Satversmes tiesa (ST) šodien atzina par Satversmei atbilstošām normas, kas nosaka pienākumu maksāt subsidētās elektroenerģijas nodokli, informē ST priekšsēdētāja palīdze Līna Kovalevska.
Pērn tika ierosinātas lietas pēc vairāku uzņēmumu konstitucionālās sūdzības. Pagājušā gada 16. maijā ST tika ierosinātas divas lietas par Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma normu atbilstību konstitūcijai. Pēc SIA "Arsenal Energy", SIA "EcoZeta", SIA "Enercom Plus", SIA "Ošmaļi Energy", SIA "Piejūra Energy", SIA "Winergy", SIA "Zemgales enerģijas parks" un SIA "Zemgaļi JR" pieteikuma tika ierosināta lieta par subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. punkta un 4. panta 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam, savukārt pēc SIA "Kego", AS "Residence Energy", SIA "SGC" un SIA "Uni-enerkom" pieteikuma ierosināta lieta par subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. punkta un 5.panta atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam.
Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 3. panta 1. punkts noteic, ka "ar nodokli apliekami ienākumi, kuri tiek gūti no: 1) obligātā iepirkuma ietvaros pārdotās elektroenerģijas". Savukārt Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likuma 4. panta 1. punkts paredz, ka "nodokļa maksātāji ir elektroenerģijas ražotāji, kuriem ir tiesības: 1) pārdot elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros". Apstrīdētās normas ir spēkā no 2014. gada 1. janvāra.
Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt Satversmes 105. pants - ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.
ST savā spriedumā atzina, ka no lietas materiāliem un lietas dalībnieku paskaidrojumiem neizriet, ka apstrīdētās normas nebūtu pieņemtas pienācīgā kārtībā, nebūtu pienācīgi izsludinātas vai skaidri saprotamas. Tādējādi tiesa atzina, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat ST atzina, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības aizsardzība.
ST norādīja, ka, vērtējot īpašuma tiesību ierobežojumu, kas izriet no nodokļa maksāšanas pienākuma, tai jāņem vērā likumdevēja plašā rīcības brīvība. Tādējādi tiesai galvenokārt jāvērtē, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs tā adresātam. ST norādīja, ka tā nevar pārbaudīt, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir ekonomiski pamatoti. Lai noskaidrotu, ka apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai, tiesa pārbaudīja, vai nodokļa ieviešanai ir objektīvi un racionāli apsvērumi, proti, vai nodoklis nav noteikts patvaļīgi un vai nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot nodokļa maksājumu.
Tiesa, ņemot vērā to, ka nodokli ir iespējams precīzi izskaitļot, kā arī to, ka Saeima ir vērtējusi gan konkrētā nodokļa ietekmi uz nozari, gan dažādas nodokļa likmes, nāca pie slēdziena, ka izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesa, vērtējot citu līdzekļu iespējamo pastāvēšanu, konstatēja, ka izraudzītie līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa sasniegšanai. Citi risinājumi uzskatāmi par tādiem, kas varētu liegt sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.
ST norādīja, ka no lietas materiāliem nav gūstams apliecinājums tam, ka nodoklis būtu nesamērīgs slogs kādam tā maksātājam. Tādējādi tiesa atzina, ka labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, ir lielāks par personu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Tādējādi apstrīdētās normas atbilst samērīguma principam.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.
Iepriekš konstitucionālo sūdzību iesniedza SIA "AD Biogāzes stacija", SIA "BIO Auri", SIA "Daile Agro", SIA "BIOPAB" un SIA "Agro Iecava". Sūdzības iesniedzējas pārdod elektroenerģiju, kas saražota biogāzes vai koģenerācijas elektrostacijās. Sūdzības iesniedzējas norāda, ka saskaņā ar apstrīdētajām normām tām no šā gada 1.janvāra ir pienākums maksāt subsidētās elektroenerģijas nodokli.
Sūdzībā norādīts, ka valstij nodokļu jomā gan esot plaša rīcības brīvība, tomēr tā esot jāizmanto taisnīgā un samērīgā veidā. Minētais nodoklis esot pārmērīgs, tādējādi tas ietekmējot sūdzību iesniedzēju maksātspēju un iespēju atgūt veiktos ieguldījumus. Tādējādi esot apdraudēta sūdzības iesniedzēju turpmākā komercdarbība.
Pieteikumā arī norādīts, ka apstrīdētās normas neatbilstot arī tiesiskās paļāvības principam. Iepriekš normatīvajos aktos esot bijis paredzēts elektroenerģijas obligātā iepirkuma termiņš un cena, tādējādi sūdzības iesniedzējas esot paļāvušās uz šā regulējuma nemainīgumu.
