Foto: DELFI

"Baltic International Bank" īpašnieks Valērijs Belokoņs tiek uzskatīts par vienu no Latvijas turīgākajiem cilvēkiem. Viņa vārds vienlīdz bieži izskan saistībā ar atbalstu dažādiem mākslas un sociāliem projektiem, kā arī ar sadarbību ar bijušo premjeru Einaru Repši, strīdiem par panākumus pēkšņi guvušo un tad zaudējušo Anglijas futbola klubu, starptautiskām tiesvedībām par apvērsumā zaudēto banku Kirgizstānā.

Tomēr uzņēmējs raizējas arī par norisēm Latvijas politikā un sabiedrībā, ģeopolitiskās krīzes kontekstā īpaši uzsverot neatkarīgas krievu preses trūkumu Latvijā, "Baltijas mūra" veidošanos un, viņaprāt, nepareizo uzskatu par to, ko nozīmē integrācija.

Saruna ar Belokoņu notiek kādā Kalēju ielas namā, pie kura ieejas par tās piederību neliecina nekādas izkārtnes vai uzraksti. Ēkas sienas rotā Latvijas un citu valstu mākslinieku darbi. Par nama restaurāciju, mēbelēm un vitrāžām rūpējušies vietējie profesionāļi, ar neslēptu lepnumu stāsta uzņēmējs. Te viņš tiekas ar saviem domubiedriem, ko sarunas laikā vēl vairākkārt piemin.

Belokoņs nesen atgriezies no albuma "Terra Mariana. 1186-1888" faksimilizdevuma prezentācijas Vatikānā. Šis projekts risinājies kā daudzi - sākotnējai idejai tās autoriem pietrūcis līdzekļu, bet visi tie, kas varēja palīdzēt, vēlējās iegūt kādu no iecerētajiem desmit oriģināllieluma faksimilizdevumiem. Belokoņs atzīst, ka arī pats tādu būt vēlējies iegūt, tomēr viņam daudz svarīgāk bijis, ka grāmata un tās zinātniskie komentāri vispār tiek izdoti, tādēļ viņš finansiāli atbalstījis projektu, samierinoties ar tūkstoš eksemplāros iespiesto "mazo" izdevumu, kas gan aizņem lielāko daļu no galdiņa, pie kura norit "Delfi" saruna ar uzņēmēju.

Virs dīvāna, kurā uzņēmējs apsēžas, atrodas 1952.gadā radīta bijušā Lielbritānijas premjera Vinstona Čērčila portreta 1954.gada reprodukcija. "Esmu savā ziņā viņa pielūdzējs, lai gan angļiem par viņu ir ļoti dažādi viedokļi. Viņš taču saņēmis Nobela prēmiju literatūrā, es esmu lasījis visus viņa darbus, kas tulkoti krievu valodā. Viņam ir lieliska valoda." Drīzumā uz pretējās sienas tikšot novietots leģendārā Vācijas apvienotāja Oto fon Bismarka portrets.

Līdz ar dažādiem mākslas un sociāliem projektiem "Baltic International Bank" piedalās arī riska investīciju fondā, ar kura starpniecību atbalsta "start-up" biznesa projektus.

Vai, jūsuprāt, Latvijas jaunajiem uzņēmējiem ir potenciāls?

Cilvēkresursi noteikti ir, bet jautājums ir, kā mēs ar to rīkosimies. Līdz noteiktam līmenim tas aug, cilvēki iegūst zināšanas, bet tālāk vide viņiem nepalīdz uzplaukt. Tā mēs viņus varam sagandēt, un viņi kļūst par parastiem klerkiem. Otrs variants - ja viņš to ļoti vēlas, viņš izrausies un aizbrauks no šejienes. Tā ir mūsu nelaime: mums ir cilvēki, bet pašlaik Latvijā nav daudz projektu. Manuprāt, tas ir ne tikai biznesa, bet arī dzīves vides jautājums.

Šis jautājums ir jāuzdod mums visiem, ne tikai politiķiem. Ar katru gadu man bankai, uzņēmumiem, kādiem projektiem atlasīt cilvēkus kļūst ne gluži sarežģītāk... It kā ir jaunu cilvēku kategorija ar lielu potenciālu, teiksim, tie, kas nesen pabeiguši universitāti. Bet ar tiem, kas ir piecus vai septiņus gadus vecāki, ir ļoti grūti. Vai nu šie cilvēki savu potenciālu ir zaudējuši vai aizbraukuši.

Vai ar šādu mērķi vēlējāties atbalstīt arī "Latvijas attīstībai" (Kustība, kas pārtapa par politisku partiju Einara Repšes, Jura Pūces un citu pazīstamu cilvēku vadībā - red.)?

Jā. Kā mums tas sākās - "Latvijas attīstībai" ideja bija sabiedriska organizācija. Bija attālas diskusijas par politisku partiju, bet es uzreiz teicu, ka mani neinteresē viena partija, mani interesē sabiedrība kopumā. Organizācija izpildīja zināmu uzdevumu, bet pēc tam sāka vairāk nodarboties ar politiku. Tad man kļuva ne gluži neinteresanti, bet tā vienkārši nav mana lieta. Otrajai sabiedriskās darbības daļai spēku nepietika. Par to mazliet žēl. Cilvēki saka - visam spēku nepietiek, galvenā ir politiskā darbība. Es uzskatu, ka tā nedrīkst - ja organisms attīstās, jāattīsta gan rokas, gan kājas.

Jūs sakāt, ka politika jūs neinteresē. Esat vīlies?

Nevarētu teikt, ka vispār neinteresē. Mani neinteresē tieša iesaistīšanās politikā. Tā mani interesē kā pilsoni - tāpat kā jūs un daudzus citus. Es eju uz vēlēšanām, uzmanīgi sekoju līdzi, man ir savs redzējums un es to paužu. Bet tā nav profesionāla politika, ar visu jānodarbojas profesionāļiem. Politikā es tāds neesmu.

Protams, vilšanās elementi kādās lietās vienmēr pastāv. Tomēr pat ne tāpēc, ka esmu optimists, bet tāpēc, ka es esmu pilsonis, un nevaru sev ļaut nepiedalīties vēlēšanās, nepievērst uzmanību un nepaust savu viedokli. Ja iestāsies vienaldzība, tad droši vien jābrauc prom. Protams, kad valstī viss ir ļoti labi, tad cilvēkiem vienalga, kas ir pie varas, tomēr, manuprāt, mēs tādu līmeni vēl neesam sasnieguši. Tādēļ mums ir jāizsaka savs redzējums.

Foto: DELFI

Intervijā "Bloomberg" jūs brīdinājāt par "Baltijas mūri". Vai jūs to jau jūtat, vai tas pagaidām ir tikai risks?

Tas ir risks. Šo mūri var pārvietot. Vienu brīdi tas atrodas starp Baltiju un Krieviju - mēs to ceļam, jo pašlaik starp rietumiem un Krieviju ir tādas attiecības. Kā savulaik Berlīnes mūris. Otrs variants ir tāds, ka šis mūris atrodas starp mums un rietumiem. To varu arī mazliet just savā darbā. Piemēram, ir noteiktas zināmas sankcijas pret Krieviju. Tas nozīmē, ka Eiropas valstīm pret darbu ar Krieviju jāattiecas atbilstoši noteiktiem principiem. Dažkārt man šķiet, ka rietumu finanšu institūcijas sienu uzcēlušas citur - tās pret mūsu finanšu iestādēm attiecas tā, it kā mēs atrastos Krievijas teritorijā. Viņi mums netic, nepietiekami uzticas, ka mēs varam tikt galā ar šo uzdevumu. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, jo mēs tiekam galā krietni labāk nekā rietumi, mēs lieliski zinām, kas ir mūsu klienti, kā mums jāstrādā. Tas ir slikts precedents.

Ar šo mūri es domāju vēl arī ko citu. Mēs bieži runājam par integrāciju: mēs integrējamies rietumos. Ja jautā, kā mēs integrējamies, sakām, ka strādājam Briselē, kaimiņi aizbraukuši uz Lielbritāniju. Es uzskatu - jo vairāk cilvēku aizbrauc, jo tālāk mēs esam no rietumiem. Šeit paliek maz to, kas varētu mūs aizsargāt. Tā nav integrācija. Integrācija ir tad, kad mēs sadarbojamies ar rietumiem, kad mēs tos atvelkam šurp, kad mēs tur esam izglītojušies un atgriežamies, kad mēs no turienes rūpnīcu atvedam uz šejieni, nevis tad, kad mēs savas zināšanas vedam turp. Jo vairāk mēs aizbraucam, jo tālāk mēs esam no rietumiem. Paradokss, bet tā ir.

Jūsu banka strādā gan Krievijā, gan Ukrainā.

Mūsu bankai ir pārstāvniecība gan Krievijā, gan Ukrainā, gan arī Londonā.

Kādas pārmaiņas jūtat darbā Ukrainā un Krievijā?

Tā sanācis, ka ar Krieviju mēs vienmēr esam strādājuši mazāk nekā ar Ukrainu. Krievijā nekādu īpašu finanšu problēmu bankai nav, mēs tur nepārdevām pakalpojumus rubļos, mēs pārdevām pakalpojumus šeit [Latvijā]. Klientu nav kļuvis mazāk, mazliet palielinājušies bankas resursi klientu pārbaudei. Arī iepriekš mēs viņus pamatīgi pārbaudījām, bet tagad sankciju dēļ jābūt piesardzīgākiem un uzmanīgākiem. Tas palielina ieguldīto laiku un līdzekļus.

Ukrainā ir mazliet sarežģītāk. Mēs tur turpinām strādāt, bet tirgus tur ir pilnībā pamiris. Grivna, kā zināms, veic vēl lielākus izgājienus nekā rublis. Tāpēc tur mēs praktiski pārtraucam darbību kreditēšanā, bet turpinām apkalpot klientus.

Bankā 34% noguldījumu ir nauda no Eiropas Savienības valstīm, un tie nav depozīti no Menas salas, bet normāli noguldījumi. Par visiem ārzemju pilsoņiem mēs atbilstoši likumdošanai sniedzam ziņas nodokļu uzraugiem, mūsu klienti to zina. Arī iepriekš mēs neslikti kreditējām Lielbritānijā, Francijā, bet tagad tur ir pieaugums, arī Itālija tagad mums atvērusies. Tie ir tie tirgi, uz kuriem mēs strādājam. Protams, tā uzreiz visu Ukrainas tirgu neaizvietosi, tomēr pamazām pārejam uz šiem tirgiem.

Jūsuprāt, Ukrainas krīzi ir iespējams atrisināt?

Gribētos jau teikt, ka viss kādreiz tiek atrisināts. Mēs nedaudz pazīstam postpadomju telpas mentalitāti, lai ko mēs arī neteiktu. Problēma tur ir sistēmā; ir gāzti atsevišķi cilvēki, bet sistēma nemainās. Es domāju, ka nepieciešams gana ilgs laiks, lai izmainītu sistēmu, lai būtu iespējams normāli cīnīties ar korupciju, lai darbotos normāls regulējums. Pašlaik Ukrainā, kā jebkurā karā, likumi diemžēl nedarbojas. Es domāju, ka tas tā vēl būs ilgu laiku. Pēc laika kļūs aktuāls nākamais jautājums. Arī viņi vēlas integrēties rietumos, bet ko tas nozīmē? Viņu sapratne par integrāciju - mēs turp vēlamies aizbraukt. Visi.

Situācija tur ir ļoti smaga. Es runāju ar kolēģiem, kas strādā Ukrainā. Viņi nezin kāpēc uzskata, ka 2016.gada beigās ekonomiskā vide uzlabosies. Es gan esmu skeptiskāks. Pagaidām es neredzu nopietnus nozīmīgu pārmaiņu signālus.

Vai jums bija klienti arī Ukrainas austrumos?

Nē, šajā ziņā mums laikam paveicās. Mūsu klientu bāze ir no Kijevas un mazliet no rietumiem. Iepriekšējo gadu banka noslēdza ar operacionālo peļņu, bet pašās beigās mēs pēc uzraugu pieprasījuma izveidojām uzkrājumu, tādēļ radās zaudējumi. Tas ir mūžīgais strīds: atnāk "Fuktuks" (Finanšu un kapitāla tirgus komisija - red.) un saka - veidojiet uzkrājumu. Dažreiz mēs esam priecīgi - jo mazāka peļņa, jo mazāk nodokļu. Tajā pašā laikā nodokļu inspektori mums prasa, kāpēc mēs visu laiku tik maz pelnām. Uzkrājumi, protams, saistīti ar vidi. Mums tur ir izsniegti kredīti, ir kaut kāda naudas plūsma, mēs redzam naudu. Tomēr, protams, tagad tas notiek sliktāk un pati vide ir mainījusies. Saskaņā ar visiem nosacījumiem mums jāveido uzkrājumi, kas arī ir normāli.

Mēs [Ukrainas] rietumus neizvēlējāmies speciāli, goda vārds. Nevar teikt, ka mēs esam tik gudri un uzreiz sapratām, ka [strādāt] austrumos nevajag. Vienkārši paveicās.

Foto: DELFI

Arī Latvijā ir panika un bailes, vai kaut ko tādu jūtat?

Kopš 90.gadu sākuma es piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka neatkarība ir jāaizstāv, nekas netiek iedots tāpat vien. Nekas arī nepaliek tāds pats, viss mainās. Ja mēs, paldies Dievam, esam ieguvuši neatkarību, tad ir grēks to neizmantot. Bet ja īpaši provocē, piemēram, nevērīgi izturas pret savu drošību, tad mēs varam to pazaudēt. Kas notika Ukrainā? Kāds pateica - redz, kā viņi slikti dzīvo, viņiem ir korupcija, viņiem dzīves līmenis ir trīsreiz zemāks nekā Krievijā. Ņēma un savāca. Tāda valsts, bet nebija armijas.

Nevarētu teikt, ka es esmu panikā, bet mani vairāk uztrauc cilvēku apziņa - lai viņi saprastu, ka mums ir pienākums aizstāvēt savu neatkarību. Es pat nedomāju, ka tas jādara tikai ar ieročiem, to darīs profesionāļi, bet visā - ar kustības virzienu, domāšanu, publiskajām debatēm mums jāparāda, ka mēs neatdosim. Tagad mēs to saprotam droši vien Ukrainas notikumu dēļ, līdz tam mēs par to smējāmies. Ja parunā ar jauniem cilvēkiem, viņi saka: "Mēs taču esam Eiropā, kurš to pieļaus?" Paskatieties uz 20.gadsimtu, cilvēki arī uzskatīja, ka ir civilizēti. Vienā mierā! Viss ir jāaizstāv un nedrīkst provocēt ar bezdarbību un vājumu. Tādēļ es neesmu panikā, bet mani uztrauc, vai cilvēki to saprot. Ja tā, tad cilvēki otrā pusē, kam ir kādas nelabas domas, to arī redz. Viņiem ir vajadzīgas šādas problēmas? Nē.

Bet politiķi to, jūsuprāt, saprot?

Ar politiķiem ir sarežģīti. Tas neattiecas tikai uz Latviju. Mēs mēdzam teikt, ka pie mums viss ir vissliktāk, bet, paldies Dievam, tā nav.  Pēdējā laikā Eiropā un rietumu pasaulē vērojamas zināmas tendences, iespējams, ļaudis ir "atslābuši".

Politiķi to visu varbūt arī saprot, bet viņiem ir savi mērķi, arī viņi ir vienkārši cilvēki. Viņi nedomā vairākas paaudzes uz priekšu, kā vajadzētu domāt īstam politiķim. Baidos, ka viņiem ir jārisina īstermiņa uzdevumi, tajā ir visa bēda.

Mēs runājām par banku - tā šogad fiksējusi zaudējumus. Es pret to attiecos normāli, jo es zinu, kas būs pēc gada, diviem un trim, man ir plāns. Mūsu sistēmā politiķis nevar ciest zaudējumus; ja viņam ir zaudējumi, tad viņš tiek izmests no sacensībām. Tāpēc viņš sāk darīt visu iespējamo, lai zaudējumu nebūtu - mānīties, grozīt grāmatvedību. Varbūt dziļi sirdī viņš kaut ko saprot, bet domā - kā tad es?  Mēs jau zinām, kā cilvēki uzķeras uz populisma. Cik reizes mēs esam kāpuši uz tiem pašiem grābekļiem.

Ja jau sākām runāt par politiķiem, tad integrācijas kontekstā... Mūsu bijušais premjerministrs - jauns, labs - aizbrauca uz Briseli uz labu amatu. It kā mums jālepojas, bet kādu piemēru viņš rāda jaunajiem politiķiem? Viņi saka: "Kāda laba karjera - tikt uz Briseli." It kā jau viss pareizi - mēs taču esam Eiropas Savienībā. Ja viņam būtu 60 vai 70 gadi un, atvainojiet, tur viņš dotos pēdējā darba uzdevumā aizstāvēt Latvijas intereses, tad es saprastu. Bet kad viņš ir spēka pilns, saprotams, ka viņš vajadzīgs Eiropai, bet Eiropa tomēr ir mazliet stiprāka un viņš ir nepieciešams šeit. Baidos, ka daudzi politiķi, kad domā par nākamajiem četriem gadiem, saka - aizbrauksim tur un dosim padomus, kā aizstāvēt Latvijas intereses, tā ir integrācija. Tā nav integrācija, tā ir attālināšanās no rietumiem. Es pat šeit nedomāju tieši mūsu eiroparlamentāriešus vai bijušo premjerministru, bet es tiešām uzskatu, ka viņš ir jauns un spēka pilns, un viņam vajadzēja strādāt šeit. Daudzi domā, ka galvenais ir karjera tur, bet karjerai vajadzētu būt šeit. Viņiem ir citi mērķi un uzdevumi. Uzdevums - aizbraukt. Slikti.

Vēl pirms Ukrainas jums bijusi pieredze ar pārmaiņām "Manas Bank" gadījumā Kirgizstānā.

Jā, "Manas Bank" bija tāds labs piemērs, nosauksim to tā. Patiesībā es pēkšņi noriskēju un izveidoju banku - labu, civilizētu, rietumu banku. Par to esmu runājis ar dažādiem cilvēkiem, man jautā - kāpēc jūs gājāt Kirgizstānas tirgū. Bet piedodiet, vai nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas dodas uz Kirgizstānu? Dodas. Ko tās viņiem māca? Kā pareizi balsot, kā nemānīties. Kas viņiem mācīs, kā pelnīt naudu? Paraugieties, kas notiek ar "jaunajām" demokrātijām. Cilvēki saka - barojiet mūs, dodiet mums naudu. Ukraina saka - dodiet mums naudu karam. Cilvēki neprot strādāt, nezina darba principus. Es uzskatu, ka civilizētiem rietumu biznesiem jādodas kopā ar nevalstiskajām organizācijām, vienam otru jāatbalsta, lai parādītu, ko nozīmē godīgs bizness. Jūs rādāt, ko nozīmē godīgas vēlēšanas, caurspīdīga policija un taisnīgas tiesas, mēs rādām, ko nozīmē godīgs bizness, un to vārdos neizstāstīsi.

To apstiprināja arī Parīzes šķīrējtiesa. Izveidotā banka pēc valsts apvērsuma tika sagrābta it kā konservācijai. Valdība to pārņēma, sakot, ka [bankā] viss ir slikti, bet nu jau piekto gadu viņi dzīvo no visa tā, kas tur bija.

Vai banka turpina darbu?

Tā atrodas konservācijas režīmā. Tas nav bankrots, tur [maksātnespējas] administratora vietā sēž konservators un tērē naudu, kas bija uzkrāta, turklāt vēl sakot, ka bankā viss ir slikti. Kad Parīzē notika tiesa, ko mēs uzvarējām, kirgīzu pusei bija argumentu gūzma, ko tie demonstrēja, sakot, ka banka ir nulles vērta. Tika uzdots jautājums - kā vērtība var būt nulle, ja jūs joprojām dzīvojat uz tās rēķina? Bija cits arguments - tā ir ļoti netīra un krimināla banka. Parīzes tiesa nav krimināltiesa, tā nevar secināt, ka kriminālu pārkāpumu nav, tomēr tā skaidri noteica, ka Kirgizstānas puse nav uzrādījusi nekādu pamatu krimināllietai. Tātad viņiem nekā nav.

Tādēļ, ka ideja bija radīt godīgu un caurspīdīgu biznesu, lai cilvēki redzētu, ka iespējams strādāt civilizēti, mēs guvām šo apstiprinājumu un mums izdevās uzvarēt tiesā. Ticiet man, ja mums kaut nedaudz kaut kas nebūtu kārtībā, par to rakstītu visu. Sākumā jau visi atbalstīja šīs revolūcijas. Tikai pēc tam Kirgizstāna pavērsās uz Krievijas pusi, tagad redzams, kas viņi ir patiesībā, korupcija ir lielāka nekā jebkuros citos laikos.

Tā ir pieredze. Kad mēs devāmies iesniegt dokumentus Parīzes arbitrāžas tiesā, bija uztraukums - es vēl nekad pret valsti neesmu tiesājies. Es zinu, ka mums viss ir godīgi, bet tāpat bailes, jo valsts mašinērija tomēr ir milzīga. Viņi lika lietā visu, tostarp melus. Neraugoties uz to, tas, ka šķīrējtiesa tika skaidrībā, rada tādu ticību rietumu filozofijai. Es arī agrāk biju rietumu ideoloģijas patriots, bet tagad vēl vairāk. Kas ir nepieciešams cilvēkam? Lai viņu aizstāvētu. Kad runā ar ukraiņiem vai krieviem, jūti šo atšķirību: tevi var aizstāvēt, ja tu pareizi noformēsi dokumentus.

Ukrainā ir cita pieredze, tur bizness turpinās un neviens man neko neatņem. Es negrasos doties uz vēl kādu šādu valsti, tomēr es joprojām uzskatu - ja mēs vēlamies citām valstīm nest savas vērtības, kā to dara dažādas organizācijas, tad biznesa cilvēkiem obligāti jāiet viņiem līdzi. Obligāti. Citādi sanāk greizi - balso, viss ir labi, bet dodiet naudu. Tas nav pareizi, jāmāca pelnīt naudu.

Foto: DELFI

Kā saprotu, Kirgizstāna jums vēl neko nav samaksājusi.

Nē, līdz šodienai nē. Kā jau teicu, mēs uzvarējām Parīzē, un nākamā tiesa mums būs jūnijā Toronto, Kanādā. Tur mums jau bija viena tiesa, kurā tika iesaldētas Kirgizstānas valdībai piederošās akcijas uzņēmumā "Centerra Gold", bet jūnijā būs tiesa par šo akciju atsavināšanu. Ja tā pieņems pareizo - apstiprinošo - lēmumu, tad šīs akcijas atsavina un mēs tās pārdodam. Vēl pirms aptuveni trīs nedēļām iesaldētās akcijas bija 30 - 35 miljonu dolāru vērtībā. Sistēma darbojas tā - mūsu prasība ir par 16,5 miljoniem, bet tiesa aprēķinos ņem vērā pēdējo 52 nedēļu zemāko akciju cenu. Tādēļ tagad arestētās akcijas ir 30 - 35 miljonus vērtas.

(Smagi nopūšas.) Es lasu kirgīzu presi. Prezidents uzstājas parlamentā un rosina - nacionalizēsim "Centerra", lai nevienam nebūtu jāmaksā. Uzņēmums kotējas biržā, bet viņi rosina: "Nacionalizēsim!" Nezinu, cik ticami ir, ka tas tā varētu notikt, bet, ziniet, cilvēki ir savādi.

Pieredze ir. To varētu izmantot ne tikai biznesā. Es nevaru teikt, ka politikā arī, bet es droši vien varētu palīdzēt mūsu diplomātiem, jo es taču saprotu, kā cilvēki tur domā, kā pieņem lēmumus. Mums šī informācija ir no pirmavotiem. Mums joprojām Ukrainā ir pārstāvniecība, mūsu cilvēki runā ar klientiem. Mums ir ļoti labs tīkls. Es gan nešaubos, ka Ārlietu ministrijai un citām organizācijām Ukrainā ir savi tīkli, bet nevajag arī mūsējos atmest. Ja valsts pareizi domātu, izvēloties savu starptautisko politiku, tā konsultētos ar mums.

Tagad tā to nedara?

Es ar to neesmu saskāries. Pagājušajā gadā mūsu ārlietu ministrs lidoja uz Kirgizstānu un ar mums nekonsultējās. Iespējams, viņam ir viedoklis, ka mēs esam ieinteresētā puse, tādēļ neesam objektīvi, tomēr labāk par maniem kolēģiem un, iespējams, mani, kas strādājuši Kirgizstānā, Latvijā droši vien [šīs valsts] apstākļus nepazīst neviens. Nav tāda ieraduma. Kad dodas uz kādu valsti, prasa biznesam - ko jums tur vajag. Vākt informāciju - šāda sistēma nav uzbūvēta.  Neesmu dzirdējis, ka tiktu savākti tie mūsu uzņēmēji, kas joprojām strādā Ukrainā, un viņiem jautātu - kas tur patiesībā notiek, kāda ir jaunā vara, vai pastāv korupcija, vai tās ir vairāk vai mazāk. Laikam viņi visu paši zina. Tomēr labi ir uz lietām paskatīties no citas puses ne tikai paļauties uz to, ko saka ukraiņu politiķi.

Jautājums ir - kam ir nepieciešama valsts? Mums. Kam ir nepieciešamas amatpersonas, ministri? Lai radītu ekonomiku, mūs pabarotu. Ja mums nav darba, nav, ko ēst, tad kāpēc mums nepieciešami šie cilvēki valsts pārvaldē? Es baidos, ka lielākoties ierēdņi tā neuzskata. Protams, ka ir cilvēki, kas to apzinās, tomēr lielākoties viņi to uzskata par pašu par sevi saprotamu un viņiem nerūp, lai mēs pelnītu, IKP augtu, rastos darba vietas, neatkarība. Galvenais taču ir finansiālā neatkarība - ja jums ir laba alga, tikai tad jūs varat otrajai pusei paziņot: "Kurš te baro ģimeni, velns lai parauj!"

Vai Latvijai ir valsts finansiālā neatkarība?

Interesants jautājums - vai pastāv Latvijas finansiālā neatkarība. Ne-pie-tie-ka-ma. Es ļoti labi attiecos pret Zviedriju, Vāciju un Ameriku, es tik tiešām domāju, ka mēs dodamies vienā virzienā. Tomēr Zviedrijā ir sava valdība, Vācijā - sava, Amerikā - savs prezidents, sava tauta, savas vēlēšanas. Mums vairāk jādomā par savu finansiālo neatkarību, proti, par saviem uzņēmumiem, kam jārada pēc iespējas lielāki ienākumi. Piemēram, Brisele pieņem dažādas regulas. Mēs ne tikai necīnāmies par to, lai tās neieviestu, mēs tās ieviešam pirmie, lai gan dažkārt tās vienkārši mums nav piemērotas. Piemēram, šprotu jautājums: regula paredz, ka nedrīkst pieļaut benzopirēnu. Mēs skaidrojam, ka tas ir nacionāls produkts un Eiropā to saprot, ja to paskaidro. Bet es baidos, ka dažkārt tas nenotiek. Tur ir tā problēma - palīdzēt vietējam biznesam uzplaukt, un ne tikai parādīt ceļu, bet stumt to augšup.

Kas mums ir lielākais investors Latvijā? Es uzreiz pateikšu, jo es taču drīkstu kļūdīties, bet jūs - nē. Mums lielākais investors ir ierēdnis, kas sadala Eiropas naudu. Mēs saņemam 7 miljardus eiro. Kurš vēl var radīt šādu naudu? Tas ir nedaudz nenormāli. Tur nav biznesa domāšanas, tur ir sadalīšanas domāšana. Ja mums investors ir ierēdnis, tas ietekmē ekonomiku. Viņš ievieš noteikumus, kurp un kā doties, kam dot un kam nē. Kad es bankā izsniedzu kredītu, es pārbaudu cilvēku un man ir svarīgi, lai nauda atgrieztos. Es atbildu ar savu biznesu, ar sevi. Ar ierēdni ir sarežģītāk, ne jau tāpēc, ka viņš būtu slikts, bet tāpēc, ka viņam ir atšķirīga mentalitāte, viņš ir iecelts, ne jau lai nodarbotos ar biznesu, bet šodien viņš mums ir galvenais investors. Es nesaku, ka jāatsakās no šīs naudas, bet jāļauj biznesam attīstīties, tas jāstumj augšup, lai bizness kļūtu par galveno investoru.

Vēl atgriežoties pie "Manas Bank", cik daudz naudas jūs tur esat pazaudējis?

Pirmkārt, finansiāli šī pozīcija vēl nav aizvērta. Es jums teikšu godīgi - ja mēs saņemsim visu, ko mums piespriedusi tiesa, tad mēs neesam pazaudējuši neko. Tas, ko tiesa man nav atgriezusi, ir potenciālā peļņa, ko es būtu saņēmis. Ir aprēķināts viss pamatkapitāls, pamatkapitāla procenti, par šiem gadiem sarēķināta pat kaut kāda negūtā peļņa. Zināt, kādi man tagad ir nosacījumi? Man ir fantastiski nosacījumi - šķīrējtiesa lēmusi, ka par šiem 16,5 miljoniem dolāru ik gadu tiek aprēķināti, manuprāt, 4,5%. Super investīcijas. Ja jokojam, tad man nav, kur steigties, es katru gadu varu iekasēt 4,5%. Kirgīzi to vēl nesaprot. Jā, tā nav tā peļņa, ar ko es rēķinājos, tomēr kopumā viss būs kārtībā. Tā ka pagaidām pozīcija vēl nav noslēgta.

Sākumā gan, šķiet, runa bija par 100 miljoniem dolāru.

Viss nebija gluži tā. Ziniet, strīdēties ar presi - tas ir... Sākumā mēs runājām, ka varētu skaitīt visus zaudējumus, negūto peļņu, vēl kaut ko. Tā bija saruna ar kirgīziem, kad mēs prasījām, lai viņi atdod mūsu naudu. Kad mēs iesniedzām prasību tiesā, mēs minējām 30 [miljonus dolāru], kur mēs precīzi norādījām visu, arī negūto peļņu, investīcijas, bankas vērtību. Kirgīziem ir izdevīgi paziņot, ka prasība bija 100 miljoni, bet viņi uzvarējuši, jo piespriesti 16. Es negrasos tērēt laiku un strīdēties, kaut ko pierādīt.

Foto: DELFI

Vai joprojām uzturat draudzību ar [gāztā prezidenta Kurmanbeka] Bakijeva ģimeni?

Es uzturu attiecības ar [bijušā prezidenta dēlu] Maksimu Bakijevu. Kad mēs bijām Kirgizstānā, mēs tikāmies trīs vai četras reizes gadā, ne biežāk. Bija brīdis, kad mēs tikāmies biežāk. Tagad, kad esmu Londonā, lai arī ne vienmēr, varu piezvanīt un pajautāt, kā klājas, satikties. Normālas attiecības. Ar pārējiem ģimenes locekļiem netiekamies.

Anglijā jūs vislabāk esat pazīstams futbola kluba "Blakcpool" dēļ. Savukārt te mēs par šo klubu galvenokārt dzirdam saistībā ar konfliktiem, kas jums tur ir ar citiem partneriem.

Es tagad iedomājos, kā jūs rakstāt interviju: "Manas Bank" - konflikts, vēl kaut kas - konflikts, "Blackpool" - konflikts. Pirms atbildu, iestarpināšu, ka man ir daudz tādu projektu, kur nav konfliktu.

Ļaujiet ātri izstāstīšu anekdoti. Nadežda Konstantinovna Krupskaja un Vladimirs Iļjičs Ļeņins, kurš mirst. "Naģeņka, vai atceries, kad cara apsardze mūs izgaiņāja? Tu biji kopā ar mani?" "Jā, ar tevi." "Atceries, kad mani vajāja policija un es pāri līcim bēgu uz Somiju? Tu biji ar mani?" "Jā, ar tevi." "Naģeņka, atceries, kad 1917.gadā policija mani mēģināja noindēt, es knapi aizbēgu, tu biji ar mani?" "Jā, ar tevi." "Tagad es mirstu. Tu esi ar mani?" "Es esmu ar tevi." "Zini, Naģeņka, šķiet, ka tu man nes nelaimi." (Smejas.)

Tātad - "Blackpool". Tieši pirms desmit gadiem es satiku Oistonu ģimeni un nolēmu investēt klubā. Nav nekāds noslēpums - visu nokļūšanu premjerlīgā četru gadu laikā mēs panācām tikai, izmantojot manas investīcijas. Turklāt es ne tikai ieguldīju to naudu, kas bija paredzēta kluba akciju iegādes līgumā, es arī vienpusēji radīju fondu trenerim spēlētāju iegādei. Tajā mani partneri nepiedalījās - nevēlējās vai baidījās. Ja tolaik nebūtu bijis šī fonda, netiktu nopirkti spēlētāji, mēs neiekļūtu augstākajā līgā. Es nevaru teikt, ka es visu paredzēju, tā bija lieliska veiksme. Tomēr, ja es nebūtu nopircis šo loterijas biļeti, proti, izveidojis fondu, tad es tajā nebūtu uzvarējis.

Kad mēs pacēlāmies, mēs nopelnījām lielu naudas daudzumu. Tad sākas visas diskusijas, kā to zina daudzi uzņēmēji, par to, kā attīstīties tālāk. Šie strīdi turpinās vēl aizvien. Mani partneri uzskata, ka naudu vajag paņemt un viss, bet es domāju, ka jāinvestē, jāturpina futbola un ar to saistītie biznesi. Mēs tur uzcēlām viesnīcu, restorānu, paplašinājām stadionu. Tas viss tur ir un saskaņā ar manu kā uzņēmēja izpratni tas viss zaudē vērtību, ja klubs krīt.

Diemžēl tagad klubs ir noslīdējis [līdz trešajai līgai]. Šogad mēs guvām 13 miljonu eiro peļņu, kas nozīmē, ka mēs neiedevām vienu vai divus miljonus spēlētāju pirkšanai, lai neizkristu [no otrās līgas]. Tas mani sarūgtina. It kā no biznesa viedokļa viss pašlaik ir veiksmīgi, bet kas notiks pēc pieciem vai desmit gadiem? Mums tur ir ieguldīti līdzekļi viesnīcā, ēkās, kas tiek iznomātas.

Jūs man iepriekš sūtījāt jautājumu, vai klubam sportiskā ziņā ir perspektīvas. Es nodomāju - ja tagad klubs ir nolidojis par vienu līgu zemāk, tad tam perspektīvu ir par līgu vairāk. (Smejas.) Tagad, kad es esmu mazliet sajutis to garšu un lieliski iepazinis Anglijas futbolu, uzskatu, ka noteikti ir. Ir bijuši gadījumi, kad klubi ir izkrituši un atgriezušies. Mazliet jāpārorientējas, bet potenciāls mums ir. Ir potenciāls, un arī es pa šo laiku esmu iepazinis trenerus un aģentus. Bet partneri... Tāpat kā pirms desmit gadiem viņi uzskata, ka nav jāiegulda, bet jāatstāj tik, cik nopelna klubs. Nav tā, ka, manuprāt, jācieš zaudējumi. Kādreiz man BBC prasīja - kāpēc jūs neieguldāt miljonus, kā to darīja Abramovičs. Es atbildēju - tur pa laukumu skraida 11 veseli vīrieši, no kuriem daži ir miljonāri, lai es viņiem vēl dotu ziedojumus? Viņiem pašiem ir jānopelna, un tā arī notika. Tajā pašā laikā, lai pelnītu, ir jārada vide.

Kāds tad ir jūsu risinājums, vai palielināsiet savu daļu klubā?

Es par to, protams, esmu domājis, bet 100% varu teikt, ka es nebūšu vienīgais kluba īpašnieks. Svešā teritorijā, pat tik civilizētā kā Anglija, nepieciešami partneri. Prasīsiet - bet kā tad "Manas Bank". Tur bija pilnīgi cita situācija. Es nevarēju ņemt partneri, jo uzskatīju, ka viņi tam nav gatavi un nevar man neko iemācīt. Lielbritānijā ir gūzma cilvēku, kas futbolā orientējas labāk par mani un var man kaut ko dot. Ja Oistoni negribēs turpināt, tad ir investori, kas ir gatavi izpirkt [viņu daļas], ar dažiem es jau esmu runājis.  Klubā man tagad ir 20%, bet viesnīcā un citos objektos - 50%. Ja investori izpirktu [Oistonu] daļas, tad es varētu palielināt savējo līdz 50%.

Es runāju ar Oistoniem. Es piesaistu juristus, bet tas ir pārrunu veikšanai, lai viņus pārliecinātu vai nu pārdot klubu citam investoram vai pašiem normāli strādāt. Kas ir normāli - es prasu, lai mana balss tiktu ņemta vērā. Izeja ir, tā noteikti nav bezizejas situācija. Galu galā klubs var krist tik zemu, ka tas būs tik mazvērtīgs, ka to uzturēt vairs nebūs interesanti arī pašiem Oistoniem, jo būs "izspiesta" visa peļņa. Proti, nauda, ko klubs saņēma, kad iekļuva premjerlīgā, lai mēs nesatrauktos, proti, 90 miljoni sterliņu mārciņu. Kad [šī nauda] beigsies, tad, iespējams, viņi teiks: "Labi, esam gatavi pārdot."

Kādēļ jūs izvēlējāties tieši "Blackpool"?

Pilnīga nejaušība. Ja atceraties, man bija tāds uzņēmums "Kimmel", kas pārdeva alu. Mēs jau vienmēr domājam, ka mums viss ir labāks - mūsu alus, mūsu šprotes. Nolēmām, ka mēģināsim to pārdot kaut kur ārzemēs. Kāds angļu uzņēmējs man teica - tev ir alus, varbūt to vajadzētu pārdot stadionā, man tieši ir pazīstami kluba īpašnieki. Es turp aizbraucu un, kā es vienmēr jokoju, lai gan tajā ir daļa taisnības, es izrādījos slikts pārdevējs. Alu es nepārdevu, bet Oistons ir labs pārdevējs, jo viņš man pārdeva daļu akciju. Viņi tik tiešām meklēja investoru, jo tāpat kā tagad krita, krita, krita. Turklāt viņiem nebija naudas un viņi neko neieguldīja. Paskatījos, padomāju, izvērtēju, bet jāsaka godīgi - ne visu es izrēķināju, tur bija liela daļa veiksmes.  Kādu laiku gan es alu piegādāju, bet tad sapratām, ka tas nav izdevīgi. Dažu konteineru dēļ bija jāiegūst atļaujas, pat īpašas etiķetes bija jāražo.

Vai Latvijas futbols jūs neinteresē?

Es jau iepriekš teicu - es nevaru uzturēt 11 veselus vīriešus. Ja mēs nevaram uzbūvēt sistēmu, kas sevi atpelna, tad tas nav bizness. Var atrasties cilvēki, kas spēlē, kas atbalsta, tas ir ļoti labi. Es uzskatu, ka var atbalstīt bērnu futbolu, bet, kad mēs runājam par sociāliem projektiem, tad futbols mums pagaidām nav paredzēts kā sociālā palīdzība. Mēs atbalstām grāmatas, operu. Tas ir absolūti nepieciešami. Savulaik mēs izpirkām [rakstnieka Dzintara] Soduma arhīvu. Mēs to nevis vienkārši izpirkām un ielikām seifā. Mēs to nodevām Norai Ikstenai, kam liels paldies, jo viņa rīko izstādes, tagad topošie tulkotāji to izmanto.

Arī šajā ēkā (Saruna notiek Vecrīgā, Kalēju ielā 41.) pulcējamies mēs - domubiedri -, un apspriežam dažādus sociālos projektus šim gadam.

Vai šajā jūsu domubiedru grupā ir kāds no politiķiem?

Esošu politiķu nav.

Viens no jūsu uzņēmumiem, kur konfliktu nav, ir "Brīvais vilnis".

(Piesit pie koka grāmatplaukta.)

Kā uzņēmuma veicas, ņemot vērā Krievijas un Ukrainas problēmas?

Problēmu vairāk ir ar Ukrainu, bet tur tirgus bija mazāks. Ja atgriežamies desmit gadus senā pagātnē, kādreiz mums ap 90% produkcijas tika vesti uz Krieviju. Tad bija kaut kāds vilnis un viņi atteicās ielaist Latvijas produktus. Toreiz mēs sev nospraudām mērķi - ne vairāk par 25% produkcijas uz vienu valsti. Tik stingri mēz neizturējām, bet mums uz Krieviju tika eksportēti ap 30-32%. Mēs izmētājām mūsu produkciju, bet būsim godīgi - sākām vest uz NVS valstīm, tostarp Ukrainu. Uz Krieviju mums tika vesti ap 30%, uz Ukrainu - 10%, bet vēl 60% - uz citām valstīm. Arī 40% ir daudz, tomēr mēs tos visus neesam pazaudējuši, grūtības ir ar rubli un grivnu, jo mūsu klientiem ir problēmas norēķināties. Viņi nekur nebēg, bet [norēķini] ir ilgāki un smagāki, apgrozījums ir mazāks. Mēs iepriekšējo gadu noslēdzām ar peļņu, tomēr mazāku nekā iepriekš. Taču eksports ir, un domāju, ka arī turpināsies, jo ēdiens ir ēdiens, turklāt konservi var glabāties jebkuru sankciju apstākļos.

Savukārt jūsu [ekociemata] projekts pie Madonas joprojām ir sākuma fāzē?

Sākuma fāzē, bet viss notiek. Pēdējo divu vai trīs gadu laikā mēs tur esam ieguldījuši 900 tūkstošus eiro. Mēs tur tīram, konservējam, restaurējam ēkas. Šī summa nav zemes iegāde, investīcijas ir gana apjomīgas. Mums ir pilsētas projekts. Ko mēs tagad gaidām un kāpēc neturpinām tālāku virzību? Pilsēta jau nav tikai mājas. Tā ir dzīve, tie ir restorāni, bet galvenais - uzņēmumi. Nav jau obligāti tur jāstrādā pilsētas iedzīvotājiem, bet tur jārada dzīve. Prinča Čārlza projektā Paundburijā ir ap pieciem tūkstošiem iedzīvotāju un divas ražotnes. Mums galvenais izaicinājums ir atrast kādu, kas vēlas uz šīs zemes attīstīt uzņēmējdarbību. Mums ir savi ierobežojumi, tomēr mēs sludinājām konkursus, bijām gatavi izsniegt kredītus, lai atrastu divus vai trīs pirmos uzņēmumus. Mums ir izstrādāts nopietns projekts, tomēr mēs lieliski saprotam - bez uzņēmumiem mēs tur varam celt, bet neviens tur nedzīvos. Urbanizācija ir vēl viena mūsu valsts problēma.

Vai jūs pats būtu gatavs tur dzīvot?

Jā, būtu gatavs. Es neesmu gatavs dzīvot ciematā. Tur ir 1000 hektāru, tur vietas pietiek visam, bet tai jābūt pilsētai. Ir apspriesti plāni par nelielu estrādi, bet tas viss iespējams tad, kad jau ir dzīvība. Es joprojām esmu atvērts.

No masu informācijas līdzekļiem jums atlicis vien "Otkritij Gorod"?

Nē, nav atlicis. Es pastāstīšu, kas notika ar "Otkritij Gorod", domāju, ka tas nav komercnoslēpums. Man bija "Telegraf", "Otkritij Gorod". Es ik pa laikam patiesi atbalstu medijus. "Telegraf" sākās ar ideju, ka krievvalodīgie cilvēki domā arī citādāk, ne tikai tā, kā raksta citi krievu izdevumi. Tomēr man tas radīja zaudējumus, lielus zaudējumus. Es neesmu Izglītības vai Kultūras ministrija. Pēc laika es pārdevu "Telegraf" un mēs nolēmām radīt "Otkritij Gorod" ar to pašu mērķi - lai paustu citu viedokli. Diemžēl pēc kāda laika ekonomika gāja uz leju un biznesa plāns nepiepildījās. Es teicu Tatjanai Fastai un Vladimiram Vigmanam - ja jūs atradīsiet kādu, kas ņems, tad es jums atdošu akcijas. Viņi paveica neiespējamo, līdz šim es šādu formu medijos nebiju redzējis. Viņi atrada uz šodienu jau 25 vai 27 atbalstītājus - cilvēkus, kas maksā biedru naudu, un viņiem ar to pietiek vai vismaz viņi necieš tādus zaudējumus. Kas būtiski, arī iepriekš gāja pie krievvalodīgajiem uzņēmējiem un lūdza atbalstīt, bet viņi atbildēja: "Avīžu pietiek."

Pēdējās piedzīvotās tendences, kad visas krievvalodīgās avīzes nopirka Krievijas uzņēmēji un daudz krievu mediju tika slēgti, likušas vietējiem krievvalodīgajiem uzņēmējiem saprast - mums vairs nepaliek mūsu balss, viedoklis. Ir nacionālais viedoklis, ir Krievijas viedoklis. Tagad šo atbalstītāju padome darbojas jau otro gadu, kas ir ļoti labi, jo pirmo pusgadu viņi varbūt varēja paskatīties, kā tas strādā. Tātad krievvalodīgo bizness sapratis, ka ekonomika šeit nestrādā, bet tas ir nepieciešams. Kad mēs sākām pulcēties, mani kolēģi teica - bet kāpēc mēs nevaram iegūt akcijas. Es teicu: puiši, akcijas - tie ir pienākumi, tagad jums ir kolosāla iespēja nemaksāt. Ja "Otkritij Gorod" strādā slikti, tad jūs nemaksājat. Tātad medijam jāstrādā labi. Bet ja jūs esat akcionāri, jūs esat saistīti.

Tomēr šajā biznesā vairs negribat strādāt?

Teikšu banālu frāzi - nekad nesaki nekad. Ik pa laikam es skatos kādus interneta projektus, tomēr pagaidām nē. Nav tā, ka mani interesē televīzija, tomēr mani interesē mediji, kas cilvēku uzrunā vizuāli.

Tagad aktuāli  - nepieciešams piešķirt naudu krievvalodīgam kanālam. Kad es dibināju "Telegraf", tad sākotnējā ideja par "Telegraf International" bija tāda, ka mēs to radām šeit un piemērojam visā Eiropā. Tāda utopiska, bet patīkama ideja. Tagad pie tās atgriezušies, vienalga kādā formā. Bet ja toreiz kāds no valsts man būtu iedevis naudu, tad tā droši vien būtu korupcija. Briesmas!

Manā izpratnē neatkarīgi ir tikai tie mediji, kas nes peļņu. Prese, kas saņem dotācijas pat no vislabākā un skaistākā izdevēja, ir atkarīga. Ja jūs sevi atpelnāt, tad es kā akcionārs piecreiz apdomāšu, vai ir vērts lauzt šo biznesu, jo tas ir ļoti dārgs. Tad galvenais redaktors var teikt: "Atšujies, es tev pelnu naudu un vēl arī godīgi strādāju!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!