Foto: Panthermedia/Scanpix
Ko tik mēs, vecāki, nedarām, lai bērns izaugtu par veiksmīgu pieaugušo! Pērkam attīstošas rotaļlietas un spēles, vedam uz dažādiem ārpusskolas pulciņiem, ņemam privātskolotājus, skrienam kā vāveres ritenī, lai gādātu par bērna vispusīgu attīstību… Diemžēl daudziem gadās aizmirst, ka starp vārdiem "veiksmīgs" un "laimīgs" ne vienmēr ir liekama vienādības zīme. Vēl vairāk – pieliekot visas pūles uz to, lai bērns būtu veiksmīgs, ir ļoti liela iespējamība, ka tajā pašā laikā viņš būs dziļi nelaimīgs, "Parents" norāda psiholoģe Viktorija Šimanska.

Mums liekas, ka, tikai kaut ko sasniedzot dzīvē, mēs varēsim bērnam sniegt visu to labāko. Un, protams, viņam ir jāseko mūsu piemēram. Lūk, deviņas biežākās kļūdas, ko bērnu audzināšanā pieļauj vecāki, kas guvuši panākumus karjerā un biznesā, vēloties, lai arī viņu bērns būtu veiksmīgs!

Intelektuālā attīstība jau no autiņiem

Foto: Panthermedia/Scanpix

Bieži vien vecākiem šķiet, ka vissvarīgākais ir pēc iespējas agrāk sākt veicināt bērna intelektuālo attīstību. Vēloties ielikt gaišajā galviņā pēc iespējas vairāk zināšanu, viņi pārāk koncentrējas uz mērķiem un to sasniegšanu. Tajā pašā laikā bērna harmoniskā attīstībā pats galvenais ir tieši pats izziņas process un prieks (gan bērna, gan vecāku) par to.

Kas notiek? Pirmajā mazuļa dzīves gadā mēs nesteidzamies: priecājamies par pirmajiem solīšiem un pirmajiem vārdiņiem, gatavi kaut simts reizes dienā spēlēt "Ku-kū!", patiesi smaidot. Bet pēc tam viss mainās. Talkā tiek ņemtas visdažādākās metodes bērna attīstības veicināšanai. Mēs rādām bērnam dažādas kartītes, bildītes, mācāmies figūras, izmantojot planšeti. Jo tuvāk nāk skola, jo vairāk aug vecāku satraukums, vai bērns ir gana gudrs.

Ko darīt?

Galvenais noteikums: spēlējieties un māciet bērnu tā, lai jums abiem būtu interesanti. Četru līdz deviņu gadu vecumā svarīgākais ir bērnā ielikt sociālas prasmes un attīstīt emocionālo intelektu.

Izvēloties metodi, grāmatu vai kartītes, izvēlieties to, kas gan jūs, gan bērnu visvairāk emocionāli uzrunā. Ja patīk arhitektūra, māciet bērnu skaitīt, pastaigājoties pa pilsētas ieliņām un skaitot ēkas vai māju logus. Nebaidieties bērnam stāstīt par to, kas jūs ļoti aizrauj!

Mazs pieaugušais

Foto: Shutterstock

Mēs runājam ar saviem bērniem kā ar pieaugušajiem, un viņi tiešām intelektuālā ziņā ir daudz attīstītāki, nekā bijām mēs tajā vecumā. Tomēr sociālā ziņā viņi, kā likums, ir krietni jaunāki. Mēs bieži aizmirstam par to, un mūsu prasības pret bērniem kļūst gluži tādas pašas kā no pieaugušajiem. Paši to nemanot, mēs sākam viņus ne tikai mācīt, bet arī prasīt no viņiem rezultātus.

Ko darīt?

Atcerieties sevi un savas emocijas tajā vecumā – kas jūs tad iepriecināja, bet kas satrauca? Cik svarīgi jums tolaik bija paspēlēties ar draugiem! Un cik būtiski – no rīta ielīst pie vecākiem gultā! Pat deviņu gadu vecumā bērni joprojām ir bērni, nemaz nerunājot par piecus un septiņus gadus vecajiem. Iztēlojieties, ka skatāties uz savu ģimeni no malas. Tā ir brīnišķīga aina: spīd saule, jūs smaidāt, izplešat rokas, un bērns skrien pie jums, jūs viņu apskaujat, griežat uz riņķi un skūpstāt. Taču nepagūsiet ne attapties, kad bērns jau būs izaudzis. Kamēr tas nav noticis, baudiet šādus mirkļus!

Ātrāk, augstāk, stiprāk!

Foto: Panthermedia/Scanpix
Bērns apmeklē piecus ārpusskolas pulciņus, un visur jābūt labākajam! Mēs gatavojam bērnu skolai. Attīstām vispusīgu personību. Pašā sākumā bērnam pat var patikt, ka viņam ir tik daudz darāmā. Bet ar laiku viņš sāk sajust, ka viņam joprojām gribas vienkārši rotaļāties. Bet laika spēlēties un darīt kaut ko pašam īsti neatliek. Līdz ar to prasme atrast sev nodarbi neveidojas. Tāpēc, kad piepeši rodas brīvs brīdis, bērns pats nespēj izdomāt, kā to aizpildīt. Pats bēdīgākais, ka arī mamma ar tēti nevarēs viņam palīdzēt, jo paši ir aizmirsuši, ko nozīmē spēlēties.

Ko darīt?

Pirmais uzdevums – iemācīt bērnam mācīties, nevis iegaumēt. Diemžēl to dara ļoti maz skolotāju, bet pastāvīgajā skrējienā pa daudzajiem pulciņiem vecākiem to izdarīt nemaz nav iespējams. Protams, gribas dot bērnam visu to labāko, bet centieties sadzirdēt arī viņa paša vēlmes. Kas viņam patīk, kāpēc? Pavērojiet, vai atvasei ir patiesa interese par nodarbībām, ko apmeklē. Iespējams, meitiņa pati brīvā brīdī tveras pie otas un sāk zīmēt vai dēliņš nāk pie jums un lūdz, lai palīdzat patrenēt bumbas sitienu, ko viņš apguvis. Tas nozīmē, ka esat uz pareizā ceļa. Centieties saprast, kuras nodarbes bērnam tiešām iet pie sirds, bet liekās atmetiet. Ļaujiet viņam pašam atrast savu ceļu!

Uzticam audzināšanu citiem

Foto: Panthermedia/Scanpix

Kāda mamma atgriežas darbā teju uzreiz pēc mazuļa dzimšanas, cita – pēc gada, vēl kāda – pēc trim. Turklāt visbiežāk mamma neskrien atpakaļ tieši uz darbu: viņa ir noilgojusies pēc sabiedrības, lietišķām drēbēm, runām ne par bērniem. Būdama mūsdienīga sieviete un laba speciāliste (vēl jo vairāk – ja vadītāja), viņa pārliek vairumu audzināšanas darbu uz auklītes vai bērnudārza audzinātāju pleciem. Tas ir fakts, kas jāpieņem. Agrāk vai vēlāk tas notiek. Periods aptuveni no trīs gadiem līdz skolas vecumam mums lielā mērā paskrien garām. Bet tas ir tieši tas laiks, kad mūsu mazulītis kļūst par lielu bērnu.

Pats trakākais pat nav tas, ka šajā posmā maz redzam savus bērnus. Bet gan tas, ka brīžos, kad fiziski esam viņiem līdzās, domās mēs esam kaut kur tālu prom. Nogurušiem pēc darba, vecākiem ir grūti pieslēgties bērnam. Mēs priecājamies, ka mazulis skrien pie mums, apskauj mūs, bet jau pēc 20 minūtēm pievēršamies dienas notikumu apspriešanai vai jau iekrājušos mājas darbu sadalei. Un, ļoti iespējams, – arī nepabeigtām darba lietām. Un, lai arī mēs varbūt pat varētu atrast vairāk laiku bērnam, ne vienmēr zinām, ko tajā darīt.

Ko darīt?

Radām brīdi "viens pret vienu". Jūsu ģimenes dzīvē noteikti jābūt tādiem momentiem kā "viens pret vienu ar mammu", "viens pret vienu ar tēti" un "visi kopā". Lai arī tās būtu nieka 20 minūtes dienā, bet šajā laikā jums pilnībā jāpieder bērnam.

Ko tieši tad darīt? Apskaujamies, sakām, ka mīlam, klausāmies un, galvenais, sadzirdam un pieņemam bērnu tādu, kāds viņš ir. Jo mums taču ir tik maz laika, ko pabūt kopā, kurā pastāstīt vienam otra par saviem sapņiem, domām, pārdzīvojumiem un cerībām. Izturieties nopietni pret bērna pārdzīvojumiem, un nevairieties atklāt savus! Ir ļoti svarīgi jau no paša sākuma veidot šādas savstarpējas uzticības un sapratnes pilnas attiecības. Ja bērns nejutīs, ka var uzticēties un ir pieņemts, diez vai skolas gados, nemaz nerunājot par pusaudža vecumu, vēlēsies ar jums savos pārdzīvojumos un emocijās dalīties.

Brīvdienas – svētki katru nedēļu

Foto: PantherMedia/Scanpix

Nedēļas nogalē brīvā laika, protams, ir vairāk, tāpēc vairums no mums kopā ar bērniem dodas kaut kur izklaidēties. Iespaidi, iespaidi, iespaidi! Īsts iespaidu kaleidoskops!

Ko darīt?

Ieviesiet tradīciju plānot brīvdienas visiem kopā. To var darīt, vakariņojot piektdienā vai brokastojot sestdienas rītā. Katrs izsaka savas vēlmes. Var kopā izlasīt, kādi pasākumi, izstādes vai citi notikumi gaidāmi. Pārrunājam arī visu darāmo, sākot no produktu iegādes veikalā līdz mājas sakopšanai un mājasdarbu pildīšanai (ja bērns ir skolēns).

Pierakstot visas vēlmes, izveidojam grafiku. Iespējams, no kādas izklaides nāksies atteikties, pārnesot uz nākamo nedēļas nogali. Tā iespējams bērnu iemācīt plānot. Turklāt šajā mirklī arī pieaugušie sāk labāk apzināties savas vēlmes un kārtējo reizi nebrauc uz rotaļu zonu tirdzniecības centrā.

Manam bērnam nav jāstrādā

Foto: Shutterstock

Veļas mašīna, trauku mazgājamā mašīna un reizēm arī mājkalpotāja mūsdienās nāk talkā, kad vēlamies atvieglot dzīvi. Beigās sanāk tā, ka bērnam mājas darbu, ko darīt, praktiski neatliek. Mēs priecājamies, ka mūs bērnu dzīve kļuvusi vieglāka. Bet paiet daži gadi, un mēs paužam sašutumu: "Tu neko nedari! Pat traukus aiz sevis nenovāc!" Patiesībā fizisks darbs – tas cilvēkam ir liels glābiņš! Tad, kad strādā rokas, smadzenes strādā citā režīmā – pārstrādā dienas gaitā iegūt informāciju.

Mūsdienu bērnu paaugstinātā emocionalitāte un uzbudināmība nav tikai multfilmu skatīšanās un datorspēļu spēlēšanas, bet arī vienkārša slinkuma rezultāts. Darba terapija – labākais veids, kā ieaudzināt atbildību, pacietību un spēju saglabāt mieru.

Ko darīt?

Izveidojam visu mājas darbu sarakstu un sadalām tos mammas, tēta un bērna darbos. Bērns, piemēram, pilnīgi mierīgi var apliet puķītes uz palodzes, noslaucīt drupačas no galda un novākt aiz sevis mantas. Bērnam uzticēts darbiņš veikalā pēc saraksta salikt grozā visas nepieciešamās mantas, kas pasniegts kā apbalvojums par labu uzvedību, ar laiku kļūs par labu ieradumu.

Dodam padomus, bet neuzklausām

Foto: Panthermedia/Scanpix
Mēs uzskatām par savu pienākumu pēc iespējas vairāk ielikt bērnā, tāpēc mēs viņu pierakstām neskaitāmos pulciņos un esam pastāvīgā skrējienā: no rīta jāpaspēj uz sportiņu, vakarā – uz teātri. Taču galvenais ir paskaidrot! Savā skrējienā mēs pagūstam vien dot pamācības: uzvelc to, izdari šito! Mums vienmēr trūkst laika, tāpēc esam spiesti komunicēt tieši šādi – strupi, nepaskaidrojot.

Ko darīt?

Prasām bērnam. Dodam viņam laiku un iespēju stāstīt! Ja bērns ir sācis runāt – vienkārši klausieties! Nevajag apbērt ar jautājumiem. Vajag atvasi atbalstīt, just līdzi un priecāties, ka mums paveras brīnišķīgā bērna pasaule ar absolūti neatkārtojamu skatījumu uz lietām.

Iemāciet bērnam jau no mazotnes apzināties savas jūtas un emocijas un dalīties tajās – ne tikai labās, bet arī grūtās un pat nepatīkamās. Tas bērnam vēlāk ļoti atvieglos dzīvi.

Divi 'mamm-tēti'

Foto: PantherMedia/Scanpix
Ģimenēs, kur gan mamma, gan tētis ir līdz kaklam karjerā vai biznesā, bieži vien nojūk tradicionālās dzimumu lomas. Tas ir iemesls, kāpēc bērnam ne vienmēr veidojas izpratne par sava dzimuma lomu ģimenē.

Ko darīt?

Laimīga ģimene ir iespējama tikai tagad, ja visiem ir savstarpēji harmoniskas attiecības. Vispirms tas attiecas uz mammu un tēti. Jāsāk pašiem ar sevi. Kā lidmašīnā: "Vispirms nodrošiniet ar skābekļa masku sevi, bet pēc tam – bērnu." Jāatrod laiks divvientulībai un kopējām pieaugušo interesēm. Pārnākot mājās un novelkot darba drēbes, uz pakaramā atstājiet arī lomu, kas jums piedien darbā. Vecākiem ir ļoti svarīgi izrunāt gaidas no otra kā vīrieša / sievietes. Šajās lomās vecākiem jājūtas komfortabli. Lai cik liela biznesa haizivs sieviete nebūtu, mājās viņai jābūt vienkārši mammai un sievai.

Tu esi pats labākais

Foto: Panthermedia/Scanpix

No pašas mazotnes mēs priecājamies par visiem sava bērna sasniegumiem. "Malacis! Tu esi pats labākais! Redz, cik tev labi sanāca!" Mēs sakām to bieži, emocionāli un patiesi. Jo mums mūsu bērns patiešām ir vislabākais! Taču neizbēgami pienāks brīdis, kad bērns saskarsies ar to, ka kaut kur nav labākais: kāds augstāk lec, bet kāds ātrāk lasa. Un tas var novest pie smagas psiholoģiskas traumas un vilšanās sevī.

Un ja tas vēl sakrīt ar skolas gaitu uzsākšanu, kad strauji mainās noteikumi un prasības? Tā vietā, lai atbalstītu, mēs sākam prasīt vēl vairāk, bet pēc tam brīnāmies: "Nu, kā viņam var nesanākt? Viņš taču ir pats labākais!" Šajā mirklī mēs varam bērnu emocionālajā attīstībā aizsviest dažus gadus atpakaļ – un, lūk, viņš jau sāk sliktāk tikt galā ar skolas uzdevumiem!

Ko darīt?

Izskaust no savas runas (patiesībā – domāšanas) frāzes "Tu esi malacis!" un "Tu esi labākais!" ir ļoti sarežģīti. Tas prasa katru dienu strādāt ar sevi, bet ir ļoti nepieciešams, ja vēlamies palīdzēt bērnam izaugt par patstāvīgu, laimīgu un pašpietiekamu personību. Jāsāk ar sapratni: mums jāmācās bērnu pieņemt ar visiem viņa trūkumiem un dīvainībām, tādu, kāds viņš ir.

Pārskatiet sava bērna fotogrāfijas un video, atcerieties, kā priecājāties par pirmajiem soļiem un vārdiem. Tas taču bija pavisam nesen, šķiet, vēl tikai vakar. Viņš joprojām ir bērns un viņam ir visas tiesības kļūdīties!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!