Mūsdienās bērniem ir par daudz "audzināšanas". Nepārredzamās sekas ir tādas, ka "audzināšana" aizvien vairāk zaudē ietekmi un kļūst mazsvarīga – pat neproduktīva. Bērniem atkal jāpiedzīvo, ka viņi pārtop par vecāku publiskā un personīgā imidža radīšanas instrumentiem.
Kā savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" uzsver tās autors Jespers Jūls, ģimenes terapeits un pedagogs, aptuveni 50 procenti bērnu pakļaujas vecāku vajadzībām, savukārt pārējie 50 procenti bērnu vecākus izaicina, cik vien labi prot. Pieaug to bērnu skaits, kuriem raksturīgas it kā nepamatotas dusmas vai opozicionāla uzvedība.
Kāpēc ir bērni, kuri pretojas vai kļūst nikni? Tāpēc, ka vecāki viņiem dara zināmu: "Ja tu to nedarīsi mūsu, savu vecāku, labā, tu nekad nekļūsi par krietnu cilvēku!" Tā ir elementāra neuzticības deklarācija bērna dabiskajām spējām un vēlmei sadarboties, kā arī atkārtots mēģinājums kontrolēt viņa nākotni. Daudziem vecākiem vēl joprojām neinteresē, ko bērni patiešām domā un kā viņi jūtas. Viņi ir aizņemti ar prātošanu par to, kā bērniem būtu jādomā un kas jājūt. Un, ja vēl pēc tam bērnus uzslavē un apvelta ar mutiskiem mīlestības apliecinājumiem, tiek vājināta viņu pašvērtība. Nereti bērnos veidojas tā dēvētā ieaudzinātā bezpalīdzība. Kā šādā gadījumā vajadzētu rīkoties?
Lūk, četras Jūla rekomendācijas!
1. Risinājums vienlaikus ir gan vienkāršs, gan grūts. Ir jāpavada laiks kopā ar bērnu – vislabāk bez tā sauktajām izglītojošajām rotaļlietām. Vecākiem nekas nav jāsaka, nav jāsarunājas, bet tikai klusējot bērns jāvēro, un viņiem noteikti izdosies uzzināt par savu atvasi kaut ko jaunu. Nevajag viņu pamācīt vai audzināt. Vienkārši bērns ir jāuztver tāds, kāds viņš ir, un vecākiem atklāsies jauna pasaule.
2. Nevajag uztraukties, ja bērns saka: "Man ir tik ļoti garlaicīgi!" Vecākiem nav iemesla justies vainīgiem vai uzreiz prezentēt bērnam sarīkojumu, vai nodarbību katalogu, jo tāpat viss tiks noraidīts. Labāk apveltīt viņu ar draudzīgu smaidu, sakot: "Apsveicu, draudziņ! Man būs ļoti interesanti paskatīties, kādas idejas tev radīsies." Garlaicība parasti neturpinās ilgāk par 20 minūtēm. Tas ir laiks, kas cilvēkam nepieciešams, lai atbrīvotos no ārējiem stimuliem, ieklausītos sevī un pamodinātu savu radošumu. To ieteicams kādreiz izdarīt arī pašiem: ja cilvēks jūtas iekšēji nemierīgi – bērni to sauc par garlaicību – ir jāizslēdz mobilie telefoni, datori un televizori, un jāļaujas pārsteigumam par to, kas notiks.
- Kādēļ bērniem garlaicība pat nāks par labu, lasi šajā rakstā.
3. Liekot bērnu gulēt, vecākiem ir iespēja dažas minūtes pavadīt kopā ar viņu, pastāstīt, kā pagājusi diena. Nevajag jautāt bērnam, kāda bijusi viņa diena, – to viņš izstāstīs pats. Rotaļājoties ar bērnu, nevajadzētu izvirzīt viņa darbošanos pēc sava prāta, bet gan ļaut, lai iniciatīvu pārņem bērns.
4. Nav nekāda iemesla baidīties no klusuma vai pauzēm – tie gādā par labu atmosfēru. Ir jācenšas justies mazāk atbildīgi – tas nozīmē: mazāk pāratbildīgi. Tas, ko vecāki, iespējams, uzskata par savu atbildību, traucē patiesai emocionālai saiknei starp vecākiem un bērnu. Ja ir vēlme attīstīt personiskas attiecības, vecākiem ir bērnam jāatklājas visā savā ievainojamībā.
Katra minūte un stunda, kura ar šādu izpratni tiek aizvadīta attiecībās ar bērnu, stiprinās viņa garīgo un fizisko aizsardzību. Tātad vecākiem vairs nav jāraizējas par bērna nākotni, jo šādā veidā tiek veidotas veselīgas savstarpējās attiecības. Tas nāks par labu abiem – gan vecākiem, gan bērniem –, jo sniegs daudz vairāk nekā jebkurš cits preventīvs pasākums, ko vien jebkad iespējams iedomāties, uzsver speciālists.
Raksta tapšanā izmantota Jespera Jūla grāmata "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" (izd. Zvaigzne ABC).
