Ziņots, ka oktobra laikā vidējais patēriņa cenu līmenis ir pieaudzis par 0.7%, gada inflācijai sasniedzot 2.8%. Salīdzinot cenu izmaiņas gada laikā, lielāko ietekmi uz to kāpumu ir veidojis sadārdzinājums transportlīdzekļu apdrošināšanai, degvielai, pārtikai, tabakas izstrādājumiem, kā arī siltumenerģijai.
"Atlikušajos gada mēnešos inflācijas līmenis noturēsies pie 3% atzīmes. Savukārt līdz ar gadu miju būs vērojams cenu lēciens, ko ietekmēs akcīzes nodokļa kāpums. Tādēļ gada pirmajos mēnešos inflācijas kāpums strauji pietuvosies 4%. Turpmākajos mēnešos kāpumam ir nedaudz jāpierimst, taču visdrīzāk temps turēsies virs 3%. Galvenie faktori, kas noteiks tālāku cenu kāpumu, ir izaugsmes nostiprināšanās, situācija darba tirgū, algu kāpums un kopumā labvēlīgie apstākļi patēriņam, ko nākamgad vēl stimulēs nodokļu samazinājums," prognozēja Gašpuitis.
Viņš norādīja, ka globālās ekonomikas atgūšanās turpinās uzturēt pieprasījumu pēc pārtikas, kam pamazām pielāgosies arī piedāvājuma puse. Līdz ar to, kā vērtē eksperts, pamazām situācija normalizēsies.
''Tāpat inflācijas izmaiņās vērojama arī naftas cenas atgūšanās. Nesenais naftas cenas lēciens un faktoru kopums, kas ir izveidojies, visticamāk, liks pārskatīt arī cenu prognozes. Pagaidām gan tirgus dalībnieki ir piesardzīgi tās mainot, taču potenciālais līmenis nākamajam gadam varētu būt 60-65$ par barelu, līdzšinējo 55-60$ vietā. Šā gada inflācijas prognoze ir 3%. Patlaban nākamgad prognozētā inflācija ir aptuveni šā gada līmenī. Taču pastāv risks, ka cenu pieauguma temps kļūst straujāks," viņš rezumēja.
Tikmēr "Luminor" bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš skaidro, ka jaunākie inflācijas un IKP izmaiņu dati vēsta, ka Latvijas ekonomika ir biznesa cikla "saldākajā posmā" — tā nav ne par aukstu, ne par karstu. Izaugsme vēl ir paātrinājusies, bet tā vēl neatduras pret pieejamo resursu limitu tik spēcīgi, lai izraisītu cenu kāpumu.
"Inflācijas mērenība vēsta, ka mūsu ekonomikā vēl ir resursi izaugsmes paātrinājumam. Šie resursi ir pat ļoti lieli, ja ņem vērā ārzemēs dzīvojošo mūsu valsts izcelsmes cilvēku skaitu. Taču viņu piesaistei lielākā skaitā būs nepieciešamas ievērojami augstākas algas, kas savukārt nozīmēs augstāku cenu līmeni. Varbūt attīstīsies šāds scenārijs, taču tad jau sadursme starp Latvijas kā dzīvesvietas un ražošanas vietas konkurētspējas mērķiem būs asāka," vērtē eksperts.
"Pasaules ekonomika signalizē par inflācijas riskiem, taču pagaidām mēreniem. Sliktās ziņas nāk no naftas tirgus puses, tās cena jau pieaugusi līdz 64 dolāriem. Taču kopējais inflācijas līmenis eirozonā ir neglābjami iestrēdzis. Pēc tam, kad pamatinflācija (izmaiņas patēriņa grozā, no kura atskaitīta enerģija, pārtika, alkohols un tabaka) Eiropas Centrālajai bankai par prieku jūlijā un augustā pakāpās līdz 1.2%, tā oktobrī atgriezās pie 0.9%, kas padara monetārās politikas mērķa jeb "zem 2%, bet tuvu 2%" sasniegšanu tuvāko pāris gadu laikā par bezcerīgu misiju.
No vienas puses, inflācijas faktiska neesamība eirozonā lejupvērsti ietekmē cenu kāpumu Latvijā. Taču šī ietekme var nebūt izšķiroša un ilgstoša, ievērojama inflācijas starpība var radīt galvassāpes tālākā nākotnē," rezumēja Strautiņš.