Lata devalvācija krīzes sākumā būtu izraisījusi vēl straujāku ekonomikas lejupslīdi, portālā "makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.
Rakstā, kurā salīdzināta Latvijas un Islandes pieredze krīzes pārvarēšanā, uzsvērts, ka valūtas politika nav burvju nūjiņa, kas ļauj pārvarēt krīzi vieglāk, vismaz ne tādu mazu un atvērtu ekonomiku gadījumā kā Latvija.
"Ar pilnīgu pārliecību varu teikt, ka lata devalvācija krīzes sākumā būtu izraisījusi vēl straujāku ekonomikas lejupslīdi un daudz grūtāku pēckrīzes atkopšanās posmu, un tieši fiksētais valūtas kurss ir ļāvis Latvijai izvairīties no vēl lielākas katastrofas. Tādēļ, ja man jautā, vai es atbalstu eiro ieviešanu Latvijā, ar pilnu pārliecību varu atbildēt: "Jā!", jo cita starpā tas aizbiedēs devalvācijas rēgu uz neatgriešanos," akcentē ekonomists.
Rutkaste atgādina, ka pēdējā laikā gan Latvijā, gan ārvalstu medijos atsākusies diskusija par Latvijas krīzes pārvarēšanas stratēģiju un to, vai tomēr nebūtu bijis labāk, ja lats tiktu devalvēts.
Pēdējās diskusijās galvenais uzsvars likts uz norisēm darba tirgū, un gan pazīstamais ASV ekonomists Pols Krugmans, gan viens no aktīvākajiem devalvācijas aizstāvjiem Latvijā uzņēmējs Jānis Ošlejs kritizē Latvijas izvēlēto ekonomikas politiku krīzes pārvarēšanai, apgalvojot, ka tā novedusi pie nozīmīga nodarbinātības krituma.
Tiek norādīts, ka Latvijā nodarbināto skaits joprojām ir zemāks nekā 2004.gadā, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, turpretim Islandē nodarbināto skaits tuvs pirmskrīzes līmenim, kas esot skaidrojams tieši ar krīzes pārvarēšanas stratēģijas izvēli. Proti, Islandes modelis, izvēloties devalvēt kronu un neatdot parādu ārvalstu kreditoriem, esot izrādījies veiksmīgāks.
Tomēr, pēc Latvijas Bankas pārstāvja teiktā, šādi secinājumi nav korekti, jo Krugmans un Ošlejs analīzē izmantojuši tikai vienu rādītāju - nodarbināto skaitu, un, balstoties uz to, izdara secinājumu par Latvijas krīzes pārvarēšanas stratēģijas neveiksmi, jo piedzīvojām lielu nodarbināto skaita samazinājumu.
"Kā ekonomistam man šķiet dīvaini, ja kādi strikti apgalvojumi tiek izdarīti, balstoties uz viena rādītāja analīzi, un tādēļ nolēmu palūkoties dziļāk, kādi procesi noteikuši nodarbināto skaita pārmaiņu atšķirības Latvijā un Islandē, un vai tiešām varam teikt, ka atšķirības radušās abu valstu dažādo krīzes pārvarēšanas stratēģiju dēļ," norāda ekonomists.
Rutkaste analizējis vairākus rādītājus, izmantojot Eiropas Savienības un abu valstu statistikas biroju datus.
Piemēram, secināts, ka Islande krīzes laikā ir kļuvusi no valsts ar būtisku darbaspēka ieplūdi par valsti ar nozīmīgu darbaspēka izplūdi. Neskatoties uz to, ka Islandē algu līmenis ir daudzreiz augstāks nekā Latvijā un pārējās Austrumeiropas valstīs un tā bija viena no valstīm, kas uzņēma nozīmīgas imigrantu plūsmas, 2009.gadā emigrācija sasniedza tādus pašus apmērus kā Latvijā.
Turpmākajos gados emigrācija mazinājās, tomēr Islandes pilsoņu starpā emigrācija joprojām ir nozīmīga.
Krīzes rezultātā migrācijas dēļ Islande zaudēja 8,9% no iedzīvotāju skaita, kāds tas būtu, ja krīze nebūtu iestājusies. Turpretim Latvijā atbilstošais rādītājs ir divas reizes mazāks - 4%.
"Tas liek domāt, ka valūtas devalvācija nebūt nenodrošina mazāku emigrāciju pretēji tam, ko cenšas iegalvot devalvācijas aizstāvji Latvijā. Tieši otrādi, reālo algu pirktspējas kritums, devalvējot nacionālo valūtu, un neziņa par nākotni daudz lielākā mērā nekā iekšējās korekcijas scenārija gadījumā rosina iedzīvotājus meklēt darbu un stabilitāti ārvalstīs," skaidro ekonomists.
Kā uzsver Rutkaste, mazās valstīs ar atvērtu ekonomiku valūtas kursa izmaiņas nestrādā kā efektīvs šokus absorbējošs mehānisms vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, mazais tirgus un ierobežotais resursu apjoms bieži vien nosaka šo valstu lielu atkarību no importa, un līdz ar to arī ārējās tirdzniecības elastības šādā gadījumā ir zemas. Līdz ar to devalvācijas galvenais pozitīvais ietekmes mehānisms - ienākumu novirzīšana no importa par labu vietējam ražojumam - nedarbojas efektīvi, jo daudzas patēriņa un investīciju preces, kā arī ražošanas izejvielas nav iespējams saražot iekšzemē, tās nākas importēt par dārgāku cenu, un līdz ar to pieaug inflācija.
Inflācijas kāpums mazina reālos ienākumus, kā rezultātā arī samazinās patēriņš. Devalvācijas sekas ar to vien nebeidzas. Devalvējot nacionālo valūtu, smagus zaudējumus cieš uzņēmumi un iedzīvotāji ar ārvalstu valūtu kredītiem un ienākumiem nacionālajā valūtā, pasliktinās uzņēmumu bilances, zūd uzticība finanšu sektoram un apstājas kredītu plūsma. Uzņēmumi nav spējīgi veikt jaunas investīcijas un finansēt savu nākotnes attīstību, skaidro Latvijas Bankas ekonomists.
Tādēļ izteiktākā atšķirība Latvijas un Islandes starpā vērojama tieši investīciju dinamikā, un tas lielā mērā atspoguļo abu valstu nākotnes attīstības iespējas. Krīzē investīciju sarukums abās valstīs bijis milzīgs, tomēr investīciju atkopšanās Latvijā bijusi nesalīdzināmi sekmīgāka. Pašlaik Latvija atguvusi jau vairāk nekā 60% no pirmskrīzes investīciju līmeņa, kamēr Islandes investīciju apjoms joprojām ir mazāks nekā 35% no pirmskrīzes līmeņa, norāda Rutkaste.