Iespēja būt ārpus četrām sienām

Jauniešiem ar redzes un kustību traucējumiem ir svarīga iespēja būt sabiedrībā un pielāgotas vietas, kurp viņi var nokļūt pašu spēkiem. Lai veicinātu viņu patstāvību un iesaisti sabiedriskajā dzīvē, jau trešo gadu tiek organizētas nometnes, kur jaunieši var darboties, pilnveidoties un diendienā būt kopā gan ar sev līdzīgajiem, gan veselajiem bērniem. Tieši dažādība vieno un pilnveido abas puses.

"Līdzšinējā pieredze rāda, ka liels šķērslis neredzīgo un vājredzīgo integrācijai ir sabiedrības nespēja noticēt šo cilvēku spējām. Savukārt tie, kas vēlētos neredzīgajiem dot kādu iespēju, nezina, kā to izdarīt. Svarīgi, lai mēs visi saprastu, ka jaunietis ar redzes vai citiem fiziskiem traucējumiem nav apgrūtinājums, arī viņš var sniegt savu ieguldījumu un bagātināt sabiedrību. Savukārt arī neredzīgajiem ir jāzina, kādas ir viņu iespējas un potenciālais devums sabiedrībai," stāsta nometņu organizatore, biedrības "Es Redzu" vadītāja Aivija Bārda.

„Neredzīgiem vai vājredzīgiem bērniem un jauniešiem integrācija sabiedrībā ir vajadzīga tikpat ļoti, cik redzīgajiem izpratne par dažādību un tās pieņemšana. Tie, kam ir nopietnas veselības problēmas, šāda veida nometnēs iemācās atbrīvoties, iepazīstas, sadraudzējas, apgūst jaunas iemaņas un nereti tieši tur izvirza konkrētus, sasniedzamus mērķus savai turpmākajai attīstībai un nākotnei. Bērni spēj būt paraugs viens otram, un viens īpašo vajadzību bērns spēj mainīt attieksmi citiem desmit veselajiem. Šāda veida integrācijas nometnes veselajiem jauniešiem palīdz kļūt sirdsredzīgiem, un tas ir otrs ne mazāk būtisks mērķis," atzīmē nometnes galvenā atbalstītāja – labdarības fonda "BlueOrange Charity" valdes locekle Ingrīda Šmite.

Pamēģināt vienu dienu nodzīvot tumsā

Bērni ar īpašām vajadzībām – neredzīgie vai vājredzīgie, ar kustību problēmām un citi – visu dzīvi mācās pielāgoties pasaulei, kas ir maz piemērota cilvēkiem ar kādas maņas zudumu. Savukārt veselie, kuri ikdienā nesatiek bērnus ar īpašām vajadzībām, pat nevar iedomāties, ar kādām grūtībām viņi saskaras, veicot it kā parastas darbības.

Deviņpadsmit gadus vecais Kārlis, kurš šajās nometnēs ir no to pirmsākumiem, kā vienu no spilgtākajiem momentiem atceras dienu, kad iejutās neredzīgā drauga ikdienā. Viņš visas dienas garumā valkāja acu apsēju. „Tas man atvēra pavisam citu pasauli, pārdzīvojums bija liels – tas patiešām ir smagi. Taču grūtākais bija dienas beigās, kad visas kopīgās aktivitātes bija beigušās, un es paliku viens pats. Pavadonis bija aizgājis, un man bija izvēles iespēja – iet spēlēt kopā ar citiem kārtis Braila rakstā vai doties gulēt. Brīdī, kad man teica, ka nu varu noņemt apsēju, līdz sirds dziļumiem apjautu skaudro patiesību: es to varu noņemt, bet viņi [jaunieši ar redzes problēmām] nevar!"

Kārlis atzīst, ka tieši nometnē sācis saprast, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām vairāk par visu vēlas darīt visu to pašu, ko citi, un būt neatkarīgi. "Bērni un jaunieši ar īpašām vajadzībām ir tādi paši kā ikviens no mums, arī viņi spēj pasmieties par sevi, nonākot neveiklās situācijās. Ja mēs ikdienā viņiem palīdzēsim katrā sīkumā un darbībā, viņiem būs grūti noticēt sev pašiem, palīdzība tiks gaidīta vienmēr, bailes būs galvenais viņu vadmotīvs. Par maz palīdzēt un par daudz palīdzēt – tās ir divas galējības."

Vides pieejamība ir ierobežota

Šogad viena no ziemas nometnēm tika rīkota Rīgā. Tās mērķis bija atklāt neierastas kultūras un sporta iespējas Rīgā cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem. Nometnes ietvaros jaunieši slidoja, kopā apmeklēja muzejus, izstādes, deju nodarbības, tikās ar īpašiem, stipra rakstura cilvēkiem - neredzīgo rakstnieci Francisku Ermleri, mākslinieci Annu Kenni, kas ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā, neredzīgo dziedātāju un radiomīli Ediju Fuksi, kurš sapņo izveidot savu radio kanālu. Vienlaikus viņi visi kopā dalījās pieredzē, kuri objekti pilsētā viņiem joprojām nav pieejami.

"Kā cilvēks, kuram nav redzes, es krītu panikā, ja man jāizmanto kāpnes. Lai ieietu Nacionālajā Mākslas muzejā, man bija jākāpj pa diezgan stāvām kāpnēm bez margām. Tikko renovēta ēka, bet nav pielāgota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Mums ir svarīga šī pieejamība ne tikai muzejos un koncertzālēs, bet itin visur – jebkurā iestādē, jebkurā veikalā," atzīmē Franciska Ermlere, kas redzi zaudēja pirms trim gadiem, taču turpina rakstīt un izdot grāmatas ciklā "Rīgas detektīvi".

Arī augstskolas "Turība" žurnālistikas fakultātes 1. kursa studente, neredzīgā Anastasija Proskurjakova, uzskata, ka Rīgas un citu Latvijas pilsētu vide vēl nav gatava, lai tajā brīvi varētu pārvietoties cilvēki ar īpašām vajadzībām. "Bet, ja vide nav gatava, tad arī pats vari pielāgoties. Es personīgi iemācījos iztikt bez speciālā marķējuma uz ietves un pīkstošā luksofora, kuru pilsētā nav tik daudz. Muzejos ļoti pietrūkst audio gidu, īpašo skulptūru un taktilo gleznu, kuras var aptaustīt ar rokām. Bet arī tas nav pats svarīgākais. Galvenais ir iespēja būt sabiedrībā, runāt ar dažādiem cilvēkiem, apgūt jaunas lietas," ir pārliecināta meitene.

Savukārt neredzīgais Edijs Fuksis atzīmē, cik ļoti liela nozīme ir pielāgotam sabiedriskajam transportam: „Tagad dažiem jaunajiem autobusiem ārpusē ir skaļrunis, lai var dzirdēt, uz kurieni tas dodas. Slikti, ja brauciena laikā netiek nosauktas pieturas. Rīgā ir samērā labi aprīkoti maršruti, bet to nav daudz. Protams, svarīgs ir cilvēciskais faktors, cik draudzīgi ir šoferi un līdzbraucēji."

Atbalstīt, iedrošināt un motivēt


Iekļaujošā pavasara nometne, kas pavasarī Amatciemā pulcēja vairāk nekā 25 jauniešus ar īpašām vajadzībām un viņu draugus, bija piesātināta ar dažāda veida treniņiem, kustību nodarbībām, sporta, laikmetīgās un autentiskās dejas nodarbībām, pārgājieniem un orientēšanos dabā. Jaunieši iepazina vai attiecīgi stāstīja par neredzīgu cilvēku ikdienu un kopīgi apguva līderības pamatus. Izzinošās tēmas bija par norisēm cilvēkā – bailēm, gaidām, iekšējo spēku, atbildību, meditāciju, sadarbību.

"Jaunieši ar īpašām vajadzībām ļoti labi saprot savu situāciju, viņiem jādod iespēja būt gan sabiedrībā, gan sev līdzīgo vidū. Viņi mūsu nometnēs iemācās sevi motivēt "nenolaist rokas", sniegt atbalstu cits citam. Jaunieši apmainās ar pozitīvo enerģiju, viens otru iedvesmo," stāsta nometnes treneris Atis Ķeņģis.

Artis uzskata, ka jauniešiem nereti ir grūti izvirzīt lielāku mērķi un noformulēt, ko īsti vēlas, kas viņus patiešām interesē, par ko gribētu kļūt, ko sasniegt. Viņiem jāsniedz atbalsts un jāparāda pozitīvi piemēri, palīdzot šo prasmi attīstīt. „Vispirms mēs izvirzām mērķi. Tas var būt arī pavisam konkrēts un pat it kā vienkāršs. Piemēram, jaunietim ar redzes problēmām izaicinošs mērķis var būt piedalīties skolas ballē, lai dejotu ar klases jaukāko meiteni. Tad vispirms jāiemācās dejot, un darīt to skaisti. Šāds mērķis nav mazāk svarīgs kā citi - lielie. Nometnēs dažādu mērķu definēšana ir viena no galvenajām tēmām. Ja to dara vairāki cilvēki kopā, tas ļoti motivē," stāsta Atis Ķeņgis.

Pasniegt roku pareizi

„Latvijā jaunieši ar īpašām vajadzībām saskaras ne tikai ar sabiedrības neinformētību, bet arī ar cilvēku bailēm vai neprasmi. Bieži vien nevēlēšanās kontaktēties ir balstīta samulsumā un bailēs kaut ko izdarīt nepareizi. Pie tam, esošā sistēma, diemžēl, vairāk vērsta uz to, ka jaunieši ar īpašām vajadzībām tiek izolēti no sabiedrības, - viņiem maksā pabalstu, bet nemotivē strādāt. Līdz ar to tiem, kas ir motivēti sasniegt kaut ko vairāk, pašiem jābūt īpaši radošiem un ar lielu pašiniciatīvu. Taču šo iniciatīvu un līderību ir jāpalīdz trenēt un attīstīt," atzīmē nometņu organizatore, biedrības "Es Redzu" vadītāja Aivija Bārda.

Tāpēc šādas iekļaujošās nometnes tiks organizētas arī turpmāk. Nākamo nometni biedrība „Es Redzu" ar labdarība fonda BlueOrange Charity atbalstu organizēs jūnija beigās. Gleznainajā Amatas novadā bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām un viņu draugiem līderības treniņos būs iespēja iepazīties arī ar ārzemju draugiem. Viņi visi kopā dalīsies savā pieredzē, kā reāli tikt galā ar lieliem un maziem izaicinājumiem, dzīvojot pasaulē, kurā parasti redze vai spēja brīvi skriet tiek pieņemta kā pašsaprotama.

Ikvienam, kurš vēlas kļūt par šīs nometnes draugu un atbalstītāju, var noderēt rekvizīti ziedojumam:

Nodibinājums BlueOrange Charity
Juridiskā adrese: Smilšu iela 6, Rīga, LV-1050, Latvija
Reģ.Nr. 50008218201,
Konta nr. LV59 CBBR 1123 2155 0001 0
Ziedojuma mērķis: Nometnei


Pavasara nometne Amatas novadā. Nodarbību dienas noslēgums kopā ar kinologiem - kanisterapijas speciālistiem un četrkājainajiem draugiem.

Rakstā izmantotas Ilmāra Znotiņa un Martina Kudrjavceva fotogrāfijas.

Materiāls sagatavots sadarbībā ar labdarības fondu BlueOrange Charity

Piebilde. BlueOrange ir zīmols, kuru lieto Baltikums Bank AS