Un tomēr, arī Latvijā pēršana jeb, kā nereti vecāki to sauc, "uzšaušana pa dibenu" joprojām ir diezgan lielā cieņā. "Daudzi vecāki uzšaušanu pa dibenu nesauc par pēršanu, jo nespēj sev atzīties, ka patiesībā pret savu bērnu izturas vardarbīgi. To var saukt dažādi, bet kopumā tā tik un tā ir sevis mānīšana," iepriekš uzsvēra nu jau bijusī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa.

Viņa turpina: "Vecāki bērnu pēršanai piešķir maģisku nozīmi. Un tomēr – jebkura personisko robežu pārkāpšana nav pieļaujama. To, kas nav pieņemams pieaugušo attiecībās, nedrīkstam akceptēt arī attiecībās ar bērniem. Pieaugušajiem būtu jāsaprot, ka audzināšanas mērķis ir nevis panākt, lai bērns kaut ko nedara aiz bailēm no pēriena, bet gan tāpēc, ka ir sapratis, kas ir nevēlama rīcība un uzvedība. Tie vecāki, kas ļoti asi iestājas par pēršanu kā pieņemamu audzināšanas metodi, visticamāk, jūtas vainīgi, taču nespēj to sev atzīt."

Arī ģimenes psiholoģiskā centra "Līna" klīniskā psiholoģe Līga Liepiņa, skaidrojot, kāpēc bērnu pēršana ir tik populāra audzināšanas metode, norāda: "Visticamāk, tāpēc, ka daudziem vecākiem pašiem ir tieši šāda bērnības pieredze. Turklāt sabiedrība kopumā akceptē pēršanu. Bērna sapurināšana vai iepļaukāšana vecākiem palīdz atgūties no bezspēcības izjūtas – viņiem rodas iespaids, ka, šādi rīkojoties, tiek atgūta cieņa un vara pār bērnu. Tāpat sabiedrībā ir iesakņojies viedoklis, ka ar pēršanu bērnā var ieaudzināt morāles vērtības. Tomēr tas ir kļūdains uzskats. Fiziska ietekmēšana no vecāku puses, kuri citkārt samīļo, bērna psihē atstāj nopietnas sekas."

bērni
Foto: PantherMedia/Scanpix

12 alternatīvas fiziskai sodīšanai, kas, protams, nodara arī emocionālas sāpes!

  • Liec, lai bērns sēž krēslā un neceļas no tā tikpat minūtes, cik viņam ir gadu (piemēram, četras minūtes, ja bērnam ir četri gadi). Novieto šo krēslu garlaicīgā, taču bērnam drošā vietā.
  • Ja bērns salauž kādu rotaļlietu, ar to nevīžīgi un nežēlīgi spēlējoties, nepērc vietā jaunu. Tad bērns sapratīs tās vērtību.
  • Ja bērns kliedz, maigi, bet stipri turi viņu sev klēpī, pašūpo viņu, līdz viņš nomierinās.
  • Par noteikumu pārkāpšanu, neatļauj bērnam skatīties televizoru, rotaļāties laukā vai runāt pa telefonu.
  • Aizved bērnu prom no nedrošām lietām vai vietām. Iedod viņam kādu "drošu" rotaļlietu, ar ko spēlēties.
  • Sniedz bērnam tādas izvēles iespējas, ar kurām tu vari sadzīvot, piemēram: "Tu vari tagad uzklāt galdu un pēc tam iet laukā spēlēties, vai tu vari neklāt galdu un neiet laukā spēlēties". Svarīgi bērnam ir dot ne vairāk kā divas izvēles, piemēram: "Tu vari vilkt rozā zeķītes vai baltās zeķītes".
  • Bērni dažreiz niķojas, lai panāktu tavu uzmanību. Nepadodies viņiem. Ignorē šādu bērna uzvedību, ja vien bērns nenodara sev pāri.
  • Pasaki savam bērnam, ka tu esi dusmīgs par viņa uzvedību, nevis viņu pašu.
  • Praktizē to, ko pats sludini un māci. Bērni vislabāk mācās no tava piemēra.
  • Sagaidi no bērna labu uzvedību, un visdrīzāk tu tādu arī saņemsi.
  • Kopīgi izstrādā ģimenes noteikumus. Pieliec tos tur, kur visi tos labi var redzēt.
  • Saki bērnam arī labas lietas. Bērniem ir jāzina, ka viņi izdara arī kaut ko labu, ne tikai visu to, ko viņi izdara slikti vai nepareizi.