1994. gada 17. februārī Saeima pieņēma likumu un noteica turpmāko privatizācijas gaitu. Īpaša komisija par Latvijas Privatizācijas aģentūras (LPA) vadītāja kandidātu izraudzījās Andri Šķēli, taču pret to iebilda valdošā partija "Latvijas ceļš", iesakot šim amatam savu biedru Jāni Nagli, kuru valdība tad arī 12. aprīlī iecēla LPA ģenerāldirektora amatā un kurš aģentūru vadīja līdz pat 2001. gadam. LPA tad arī pārņēma visu privatizācijai nodoto īpašuma objektu privatizācijas procesu un jau 1994. gada vasarā valdība privatizācijai nodeva pirmos uzņēmumus, savukārt pats pirmais uzņēmums, kura privatizāciju pabeidza 1994. gada 28. novembrī, bija valsts saimniecība "Jugla". Šīs kažokzvēru audzēšana un kažokādu ražotājs nostrādā līdz pat 2000. gadam.

Uzņēmums par 1 latu

Krastiņš grāmatā stāsta, ka standarta metode lielāko rūpniecības uzņēmumu privatizācijai pēc to pārveidošanas akciju sabiedrībās bija stratēģiskā investora atrašana, kuram pārdeva akciju kontrolpaketi, noteiktu daļu akciju par sertifikātiem pārdeva uzņēmuma darbiniekiem un vadībai, bet daļu akciju par sertifikātiem pārdeva biržā. LPA darbības uzraudzībai tika izveidota padome, kuras sastāvā bija visu Saeimas frakciju un Ministru prezidenta deleģēti pārstāvji. Padomei nebija dotas tiesības lemt par konkrētu uzņēmumu privatizāciju, taču tā kalpoja par mehānismu politiski jutīgu privatizācijas jautājumu iepriek­šējai izdiskutēšanai.

Daudzos gadījumos pārdošanas cena uzņēmumam bijis arī 1 lats, jo uzņēmuma saistības bijušas lielākas par tā aktīvu vērtību. Tāpat, ne vienmēr atrasts pircējs bija garantija uzņēmuma turpmākai darbībai. Viena no lielākajām privatizācijas neveiksmēm šī saraksta uzņēmumu vidū bija "Dauteksa" (bijusī Daugavpils ķīmiskās šķiedras rūpnīca) maksātnespēja 2000. gadā. 2018. gadā korda audumus no ķīmiskās šķiedras bijušajās "Dauteks" telpās ražo "Nexis Fibers", kas gan vairs nenodarbina tūkstošus, bet tikai nedaudz vairāk par 100 strādājošo.

115 lielāko rūpniecības uzņēmumu pārdošana

1994.–1999. gadā LPA noslēdza 82 līgumus par nomas uzņēmumu pārdošanu par kopējo summu 22,3 miljoni latu. Kā lielākos šādi privatizētos uzņēmumus var minēt Finieru ražošanas apvienību (a/s "Latvijas finieris", 1995), "Ventspils koks" (1995), "Komēta" (1995), Kalnciema būvmateriālu kombinātu (a/s "Baltijas ķieģelis", 1996), Rīgas kombinētās lopbarības rūpnīcu (1996), koksnes pārstrādes uzņēmumu "Bolderāja" (1997), "Zunda" (1997), "Aurora" (1998).

Ekonomiskie grupējumi

Grāmatā Krastiņš arī atzīst, ka pārejā uz tirgus ekonomiku radās un vairumā gadījumu ātri nozuda dažādi ekonomiski grupējumi, "kuri parasti līdzekļus bija nopelnījuši tirdzniecībā vai finanšu darbībā, to mēdza ieguldīt arī rūpniecībā".

Viens no pirmajiem interesi par rūpniecību izrādījis no kooperatīva "Pārdaugava" nākušais "Banka Baltija" vadītājs Aleksandrs Lavents, kurš izsniedzis lielus aizdevumus ar augstiem procentiem arī valsts uzņēmumiem, iespējams, ar mērķi kādreiz īstenot apmaiņu: kredīts pret īpašumu. Vairākus miljonus "Banka Baltija" bija aizdevusi arī "Dauteksam", tiesā šīm iecerēm svītru gan pārvilkusi "Bankas Baltija" slēgšana 1995. gadā.

Foto: AFI

Grāmatā arī atzīmēts, ka veiksmīgāki bijuši uzņēmēja Aināra Gulbja vadītās uzņēmumu grupas privatizācijas mēģinājumi. Viņiem 1993. gadā izdevās izveidot kopuzņēmumus uz "Brocēnu cementa kombināta" un "Komutatora" bāzes. Savukārt Vasilija Meļņika un Ērika Kažas "Eiroholdings" ieguvis kontroli pār "Rīgas kuģu remonta rūpnīcu", "Tosmāres kuģu būvētavu", "Autoelektroaparātu rūpnīcu", "Ogres trikotāžas kombinātu" (to tālāk pārdodot "Mono" grupai). Vēlāk "Eiroholdinga" ieguvumi tika sadalīti partneru starpā un joprojām strādājošā "Rīgas kuģu būvētava" (tagad jau "Remar") nonāca Vasilija Meļņika kontrolē.

Arī "Mono" grupa (Mihails Uļmans, Biomins Kajems) vai nu tieši, vai pastarpināti ieguva kontroli pār "Auroru", "Ogri", "Olaines kūdru". Savukārt Aivara Lemberga un Oļega Stepanova vadītā Ventspils uzņēmēju grupa par rūpniecību interesējās maz. Viņu mērķis bija kontrole pār Ventspils ostas teritorijām. Šeit sākumā tika lietota taktika ar kopuzņēmumu veidošanu ar īstiem ārzemju vai ofšoru investoriem ("Kālija parks", "Ventbunkers", "Ventamonjaks") un valsts uzņēmumu līdzekļu iesaistīšanu, grāmatā atceras Krastiņš.

Foto: f64

Tā "Ventspils ostas rūpnīca" līdz 1996. gadam bija ieguldījusi gandrīz 1,4 miljonus latu astoņos šādos kopuzņēmumos (tostarp SIA "Ventrans" un "Ventamonjaks"). Rūpnīca jau 1994. gadā bija faktiski pārtraukusi minerālmēslu ražošanu, samazinot strādājošo skaitu no 920 līdz 110 un nodarbojās tikai ar kravu apstrādi. "Ventspils ostas rūpnīcas" aktīvus ieguva "Ventamonjaks" .Taču galvenais Ventspils uzņēmēju grupas mērķis bija naftas produktu terminālis "Ventspils nafta", kas bija īsta naudas plūsmas mašīna. Kontroli pār to politisku darījumu rezultātā Ventspils grupa ieguva 1999. gadā. Jau izmantojot "Ventspils naftas" līdzekļus, tika nopirkts "Preses nams" un mēģināts veidot jaunu tipogrāfiju. Šis mēģinājums gan beidzās neveiksmīgi.

Krastiņš atgādina, ka Ventspils grupā ap 2006. gadu radās nepārvaramas domstarpības, kas noveda pie tās sašķelšanās un kriminālprocesa pret Aivaru Lembergu, kas turpinājās arī vēl 2018. gadā.


Foto: f64

Tikmēr pārtikas rūpniecībā daudz uzņēmumu jau decentralizētās privatizācijas periodā iegādājās "Ave Lat" grupa (Andris Šķēle, Ēriks Masteiko). 1993.–1995. gadā šī grupa ieguva kontroli pār "Laimu", "Uzvaru", r/a "Rīga", "Rīgas alus", "Rīgas vīna un šampanieša rūpnīcu", "Iecavas putnu fabriku" (vēlāk "Balticovo"). Izmantojot denacionalizēto zemju īpašnieku pirmpirkuma tiesības, tika iegādāta maizes ceptuve Rīgā, kā arī "Rēzeknes maiznieks" un "Rēzeknes dzirnavnieks". Apvienojot šos uzņēmumus, kā arī vēl vienu "Baltmaiznieka" privatizēto ceptuvi un bijušo valsts uzņēmumu "Abra", izveidoja "Hanzas maiznīcu".

Jau centralizētās privatizācijas laikā tika iegūta kontrole pār "Salacgrīvas ZKR" un "Kaiju", vēlāk arī pār "Rīgas piena kombinātu". 1998. gadā, kad notika publiska "Latvijas balzama" 25% akciju paketes izsole, izraisījās negaidīta "Ave Lat" un Ventspils grupu sadursme, kuras dēļ akciju paketes cena pieauga no sākotnējiem 2 miljoniem latu līdz 5,1 miljonam latu. Šo akciju paketi tomēr ieguva "Ave Lat".

Krastiņš, turpmākos gadus ir ciešs Šķēles politiskais sabiedrotais grāmatā raksta: "ņemot vērā Ventspils grupas mazo interesi par rūpniecību, maz ticams, ka viņiem bija patiesa vēlme iegādāties "Latvijas balzamu". Drīzāk tā bija vēlēšanās kaitēt politiskajam konkurentam – Andrim Šķēlem. Šis konflikts turpinājās vēl vairākus gadus. Tomēr pēc 1998. gada Andra Šķēles un Ērika Masteiko ceļi šķīrās un līdz 2000. gadam gandrīz visi "Ave Lat" grupas kontrolē esošie uzņēmumi tika pārdoti citiem investoriem."

Vērtējot šī brīža acīm, Krastiņš atzīst: "atšķirībā no Lietuvas Latvijā privatizācijas gaitā neizveidojās ilgstoši funkcionējoši rūpniecības koncerni."

Infografika: "Delfi" pētījums "Latvija2020"

Matemātiķis un ekonomists Krastiņš deviņdesmito gadu sākumā bija Latvijas Valsts īpašuma valsts ministrs, bet gadsimtu mijā ieņēma finanšu ministra amatu. Apgāda "Jumava" paspārnē topošajā viņa grāmata sadalīta četrās daļās hronoloģiski, atbilstoši valsts iekārtai. Katrā daļā raksturota laikmeta ekonomiskā iekārta un tehnoloģijas, rūpniecības vieta tajā, galvenie virzītājspēki un šķēršļi, rūpniecības sasniegumi kopumā, pa nozarēm un atsevišķi ievērības cienīgi uzņēmumi. Tāpat grāmatā sniegtas biogrāfiskas ziņas par izcilākajiem rūpniekiem un tautsaimniekiem.