas nosaka, ka kravas (un pasažieru) transportlīdzekļu vadītājiem, kas nodarbojas ar komercpārvadājumiem, ir nepieciešams profesionālās kompetences apliecinājums – par paaugstinātas bīstamības arodprasmēm.
Runa ir par t.s. 95. kodu jeb profesionālo šoferu periodiskajiem apmācības kursiem, kuros 35 stundu laikā apgūst un atkārto zināšanas tiesību aktos, darba un atpūtas laiku uzskaitē, satiksmes drošībā, kravu nostiprināšanā, rīcībā pēc ceļu satiksmes negadījuma, OCTA apdrošināšanā, pārkāpumu uzskaites punktu sistēmā u.c.
Ja vadītājs CE kategoriju iegūst tagad, 95. koda kursi ir obligāti un tiem seko teorētiskais un praktiskais eksāmens CSDD. Turpmāk tie jānoklausās ik piecus gadus, un bez tajos iegūtā sertifikāta nav iespējams atjaunot tiesības.
Sauszemes jūrnieki un 30 stundu cikls
Mūsdienu starptautiskie kravu pārvadājumi ir organizēti tā, ka kravas vilcēji un to vadītāji strādā kā kuģi un jūrnieki – kravu saņemšanas un nodošanas punkti ir izkaisīti pa visu kontinentu, tādēļ ceļā var nākties pavadīt no dažām dienām līdz pat vairākām nedēļām.
Tā kā pārvadājumu kompānijas savus pakalpojumus sniedz tik plašā areālā, pavisam parasta ir situācija, kad reiss, uzņemot kravu, sākas citā zemē.
Kravas auto ekipāžā var būt viens vadītājs, tomēr garajos reisos parasti strādā divi šoferi un saskaņā ar noteikumiem viņi ievēro 30 stundu ciklu.
Tā ietvaros katrs šoferis brauc deviņas stundas, ne vēlāk kā pēc 4,5 stundām ņemot pārtraukumu. Trīs nākamās stundas ir paredzētas citiem darbiem kā kravas iekraušana vai izkraušana, bet vēl deviņas stundas stūresvīri atpūšas.
Divreiz nedēļā šoferi var braukt pa desmit stundām, bet tad proporcionāli sarūk laiks, ko var veltīt citiem darbiem vai atpūtai.
Māris Dzelzgalvis, vadītājs - instruktors no kompānijas "Kreiss" skaidro, ka, lai gan vienam vadītājam stūrēt deviņas stundas nevar liegt, viņš tās iesaka dalīt trīs daļās, vadītājiem ik pēc pārtraukumā mainoties.
"No savas pieredzes varu teikt, ka, braucot 4,5 stundas, šoferis pārpūlas. Biežākas pauzes aizņem mazliet vairāk laika (arī tādēļ, ka tahogrāfos jāsamaina digitālās kartes) un sarūk paveiktā distance, toties tā samazinās pārlieka noguruma risks un ir labākas iespējas veikt nelielas korekcijas, piemēram, lai atrastu stāvēšanas vietu," tā Dzelzgalvis.
Nav grūti iedomāties, ka šāds režīms nākas grūti. Tāpēc reizi nedēļā atkarībā no reisa ilguma ir jāievēro 24 vai 45 stundu pārtraukums, lai pilnvērtīgi atpūstos. Francijā ir spēkā prasība garajos pārtraukumos gulēt viesnīcā, nevis automobiļa kabīnē.
Lielākais pārbaudījums – uzkrāts nogurums un cīņa ar miegu
Vieglo auto vadītāji būs pamanījuši, ka lielie vilcēji daudz brauc nakts stundās. Visbiežāk tas ir tāpēc, ka pārvadātājiem ir jāpieskaņojas klientu darba laikam. Ja krava jāsaņem no rīta, piemēram, Polijas ziemeļos, automobilis no Latvijas izbrauc iepriekšējās dienas vakarā.
Kad ceļā šādi jāpavada vairākas dienas, izveidojas noteikts ritms. Pa dienu guļot kabīnē, rodas miega deficīts un pieaug negadījumu potenciāls. Tas apdraud gan ekipāžu, gan citus satiksmes dalībniekus. Ilgākā periodā šāds darba režīms var radīt risku veselībai, kas CE kategorijas transportlīdzekļu vadītājiem jāpārbauda ik pēc pieciem gadiem.
Lai saglabātu modrību, šoferi izmanto dažādus trikus. Vieni smēķē, citi skaļi klausās mūziku, bet vēl kāda daļa lieto enerģijas dzērienus. "Kreiss" speciālists Dzelzgalvis skaidro, ka vienas metodes, kā sevi piespiest gulēt vai uzturēt mundru, nav.
Lai labāk koncentrētos, viņš pats klausās vietējās radiostacijas un klimata iekārtu noregulē tā, lai šofera pusē tā pūstu vēsu gaisu. Palīdz fiziskas aktivitātes atpūtas stundās, labāk atturēties no trekna ēdiena, taču ne katrs to var vai vēlas ievērot.
Ja runā par ārējiem apstākļiem, tad kravinieku vadītājus iespaido tas pats, kas visus pārējos – migla, nakts braukšana (visvairāk negatīvi ietekmē redzi), sniegputeņi, spēcīgs lietus. Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē, Lielbritānijā, daļēji Francijā un Polijā papildu nervu spriedzi rada ļoti intensīva satiksme.
Pēc Dzelzgalvja teiktā, šoferi modernajos vilcējos gan nevar sūdzēties par ērtību trūkumu, vien jāatceras par auto gabarītiem un svaru.
Kam un kādā vecumā izvēlēties šo profesiju? "Kreiss" pārstāvis teic, ka šāds darbs būtībā ir dzīvesstils – ilgā prombūtne un specifiskie apstākļi nav domāti katram, tomēr kādam lielā kravas vilcēja vadīšana būs sapņu darbs. Arī tāpēc, ka tas jau sen nav vienkārša stūres grozīšana.
