"Putins līdzinās Krievijas caram Nikolajam I. Tas šķiet viņa ideāls. Nikolajs sava valdīšanas laika beigās piedzīvoja sakāvi Krimas karā, tas atgādina arī mūsdienu Krievijai – ja valstij ir ierobežoti militārie un ekonomikas resursi, tad ir iespējams pārrēķināties, sniegties tālāk par savām iespējām. Es gaidu, ka arī Putins pieļaus šo kļūdu," skaidro Oslunds.
"Savulaik, izšķiroties, vai uzņemties risku, Putins bija piesardzīgs, bet pēdējā laikā viņa piesardzība pazūd. Dalība Sīrijas konfliktā no Krievijas puses, iespējams, bija racionāla, bet tā bija arī nopietna riska uzņemšanās, lielāka riska, nekā tās bija Krimas un Gruzijas gadījumos," stāsta Oslunds, kurš pēdējo gadu laikā aktīvi pētījis Krievijas ekonomiku un ārpolitiku.
Viņš vērtē, ka pašlaik Krievijā nav novērojama ekonomikas krīze, bet valsts tautsaimniecība drīzāk raksturojama kā stagnējoša.
"Lai panāktu kādu lietu pārmaiņu Krievijā, ir jānotiek īstai ekonomikas krīzei. Tādu Krievijā tuvākajos gadus mēs neredzam. Tie varētu būt, iespējams, desmit gadi, ne ātrāk. Vienlaikus ir nepieciešams lūzums, kas tāds, kas palīdzētu lauzt pastāvošo ideoloģiju," vērtē Oslunds, norādot, ka, lai arī Krievijas līderim pašlaik nerūp valsts iedzīvotāju labklājība, viņš cenšas to noturēt līmenī, kas lielāko sabiedrības daļu attur no masu protestiem.
"Kad korupcijas skandāli kļūs arvien publiskāki un skaļāki, tad varētu būt jūtamas sabiedrības pārmaiņas, vismaz viļņošanās. Cita lieta, ka Krievijā vidusšķira nevēlas uzzināt, ka viņu cars ir korumpēts. Nav nepieciešamās mentalitātes, lai valsts piedzīvotu ievērojamas pārmaiņas. No otras puses, PSRS teritorijā dzīvoju 1984. gadā, un tā laika cilvēki nespēja iedomāties, kas notiks ar valsti 1987. gadā. Bet mainījās viss," atceras Oslunds.
