Bērnam pazudusi interese par rotaļlietām. Vai tā ir depresijas pazīme?

Depresīvas izpausmes var parādīties jau pirmajos dzīves mēnešos. Visbiežāk to novēro sešu līdz 11 mēnešu vecumposmā, kad kaut kādu iemeslu dēļ bērns vismaz 4-6 nedēļas tiek šķirts no mātes, izjūtot emocionālu attiecību deficītu. Aktīvais, dzīvespriecīgais mazulis pakāpeniski kļūst bailīgs, nedrošs, zūd interese par rotaļlietām.

Parādās apetītes zudums, miega traucējumi, tendence saaukstēties, slimot ar bronhītu, ekzēmu. Bērna stāvoklis līdzinās letarģiskā miega stāvoklim. Simptomi izzūd diezgan ātri, ja trīs mēnešu laikā māte atgriežas pie bērna. Pretējā gadījumā var pat izveidoties bērnu hospitālisma sindroms ar garīgu atpalicību un periodiskām haotiskām uzbudinājuma lēkmēm.

Depresīvs bērns līdz septiņu gadu vecumam ir astēnisks, ātri nogurst, ir raksturīgi izteikumi par garlaicību. Zūd interese par rotaļlietām. Tā kā bērns vēl nav iemācījies savas sajūtas izteikt vārdos, rodas tā sauktie somatoformie traucējumi, kad noreaģē ķermenis. Visbiežāk tās ir vēdera sāpes, it īpaši, kad jāiet uz bērnudārzu. Var būt arī sirdsklauves, reiboņi, gremošanas trakta traucējumi, grūtības ieelpot, dažāda veida sāpes. Parādās ēstgribas, miega traucējumi, rodas iespaids par kādu somatisku saslimšanu.

Var pievienoties urīna nesaturēšana. Bērns bieži činkst, balss kļūst monotona. Bērnam parādās dažāda veida bailes: vienam palikt mājās, zaudēt vecākus, bailes, ka māte varētu neatnākt pakaļ uz bērnudārzu, rodas vēlēšanās visu laiku būt mātes klātienē. Pie visa bērns vainos apkārtējos, īpaši vecākus. Raksturīgi izteikumi: esmu slikts, neprotu, nevaru, vai tu mani mīli? Ja ģimenē ir ienācis brālītis vai māsiņa, bērns var izturēties izteikti agresīvi.

Pēc septiņu gadu vecuma parādīsies grūtības apgūt mācību vielu, bērns izskatīsies skumjš. Raksturīgas būs sūdzības par "tukšumu dvēselē", arī par garlaicību, galvassāpēm. Reizēm bērni var būt nervozi, eksplozīvi, viegli aizkaitināmi, raudulīgi. Ir nevēlēšanās sarunāties ar apkārtējiem. Parādās pašapsūdzības, vainas, pašnāvības domas, zems pašvērtējums. Suicidālie mēģinājumi parasti nav dzīvībai bīstami.

Pēc 10 gadu vecuma sasniegšanas bērns noslēdzas sevī. Var novērot pazeminātas sekmes, gausu domāšanu, grūtības koncentrēties, baiļu sajūtu. Pievienojas arī somatoformi traucējumi. Var parādīties tā dēvētā "skolas fobija", kad bērnam ir bail iet uz skolu, tikt izsauktam pie tāfeles. Sākas klaiņošana, skolas kavēšana, vēlme lietot alkoholu, narkotiskas vielas. Parādās arī suicidālas domas un mēģinājumi. Ir vēlme ģērbties tumšā apģērbā, klausīties rokmūziku. Pusaudžu vecumā dominē dažādas attiecību idejas: liekas, ka apkārtējie klasesbiedri ir noskaņoti negatīvi, ka skolotāji bērnu uzskata par muļķi un nekam nederīgu.

Bērniem depresīvā simptomātika ir dažāda, variabla. Skumjas un nomāktību var nomainīt pēkšņs uzbudinājums un nemiers, raksturīgas, tā sauktās "emocionalās vētras". No rīta var būt raksturīgs vājums, lēnīgums, bērns izskatīties skumjš, bēdīgs, pusdienlaikā var parādīties galvassāpes, miegainība, bet vakarā – raudulība, aizkaitināmība, fizisks nemiers, dusmas. Bērnu un pusaudžu depresijas gadījumā uzbudinājums, nemiers parasti raksturīgs ir vakarā.