Par Eiropas Inovāciju un tehnoloģiju institūta zināšanu un inovāciju kopienas "Climate-KIC" asociēto partneri RTU kļuva 2016. gadā. Tad arī tika realizēts pirmais, kā saka Rubina – "mini" – akcelerators , kurā piedalījās četri startapi. Kopš pagājušā gada RTU ir pilntiesīgs "Climate-KIC" partneris. Pērn arī norisinājās pirmā pilnas jaudas akceleratora programma, kurā tika uzņemti 10 uzņēmumi. Tāda tiks realizēta arī šogad – līdz 3. aprīlim startapiem vēl iespējams pieteikties 2018. gada akceleratora programmai.
"Mēs runājam par klimatam draudzīgām tehnoloģijām vai risinājumiem. Pirmkārt, ļoti daudz jaunuzņēmumu nespēj uz sevi paskatīties caur šo prizmu. Proti, vai mana tehnoloģija vispār dara ko labu dabai, vai arī otrādi. Ir arī tādi, kuri domā, ka viņu ideja glābj pasauli, bet, veicot daudz rūpīgāku izpēti, secinājums ir tāds, ka, ražojot to risinājumu, dabai tiek nodarīts daudz lielāks ļaunums nekā gūtais labums, pēc tam to ieviešot,'' skaidro Rubina, piebilstot, ka tieši tādēļ ir svarīgi paralēli veikt izglītošanu, liekot padomāt "kā es varu pozitīvi ietekmēt vidi".
''Īstenībā bieži vien tas ir kaut kas ļoti, ļoti neliels specifiskā jomā, kas optimizē resursus un no vienas puses ir ļoti labi biznesam, no otras – atstāj pozitīvu ietekmi uz vidi,'' norāda Rubina. Kā vienu no jomām, kur vēl ir ārkārtīgi daudz vietas zaļajām inovācijām, viņa min lauksaimniecību, kas pasaulē nodara vislielāko kaitējumu dabai. Protams, daudz darba ir arī citās nozares, tostarp arī mežsaimniecībā.
"Kāda ir atšķirība starp inovatīvu un jaunu? Kāpēc mēs nevaram teikt, ka mums ir kaut kas jauns? Inovācija pati par sevi ir diezgan sarežģīts termins, tā var būt dažādos procesos, tai ir dažādi līmeņi… Ja nav inovatīvs – tad ir slikti? Nē. Bizness ar to nebeidzas," saka Rubina.
Akcelerators kā tests pirms investoriem
Jebkuram investoram pirms finansējuma ieguldīšanas ir interese iespējami samazināt ar to saistītos riskus, tādēļ viņi nolūkotajiem uzņēmumiem labprāt iesaka dalību "Climate-KIC" akceleratorā, saka Rubina. Viņa uzsver, ka šis akcelerators īsti nekonkurē ar citiem, tas drīzāk ir papildinošs, jo dalībniekiem tiek piešķirts 15 tūkstošu eiro liels atbalsts bez jelkādiem apgrūtinājumiem.
Akceleratorā var piedalīties jaunuzņēmumi, kas nav vecāki par trim gadiem, taču, ja uzņēmums, piesakoties vēl nav reģistrēts, tad to būs iespējams izdarīt līdz ar dalības sākšanu programmā. Savukārt pašu dalībnieku vecumam nav nozīmes. Kā saka Rubina, pērn bijis "kokteilis" – gan tikko studijas beiguši jaunieši, gan arī jau dzīvē apbružājušies. "Tas ir solīti pirms investīciju fonda. Bet komandas, kas pie mums nonāk, jau ir pudu sāls apēdušas. Viņi nav agrīnas stadijas attiecībā uz produktu, viņiem nāk līdzi ''know hows''. Ļoti maz tādu oportūnistu," viņa stāsta.
Vaicāta par to, vai ir kādas īpašas nozares vai kāds triks, kā iepatikties žūrijai, kas izvērtē akceleratoram iesniegtos pieteikumus, Rubina atbild, ka svarīgas ir trīs lietas – jāpiemīt kā tehnoloģiju, tā biznesa kompetencēm, jābūt godīgiem, proti, nevajadzētu izpušķot lietas, jo ''žūrija ļoti ātri atkož to, kuri pārspīlē savu potenciālu un sniegumu'', kā arī jābūt spējai pamatot, ''kāpēc tieši tavam uzņēmumam ir nepieciešams šis atbalsta instruments un kā to izmantosit''.
Pērn akceleratoru pabeidza uzņēmumi no dažādām nozarēm, kas nodarbojās gan ar kosmētikas aktīvo vielu izstrādi, gan attīstīja enerģijas ieguves tehnoloģijas, gan inovatīvas lidaparātu tehnoloģijas. Šo uzņēmumu tirgus ir globāls, uzsver Rubina, piebilstot, ka mūsdienu pasaulē koncentrēšanās uz vietējo tirgu un pat Eiropas tirgu vairs nav pareizā pieeja. ''Protams, uzreiz nevar šaut uz visu pasauli, ir jāatrod kāds ieejas punkts – valsts vai klients. Mēdz būt tā, ka tu, sasniedzot savu klientu, saproti, ka viņš ir daļa no korporācijas, kas tur 90% tirgus, jo ļoti daudz kas šobrīd ir koncentrēts dažu uzņēmumu rokās. Līdz ar to, ja tu dabū to korporāciju, tu jau esi noklājis visu savu tirgu. Protams, tas izklausās vienkāršāk nekā ir,'' viņa saka. Sākotnēji svarīgākais uzdevums Rubinas ieskatā ir fokusa atrašana, jo ''citādi sanāk nodedzināt ļoti daudz resursu''.
Līdera gēns
Rubina gluži tāpat kā liela daļa uzņēmēju uzsver, ka uzņēmējdarbība nav darbs, bet gan dzīvesveids, savukārt paši biznesmeņi ir cilvēki, kuriem visu laiku iekšā kņud dzinulis – tādi, kuriem "vajag izaicinājumu izaicinājuma galā". "Mēs gribam tā darba rezultātus – mūžīgais piemērs ar zilo jūru un kokteili smiltiņās. Iespējams, tas ir iespējams, bet es tādus piemērus nezinu," viņa mazliet smejoties nosaka.
Viens no iemesliem, kādēļ Latvijā radīti inovatīvi produkti "neaiziet tautās", Rubinas ieskatā ir līderu trūkums. ''Biznesa gēns nav atklāts. Kaut kur tas ir, bet nav atklāts,'' viņa saka, ''vai biznesa līderi vispār var izmācīt un izglītot? Vai mēs izglītojam biznesa menedžerus, departamenta vai virziena vadītājus? Vai mums ir tā saujiņa trako, kas iet un laužas par savu ideju? Nezinu, vai viņi ir, vai viņu nav, kā viņus atklāt un sasaistīt kopā ar to, kas notiek citviet.''
Vienlaikus viņa ir pārliecināta, ka Latvijai ir liels potenciāls kļūt par zaļu valsti ne vien resursu izmantošanas un domāšanas ziņā, bet arī inovāciju ziņā. Tiesa, šī mērķa sasniegšanai nepieciešama kompleksa pieeja – "nav iespējams zaļi izmantot resursus un inovēt, ja cilvēku domāšana nav zaļa", jo tad agri vai vēlu sanākšot sadursme. Rubina norāda, ka būtiski ir ne vien izvirzīt mērķi, bet arī izstrādāt stratēģiju, kā to sasniegt: "Ir vairākas labas iezīmes, bet vēl ir ļoti, ļoti daudz ko darīt. Te mēs nerunājam tikai par Eiropas un pasaules regulām, bet ir svarīgi sākt ar sevi un tad salīdzināties ar citiem."
Runājot par Latviju, kā labos piemērus viņa min vairākas pašvaldības, kur vietvaras atbalsta un iesaistās dabai draudzīgu tehnoloģiju ieviešanā. Savukārt taujāta par ārvalstu piemēriem, par līderi zaļo inovāciju jomā Rubina sauc Norvēģiju, kur "būšana zaļiem" ir viens no valsts politikas mērķiem. Norvēģijā inovatīvi un klimatam draudzīgi jaunuzņēmumi tiek ne vien atbalstīti, bet arī mudināti izmēģināt spēkus reālā vidē, dodot platformu, kur jaunievedumus likt lietā.