Bērns zīmē tikai švīkas vai briesmoņus un izmanto melno krāsu? Tas ir normāli
Foto: Shutterstock

Ja bērns zīmē tikai ar melnas krāsas zīmuļiem vai kaut ko, kas līdzinās monstriem, vecāki tūliņ pat mēdz krist panikā: bērns taču tā izsaka savas bailes! Nē, ne vienmēr!

Portālā "Theatlantic" speciālisti skaidro, kāda būtība slēpjas bērnu zīmējumos un vai tā vispār pastāv.

20. gadsimtā psihologi bija pārliecināti: ja bērns zīmē cilvēku tādā kā kāpura formā – ar rokām, kājām un bez izteikta ķermeņa, tas ir nepareizas izpratnes par ķermeņa uzbūvi dēļ. Uzzīmētas abstraktas švīkas? Tātad bērns slikti spēj iedomāties, ko vēlējies attēlot. Vai vienkārši nezina, kā zīmēt pat vienkāršus priekšmetus.

Šodien arvien vairāk psihologu ir pārliecināti par kaut ko citu: nereālistiskus zīmējumus nedrīkst uzskatīt par primitīviem vai nepareiziem. Kaut kādā brīdī bērni patiešām ieiet reālismā, bet pirmsskolas vecumā viņi domā citādāk. Piemēram, lapas kreisajā stūrī var uzzīmēt māju, bet virs tās – ceļu. Tas nenozīmē, ka bērni nesaprot, kā māja un ceļš izskatās realitātē. Viņiem svarīgāk ir atrast vizuālo līdzsvaru. Un, protams, atstāt iespaidu uz zīmējuma skatītāju.

Valsts apmaksās aukles pakalpojumus
Foto: Scanpix

Tāpat pastāv mijiedarbība ar bērna kultūru. Piemēram, japāņu bērni zīmē cilvēkus ar galvu, kas var izskatīties sirds formā, un ar lielām acīm. Pēc ekspertu domām, tas viss jāsaista ar Japānā populāriem anime komiksiem. Konkordijas Universitātes, kas atrodas Monreālā, mākslas profesors Deivids Parizers stāsta par austrāliešu izcelsmes antropologa Čārlza Mauntforda veiktu pētījumu: zēns, austrāliešu aborigēns, auga starp eiropiešiem un zīmēja viņam pazīstamas lietas: mājas un vilcienus. Bet tad, kad viņš atgriezās pie savējiem, pie aborigēniem, sāka zīmēt viņu kultūrai pieņemtus simbolus – apļus un kvadrātus. "Jā, šķiet, tās ir vienkāršotas formas. Bet patiesībā bērns varēja iedvesmoties no tā, kas viņam bija apkārt. Vai arī tie ir pieaugušo priekšstati par to, kas ir skaists zīmējums. Vienā kultūrā tas ir reālisms, bet citā – abstrakcija," skaidro Parizers.

Bērnu zīmējumos ir sava loģika

Bērnu zīmējumus bieži salīdzina ar abstrakto mākslu. Patiesībā, daudzi mākslinieki-abstrakcionisti, piemēram, Roberts Mazervels vai vācietis Pauls Klē, iedvesmojušies no bērnu zīmējumiem. Bet tiem vecākiem, kuri muzejos saka "mans bērns var uzzīmēt tāpat", ir derīgi zināt, ka dažreiz tas nav nejauši. Mākslinieki cenšas attēlot domu brīvību, kas ir tik raksturīga bērniem, izmantojot vienkāršas formas. "Bērni nav ierobežoti redzamo priekšmetu rāmjos. Viņi var zīmēt pat savas emocijas un skaņas," skaidro Parizers.

Bērnam svarīgs ir nevis gala rezultāts, proti, zīmējums, bet pats process: viņš pāris minūtes var nodzīvot uzzīmētā pasaulē (un pēc pāris minūtēm pilnībā par to aizmirst). Turklāt svarīga ir arī fiziskā pieredze. "Pat vienkāršas švīkas ir pilnas domu. Kad bērns, šķiet, vienkārši velk zīmuli pa lapu, viņš dara to, lai sajustu savu roku kustību. Ar rīcību nevis tēlu bērns pašapliecinās," skaidro psiholoģijas profesore Bostonas koledžā Elēna Vinere. "Bērns kravas mašīnu var zīmēt šādi: pārvilkt lapai pāri līniju, izdodot motora skaņas. Jā, tā ir tāda ne īpaši saprotama kravas mašīna, bet, ja pavērotu, kā bērns zīmē un rada skaņas, var redzēt, ka viņš tādā veidā cenšas izteikt emocijas, kuras viņam rada šī kravas mašīna. Zīmēšanas process apvienojas ar spēli," turpina psiholoģe.

Bērns zīmē tikai švīkas vai briesmoņus un izmanto melno krāsu? Tas ir normāli
Foto: PantherMedia/Scanpix

Vašingtoniete, pirmsskolas pedagoģe Liāna Alveza stāsta par savu audzēkni, kurš uzzīmēja pavisam vienkāršu, taisnu līniju. Kad bērns sācis skaidrot savu zīmējumu, izrādījās, ka šī līnija ir viens no matračiem no pasakas "Princese uz zirņa", kuru viņi lasījuši grupiņā. Morīna Ingrema, šīs pašas skoliņas pedagoģe, stāsta, ka viņas audzēkņi katru reizi citādāk apraksta vienus un tos pašus zīmējumus, kad viņiem par tiem jautā. Iespējams, tāpēc, ka, sākot zīmēt, viņi precīzi nezina, kas rezultātā sanāks. "Pieaugušais saka: "Es zīmēšu zirgu", un zīmē. Vai arī ir sarūgtināts, ja tas neizdodas. Bērnu pieeja ir daudz saprātīgāka: viņi vienkārši zīmē un pēc tam iedomājas, ka tas ir zirgs," uzskata Ingrema.

Bērnu zīmēšana – tā ir māksla nevis mākslas dēļ, bet process, kurā atklājas bērna iekšējā pasaule. Nedrīkst atklāt zīmējuma domu, vienkārši bērnam palūdzot par to pastāstīt. Daži pētnieki uzskata, ka bērni izdomā zīmējumam nosaukumu tikai tāpēc, ka pieraduši tā darīt bērnudārzā vai skolā. Skolotājs prasa pastāstīt, kas ir uzzīmēts, bet pēc tam to paraksta "Liene M., pieci gadi".

Dīvainos zīmējumos nav nekā dīvaina

"Ir bezjēdzīgi analizēt bērna zīmējumus un meklēt slēptus motīvus," uzsver psiholoģe Elēna Vinere. Daži vecāki ļoti pārdzīvo, ka bērns zīmē pieaugušos un bērnus vienā izmērā. Viņiem šķiet, ka bērns jūtas bezpalīdzīgs un vēlas justies tikpat varošs kā pieaugušie. Bet iemesls, visticamāk, ir tas, ka bērns vienkārši vēl nav iemācījies nošķirt izmērus. Un viņam ir vienkāršāk zīmēt visus vienādus. Tieši tas pats attiecas uz krāsām. Psihologi uzskata, ka pēc zīmējumā izmantotajām krāsām var spriest par bērna raksturu. Līdz šim brīdim nevienā pētījumā nav noskaidrots, vai bērni vienkārši izmanto krāsas rindas kārtībā, kādā salikti zīmuļi: no labās uz kreiso vai otrādi. Ir svarīgi atcerēties, ka bērnu zīmējumiem ir sava loģika. Un, nē, bērni nav traki!

Turpinājumā lasi portāla "Cālis" arhīva rakstus, kā pašam iztulkot bērna radītos mākslas darbus, ko tie varētu pateikt par tevi pašu un jūsu ģimeni.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!