Starptautiskie reitingi, kas pēc izcilības sarindo pasaules labākās augstākās izglītības iestādes, tuvākajā nākotnē mainīsies, piemēram, tuvāko trīs gadu laikā varētu ievērojami palielināties topos iekļaujamo augstskolu skaits – ja līdz šim vadošajos reitingos tas nepārsniedz 1000, tad tuvāko trīs gadu laikā THE, QS un ARWU savos reitingos varētu iekļaut pat 2000, tā portālā "University World News" prognozē Starptautiskās akadēmisko reitingu un ekselences observatorijas (IREG) viceprezidents Valdemārs Sivinskis.

Tāpat Sivinskis skaidro, ka palielināsies reitingu iedalījums pēc zinātniskajām disciplīnām, kā arī varētu pieaugt nacionālo un reģionālo reitingu skaits.

Latvijas izredzes nepalielinātos

Latvija vadošajos reitingos ir pārstāvēta ar divām augstskolām – Latvijas Universitāti (LU) un Rīgas Tehnisko universitāti (RTU). Gan LU, gan RTU THE reitingā ieņem dalītu 801. – 987. vietu, šajā reitingā kopā iekļautas 987 augstskolas. QS topā LU 917 augstskolu konkurencē ieņem 651.-700. vietu, bet RTU tajā nav iekļauta. Ne LU, ne RTU nav iekļuvusi Šanhajas AWRU reitingā.

Sarunā ar portālu "Delfi", skaidrodams reitingu veidošanos un Latvijas vietu tajos, Akadēmiskās informācijas centra (AIC) vadītājs profesors Andrejs Rauhvargers norāda, ka jau iepriekš prognozējis līdzīgu tendenci kā savā publikācijā aprakstījis Sivinskis, kā arī brīdina – tas, ka reitingos palielinātos iekļauto augstskolu skaits, nenozīmētu, ka Latvijas universitātēm varētu pavērties plašākas iespējas tajos iekļūt.

"Mūsējie tagad neviens nav tādā īstā topa vietā, tas nav nekāds brīnums. Kopumā LU ir iekļuvusi, RTU vienos reitingos parādās, citos nē. Vienam ir vairāk palaimējies, otram nē. Stradiņa universitāte arī ir tajā pašā līmenī, bet nu re, tie divi laimīgie kaut kur ir, bet pārējie nav. Turpmāk reitingos būs arvien grūtāk iekļūt," sacīja Rauhvargers, skaidrodams to ar konkurences pieaugumu.

"Es domāju, ka RSU ļoti drīz vajadzētu būt kaut kur iekšā. Es skatos, ka gan mēs, gan lietuvieši, gan igauņi, izņemot Tartu, kas ļoti labi turas ap kādu 300. vietu, un tas ir ļoti liels sasniegums, ir drusku pašļukuši uz leju. Tas ir tāpēc, ka visās valstīs augstskolas tagad ir satrakojušās. Krievija ir sagatavojusi veselu čupu reitingu. Protams, ka kādam jaunam ienākot iekšā topā, kādam tā vieta ir jāzaudē. Konkurence pēdējos gados ārprātīgi palielinās. Atšķirības starp labajām augstskolām ir diezgan mazas, reitings ir ļoti saspiests," norāda profesors.

"Reitingi apmēram no 2004. gada ir satracinājuši visu sabiedrību. Piemēram, pēc manu grāmatu izdošanas mani aicināja uz Malaiziju, tur bija absolūti pozitīva attieksme, ka vajag, vajag tos reitingus, jo, ja tevis tur nav, tad tu vispār neesi. Bet jāsaprot, ka nevar pateikt, ka daži procenti no visām universitātēm vispār nekas nav. Jā, nokļūšana reitinga ir laba lieta, bet tie, kas paliek ārpusē, no tā cieš," stāsta Rauhvargers, skaidrodams, ka topos iekļaujamo iestāžu skaitu varētu palielināt, lai apmierinātu augstskolu un valstu vēlmi šajos topos nokļūt.

Reitingu veidotāji – biznesmeņi

"Reitingu veidošanā viss balstās uz zinātni. Izmērīt, kurš labāk māca vai kurš sliktāk māca… nu varbūt to var izdarīt, bet tad ir jāsauc kādi cilvēki, kas sēdēs un klausīsies, un skatīsies, kā tā mācīšana notiek. Reitingotāji ir biznesmeņi. Viņi paceļ tos datus, kas ir par velti paņemami par to, cik katram ir publikāciju, kuros žurnālos, kuri žurnāli ir vairāk lasīti. Tāpēc pēdējo desmit gadu laikā ir izveidojusies pārliecība, ka rakstīt zinātniskas grāmatas nav jēgas, jo tās nevērtē," reitingu veidošanu skaidro profesors.

"Fiziķi un mediķi ātri, ātri parasti publicē to, ko ir ieraudzījuši. Mazas īsas publikācijas, bet vēsturnieki… viņi pamatīgi izpēta, viņiem nav jāsteidzas, viņi skatās atpakaļ uz pagātni, nekas tajā vairs pārāk nemainīsies. Tad pēc pāris gadiem vēsturnieks uzraksta brīnišķīgu grāmatu, bet reitingu veidotāji nepūlas, lai sūtītu kādu izlasīt grāmatu un pateiktu, ka tā, lūk, ir labāka par citu grāmatu. Kā to vispār var salīdzināt?" "Vēl trakāk ir tas, ka dažādām zinātnes nozarēm ir dažādas tradīcijas. Mediķi ir visātrākie rakstītāji – var sagaidīt, ka mediķis labajos žurnālos ik gadu var publicēt septiņas vai astoņas publikācijas, datoriķi var cerēt uz trim vai četrām. Ja vienkārši rupji saskaita publikācijas, tad sanāk, ka vinnēs tie, kuriem ir spēcīga medicīna," skeptisks ir Rauhvargers.

"Galvenais, kāpēc man reitingi nepatīk, ir tas, ka tie ir satricinājuši pasauli. Tagad arī citi pētnieki ir to konstatējuši. Piemēram, Austrumāzijas valstis, lai panāktu, ka tur ir ļoti labas universitātes un pasaule to zinātu, sāk dot naudu tikai pašām labākajām universitātēm un noņem nost tām, kas arī gatavo normālus speciālistus, bet kurām nav paveicies būt pašā topā. Apmēram tas pats notiek Austrumeiropā. Ir jau labi, ka palīdz tiem, kas ir labie, bet pārējie nav miskaste. Miskaste ir pašā galā. Par to vispār nav runa. Normālās universitātes sāks saņemt mazāk naudas, un tas nav pārāk labi," viņš saka.

"No otras puses, es kādreiz rektoriem teicu, ka nevajag vispār tajos reitingos līst, priekš kam mums to vajag, un es biju spiests mainīt savu viedokli. Es saprotu, ka mums ir jāstrādā, lai tajos iekļūtu, jo, protams, ja nebūs nevienas augstskolas reitingos, tad mēs skaitīsimies švaka valsts. Tā ir. Jādara tas diemžēl ir, bet vienlaikus jādomā, kādas būs sekas," spriež profesors.