Tajā norādīts, ka 30% no graudaugu sējumiem atrodas Zemgalē, kur saražots arī visvairāk graudu produkcijas - 35% no graudu kopražas. Latgalē atrodas 18% no graudaugu sējumiem, bet tur tiek saražoti tikai 15% no graudaugu kopražas.
Izvērtējot vidējo graudaugu ražību no hektāra, secināts, ka lielākā graudaugu ražība ir Zemgalē - vidēji 5,29 tonnas no hektāra, savukārt mazākā - Latgalē un Vidzemē - attiecīgi 3,7 tonnas un 3,95 tonnas no hektāra. Redzot mazo graudu īpatsvaru, ko var saražot Latgalē un Vidzemē, LLKC eksperti secinājuši, ka šajos novados lauksaimniecībā izmantojamo zemi vērtīgāk būtu izmantot citā lauksaimniecības sektorā.
Analizējot saimniecību lielumu reģionos, secināts, ka vidēji lielākās graudaugu saimniecības ir Zemgalē un Pierīgā, bet vismazākās - Latgalē. Lielākās rapšu platības ir Pierīgā, mazākās - Latgalē. No tā secināts, ka Latgalē graudaugus un rapsi nevar saražot tik lēti kā Zemgalē un Pierīgā, jo ražošanas pašizmaksa mazās platībās ir lielāka.
Otra lielākā nozare Latvijā pēc preču izlaides ir piena lopkopība. Latvijā 2015.gadā bija 20 000 piena lopkopības saimniecību. No visām piena saimniecībām 85% ir mazās saimniecības ar vienu līdz deviņām slaucamajām govīm, bet atlikušajām 15% piena saimniecībām pieder 75,93% no valstī esošajām slaucamajām govīm. Tātad piensaimniecības nozare joprojām ir ļoti sadrumstalota, norāda eksperti.
Visvairāk slaucamās govis ir Latgalē - 25% no visām Latvijā esošām slaucamām govīm. Ņemot vērā lielo saimniecību skaitu, Latgalē vidēji ir tikai 2,6 govis ganāmpulkā.
Salīdzinājumā ar citu valstu vidējiem izslaukumiem Latvijā vidējais izslaukuma rādītājs ir ievērojami zemāks. Pēc ES statistikas biroja "Eurostat" datiem, 2015. gadā Latvijā vidējais izslaukums no govs bija sešas tonnas, kamēr Igaunijā, Somijā un Zviedrijā šis rādītājs bija virs astoņām tonnām.
Tāpat LLKC norāda, ka ražošanas izmaksu struktūrā gan lielo, gan mazo piensaimniecību grupā lielāko īpatsvaru sastāda pirktā lopbarība. Tātad piensaimniekiem vajadzētu atrast veidu, kā savā saimniecībā palielināt saražotās lopbarības daudzumu un paaugstināt tās kvalitāti, tādējādi samazinot pirktās lopbarības iegādes izmaksas.
Tāpat LLKC aplēses liecina, ka arī gaļas liellopu sektors Latvijā ir sadrumstalots - 62% gaļas liellopu saimniecībām pieder viens līdz pieci gaļas liellopi.
Ņemot vērā to, ka gaļas liellopu saimniecību izmaksu struktūrā lielāko daļu veido pastāvīgās izmaksas, secināts, ka mazas saimniecības nav rentablas. Ar mazu lopu skaitu nav iespējams panākt pienācīgu apgrozījumu, lai segtu pastāvīgās izmaksas un iegūtu peļņu. Lielākās izmaksu pozīcijas ir nolietojums, darbaspēka izmaksas un enerģijas izdevumi. Saimniecībām būtu jāvērš uzmanība uz adekvātu investīciju veikšanu pamatlīdzekļos un kopējo fermas izdevumu samazināšanu.
Nobarojamo gaļas liellopu pašizmaksa pēdējos divus gadus pārsniedz gaļas iepirkuma cenu ar subsīdijām Latvijā. Ņemot vērā to, ka saimniekiem ir grūti ietekmēt produkcijas tirgus cenu, ir jādomā par izmaksu optimizēšanu vai jāpalielina iegūtās gaļas daudzums, rezumēts LLKC pētījumā.
