2016. gads bijis īpaši ražīgs vēsturisko spēkratu reģistrācijā. Ne visi spēkrati, kas sasnieguši 30 gadu vecumu, automātiski tiek uzskatīti par vēsturiskiem. Lai iegūtu vēsturiska spēkrata statusu, automobilim ir jāveic spēkrata sertifikācija jeb atbilstības pārbaude. Šo sertifikātu izsniedz uz pieciem gadiem, un pēc šiem pieciem gadiem spēkrats ir jāpārsertificē, ja ir vēlme saglabāt tā statusu. Vēsturisko spēkratu skaits Latvijā tradicionāli pieaug. Ja 2015. gadā Latvijā bija 526 sertificēti vēsturiski spēkrati, tad 2016. gadā šis skaitlis ir sasniedz 573 spēkratus.

2016. gadā Latvijā ir uzstādīts vecākā reģistrētā automobiļa rekords. Tas ir 1903. gada auto, kas reģistrēšanas brīdī bija sasniedzis 113 gadu vecumu. Šis ir arī šobrīd vecākais reģistrētais spēkrats Baltijas valstīs. Tomēr lielākā daļa reģistrēto senioru ir gados jaunāki, un tie ir tādu populāru ražotāju spēkrati kā "Mercedes-Benz", BMW, "Volvo" u.c.

Kā jau pēdējos trīs gados ierasts, Auto asociācija lūdza Rīgas Motormuzeja galvenā krājuma glabātāja Valda Kļaviņa komentāru par 2016. gadā reģistrētajiem interesantākajiem vēsturiskajiem spēkratiem.

"Krastin" (attēlā ievadā), 1903. Visneparastākais 2016. gadā reģistrētais spēkrats Latvijā ir 1903. gadā izgatavotais spēkrats "Krastin", kas ir vecākais reģistrētais automobilis Baltijas valstīs. Zīmīgi, ka šo automobili ir izgatavojis latvietis Augusts Krastiņš, kurš 19. gadsimta beigās emigrēja uz ASV. Viņš 1901. gadā Klīvlendā nodibināja "Krastin Automobile Company" un uzsāka automobiļu ražošanu. Diemžēl 1903. gadā rūpnīca nodega un ražošana netika atjaunota.

Latvijā reģistrētais spēkrats ir vienīgais zināmais, kas saglabājies līdz mūsdienām. 2016. gada novembrī "Krastin" automobilis sekmīgi startēja prestižajā seno spēkratu braucienā "London to Brighton Veteran Car Run", kurā var piedalīties spēkrati, kas ražoti līdz 1905. gadam. Šobrīd "Krastin" automobilis ir eksponēts Rīgas Motormuzejā.

"Horch 853", 1936. Ļoti nozīmīgs jaunieguvums ir prestižās vācu firmas "Horch" 1936. gadā ražotais īpašais sporta kabriolets "Horch 853". Šī modeļa automobilis pirmo reizi publikai tika demonstrēts 1935. gada Berlīnes Starptautiskajā auto izstādē, kurā guva necerētu popularitāti. Tika saņemti daudzi pasūtījumi, un dārgo automobili ar nelielām izmaiņām konstrukcijā ražoja līdz pat 1940. gadam. Kopā izgatavoti 1024 spēkrati. Šī spēkrata cena bija apmēram 15 000 reihsmarku. Salīdzinājumam "Opel Kadett" (KJ38), kas bija vecā "Moskvič-400" prototips, tolaik maksāja 1 800 RM, kas ir vairāk nekā astoņas reizes mazāk.

Pērn Latvijā reģistrēti vairāki desmiti skaistu vēsturisku automobiļu
Foto: Publicitātes foto

Pēc Otrā pasaules kara arī Latvijas PSR bija vairāki šādi automobiļi, sākumā valsts iestādēs, bet vēlāk arī privātpersonu lietošanā. Tomēr 21. gadsimta sākumā Latvijā vairs nebija neviena no šiem spēkratiem. Šāda automobiļa parādīšanās ir svarīgs notikums Latvijas seno spēkratu entuziastiem.

"Mercedes-Benz 300SE", 1965. No jaunākas paaudzes auto jāatzīmē 1965. gada izlaiduma "premium" klases kupeja "Mercedes-Benz 300SE" (W112). Šis eksemplārs ir ideālā stāvoklī, un Eiropas tirgus komplektācijā 2016. gadā atceļoja no ASV. Mūsdienās tas ir ļoti reti sastopams auto, jo no 1962. gada februāra līdz 1967. gada decembrim kopā ar kabrioletiem tika izgatavoti tikai 3127 eksemplāri, un līdz "600" (W100) modeļa parādīšanai 1964. gadā šis bija prestižākais "Mercedes-Benz" modelis.

Pērn Latvijā reģistrēti vairāki desmiti skaistu vēsturisku automobiļu
Foto: Publicitātes foto

Lai labāk izprastu, kur un kā rodas vēsturisku spēkratu entuziasti, piedāvājam interviju ar "Volvo" markas spēkratu entuziastu Aivi Liepiņu, kas auto nozarē nostrādājis vairāk nekā 15 gadus un šobrīd strādā "Volvo" importētāja Baltijas valstīs klientu servisa vadītāja amatā.

– Kā tu pievērsies auto nozarei?
– Cik sevi atceros, mani vienmēr ir interesējuši automobiļi. Iespējams, pie tā ir vainīgs mans tēvs, jo viņš toreiz kolhozā strādāja par šoferi. No tiem laikiem atmiņā iespiedušies divi spilgtākie notikumi. Man bija apmēram četri gadi. Tēvam vannasistabā bija skapītis ar dažādiem instrumentiem, un tur stāvēja "GAZ 51" rezerves spidometrs. Šis bija mans pirmais mēģinājums veidot mehāniķa karjeru.

Ar spidometra skrūvju atskrūvēšanu veicās diezgan labi. Pat izdevās ieraudzīt, kas atrodas pulkstenī, tikai ar tā salikšanu tik veikli nevedās. Savukārt tēvs tomēr uzzināja par manu mēģinājumu "uzlabot" spidometru. Lieki piebilst, ka tiku "apbalvots" par padarīto. Kādu brīdi šis notikums lika nedaudz atturēties no mehāniķa karjeras turpināšanas.

Tā vietā izlēmu kļūt par šoferi. Lai kļūtu par šoferi, vajadzīga prakse. Tad nu tēvam bija paradums savam "VAZ 2101" atstāt atslēgas aizdedzē. Tā es kādu dienu pieteicos izvizināt savu brālēnu. Iekāpām automobilī, griezu aizdedzes atslēgu, un auto piestartējās. Par laimi, tas nebija atstāts ar ieslēgtu pārnesumu, jo tad mūsu brauciens būtu beidzies kaimiņu mājas durvīs. Diemžēl mūsu darbošanos pamanīja tēva draugs, un mūsu brauciens beidzās tā īsti nemaz nesācies.

– Kāpēc tieši Volvo markas automobiļi tev ir tik tuvi?
– Laikā, kad Latvijā sāka ieplūst importa automobiļi, tēvs nopirka pirmo ārzemju auto. Tas bija "Volvo 340" ar dīzeļdzinēju. Pēc VAZ markas spēkrata tas likās kā kaut kas no citas pasaules. Auto bija plašs, ērts un ekonomisks.

Tas laikam arī bija aizsākums tam, ka šī automobiļa marka nogulsnējās manā zemapziņā, jo, turpinot savas skolas un universitātes gaitas, esmu apzināti vai neapzināti centies strādāt tieši ar "Volvo" markas automobiļiem.

Studējot Rīgas Tehniskajā universitātē autotransportu, es pieteicos strādāt "Mūsa Motors Rīga". Bez pieredzes, bet ar degsmi par zīmolu un vēlmi strādāt un augt. Brīnumainā kārtā tiku pieņemts. Tā kā darbs ar cilvēkiem vairāk saistīja, sāku strādāt "Volvo" servisā.

– Kā attīstījās tava karjera?
– Vēlāk pieņēmu piedāvāto amata paaugstinājumu un kļuvu par "Volvo" produktu treneri Baltijas reģionā. Tas bija interesants darbs. Tiklīdz "Volvo" bija gatavs izlaist jaunu modeli, devos uz Gēteborgu, apguvu jauno produktu un tālāk jau šīs zināšanas nodevu dīleru personālam. Šis darbs man deva iespēju mācīties, apmeklēt rūpnīcu, braukt pie dīleriem, satikt interesantus cilvēkus.

Šajā darbā es sapratu, cik sarežģīts patiesībā ir ceļš no automobiļa skices līdz tā nonākšanai tirgū. Cik tūkstoši cilvēku velta savas pūles un darba stundas, lai es kā lietotājs, varētu nospiest aizdedzes pogu un izbaudīt savu braucienu ar "Volvo" automobili. Laiki manījās. Mainījās arī tirgus struktūra, mainījās "Volvo" īpašnieks, un pēc pēdējām korekcijām Baltijas tirgu es esmu nonācis "Volvo" importētāja Baltijas valstīs klientu servisa vadītāja amatā.

– Kāds ir tavs hobijs?
– Man nav viena izteikta hobija. Es neesmu makšķernieks, medības arī mani neaizrauj. Televizoru praktiski neskatos, radio arī klausos ļoti reti. Man patīk lasīt grāmatas, brīvbrīžos relaksēti klausīties mūziku. Patīk peldēšana, velobraukšana. Nē, piedodiet, meloju. Ir man viens hobijs – tā ir mīlestība uz veciem "Volvo" automobiļiem.

– Kad pievērsies veco "" Volvo" restaurēšanai?
– Pirmais vecais "Volvo" 2012. gada vasarā nonāca pie manis drausmīgā stāvoklī. Tas bija 1972. gada "164E" modelis ar automātisko pārnesumkārbu un tiem laikiem revolucionāro "Bosch D-Jetronic" degvielas iesmidzināšanas sistēmu. Es saņēmu šo auto no Lielbritānijas, bet pirms tam tas bija nācis no Islandes. Četru gadu laikā šis auto pa vakariem un brīvdienām tika sakopts, un pirmo reizi plašākai publikai atrādīts 2016. gada pavasara "Youngtimer Cars & Coffee" pasākumā.

Šajā laikā biju pabijis arī pie viena "Volvo" automobiļa. 1966. gada "Volvo P122" jeb tautā saukta par "Amazon". Arī ar šo auto piedalījos "Youngtimer" pasākumā vasaras beigās.

Bet mana īstā "Volvo" mīla patiesībā pašreiz pārziemo garāžā – 1998. gada "Volvo C70 T5" zelta krāsā. Tas gan vēl nav sasniedzis vēsturiskā spēkrata statusu, tomēr šis auto bija mans pirmais "Volvo" automobilis. Dažādu apstākļu dēļ es to pārdevu, lai gandrīz pēc 10 gadu pārtraukuma atkal iegūtu to savā īpašumā. Jā, šis ir tas automobilis, kurš man patiešām patīk!

1998. gadā "C70" pirmoreiz tika laists ražošanā, un tas vairs nav kantaino formu "Volvo". Tā ir ar skaistām formām apveltīta, eleganta GT kupeja, kura iemieso jaudīgu dzinēju ar sev tik raksturīgo "Volvo" piecu cilindru turbo motora skaņu. Tai ir viss, ko sirds var kārot pat no mūsdienīga automobiļu aprīkojuma – elektriski regulējami sēdekļi, kruīza kontrole, klimata kontrole, fantastiska "Dolby Prologic Dynaudio" audiosistēma un dizains.