Disciplīna, ja tā var teikt, ir kā plāns ledus, jo no vienas puses – tā ir absolūti nepieciešama, bet no otras puses – ja bērnu pārbiedēsi, būs visai viegli salauzt mazā cilvēciņa brīvību, bet līdz ar to arī personību. Vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam izaugt par pašpārliecinātu personu, kurš paļaujas nevis uz ārējo autoritāti, bet gan personīgo pārliecību: es daru, jo uzskatu to par nepieciešamu un pareizu, pat, ja tas man izdodas ar grūtībām.
Ja vecāki, alkstot disciplīnas, mājās rada pilnīgu kontroli ar daudziem ierobežojumiem un noteikumiem, un liek bērnam nemitīgi iekļauties šajos pasludinātajos rāmjos, diezin vai šādā gadījumā bērnā attīstīsies pašpārliecinātība. Mazais cilvēks koncentrēsies tikai uz to, lai nepakluptu, lai nekļūdītos, lai nepārkāptu vecāku izdomātās instrukcijas. Tādā ziņā disciplīna ir ļoti spēcīgs instruments, ar ko izdarīt spiedienu.
Ja bērnam nepaskaidro spēles noteikumus, ja robežas izveido tādas, kas nav pieņemamas un saprātīgi izpildāmas, bērni var atrasties satraucošā situācijā, tādā stāvoklī, kurā, katram gadījumam, nepieciešams pārbaudīt apkārtējo reakciju. Šī ir nervoza un dārga pasaules izpētes metode.
Instrukcija ar deviņiem padomiem vecākiem
Lūk, "Parents" piedāvā iepazīties ar psiholoģes un pedagoģes Irinas Beļajevas ieteikumiem, kādus noteikumus vajadzētu ieviest ģimenē, lai radītu labu mikroklimatu, lai ģimenē visi sadzīvotu, viens pret otru izjūtot cieņu, un arī pozitīvi rezultāti ilgi nebūs jāgaida!
Trīs vaļi, uz kuriem balstās bērnu labsajūtas mājiņa: robežu noteikšana, regularitāte un paredzamība. Iespējams, tas ir pietiekami nogurdinoši un garlaicīgi – katru vakaru vienādi skapītī salikt dinozaurus un iet tīrīt zobus "Titānika" mūzikas pavadībā. Tomēr tieši šādās situācijās mazulis jūtas stabili un droši. "Mamma katru reizi skumst, kad no akvārija izņemu zivtiņu", "Vecmāmiņa raud, kad es viņai rādu, kādas strūklakas sanāk no kompota". Vienas un tās pašas reakcijas bērnam sniedz pilnu ainu par visām viņu interesējošām tēmām.
Noteikto robežu nedrīkst būt par daudz. Nav vērts tās sarakstīt uz piecām lapām. Tām jābūt skaidrām, precīzām, nemainīgām un nepārprotamām. Tās jāierindo pa draudu līmeņiem: pastāv kategoriski aizliegumi "nekādā gadījumā, ne pie kādiem apstākļiem" (piemēram, likt pirkstus rozetē, mājās kurināt ugunskuru, skriet pāri ielai), pastāv instrukcijas, kuru mērķis – labklājība (pirms ēšanas mazgāt rokas, valkāt tīru apģērbu, tīrīt zobus utt., tomēr dažreiz, zināmos apstākļos, piemēram, ja mājās nav ūdens, tās var neievērot), vēl pastāv situatīvās jeb vispārpieņemtās robežas "tā ir pieņemts, tā ir pieklājīgi) (mēs neurbinām degunu, ja uz skatuves skaitām dzejoli, bet, sēžot vannā, kāpēc ne). Skaidrs, ka par aizliegtajām lietām nevar būt ne divu domu, tās vienkārši nevar pieļaut, bet par pārējām – dažreiz var pastrīdēties un vienoties sarunā.
Vecākiem vajadzētu ievērot konsekvenci. Ja lieta tev ir principiāla, un tu ne pie kādiem apstākļiem nedosi konfekti pirms miega, tad pēc tavas uzvedības, sejas izteiksmes tam jābūt skaidri redzamam un saprotamam. Un jā, ja reiz vakar tu tomēr biji pielaidīgāka un konfekti vakarā iedevi, tad šovakar tev būs krietni grūtāk sejā parādīt grimasi, kas liecinātu, ka esi cilvēks, kurš "nekad nedod konfekti pirms miega un daudz zina par kariesu".
Piedāvā bērnam iejusties tādās situācijās, kurās viņš var parādīt sevi, tādējādi sniedzot viņam pozitīvu atgriezenisko saikni (vienkāršā valodā tas nozīmē "slavē"). Ja esi pamanījusi, ka viņam ir grūti pārvietoties pa istabu, kurā ir uzbūvēta milzīga būve, tomēr bērns ir atbrīvojis ieeju istabā, savācot pāris spilvenu, paziņo, ka tu esi ievērojusi šo varoņdarbu: "Kāds tu akurāts! Kā tu proti pats vākt mantas!" Pasauc vēl citus ģimenes locekļus tad, kad redzi – bērns pats ar salveti vai mitru lupatiņu tīra galdu: "Urrā! Mums ir pats strādīgākais un kārtīgākais bērns uz pasaules!" Atceries, ka beigu beigās bērns pats par sevi domā tieši to, ko vecāki biežāk par viņu runā. Starp citu, ja viņam vēl kaut kas neizdodas, nekā briesmīga, izdosies nākamreiz.
Pārliecinies, ka lieta, ko uzticēji, viņam ir pa spēkam. Dažreiz vecāki bērnam piedāvā tādu uzdevumu, ar ko viņš vēl nav spējīgs tikt galā. Jebkurš var apmulst, ja viņam liek izdarīt to, ko viņš vēl neprot: "Pagaidi, lūdzu, novāc visu! Nu, ātri, viens-divi…". Tāda kārtības ieviešana var noslēgties ar papildu trauku kaudzi, kuru jānomazgā vai, piemēram, istabas, kurā jau sen nav neviens kāju spēris, kārtošanu. Un šī vēlme – tev palīdzēt – var pāriet, jo bērns nesaprot, no kura gala visam ķerties klāt. Novērtē vecumu, noguruma pakāpi un jaunākā ģimenes locekļa entuziasmu.
Bērniem viss sākas ar fiziku, ar maziņiem solīšiem. Ne jau uzreiz, no rīta, cilvēks būs gatavs baudīt intelektuālas nodarbes. Pašdisciplīna sākas ar mazumiņu, kas līdzinās lipeklīšiem pie zābaku aizdares, kad bērns tos pats vēl neprot aiztaisīt, vecākiem, iespējams, nākas palīdzēt, jo rociņas vēl nav tik veiklas. Visu lēnām, pa mazam solītim!
Vispār – par gribasspēku un pašdisciplīnu bērniem ir jāstāsta, jālasa un jārāda filmas. Pati par sevi tā parādīsies daudz vēlāk, nekā bērns gūs uzvaru pār zābaciņu lipekļu aiztaisīšanu. Šis ir svarīgs vecāku pienākums, lai izskaidrotu, kā pasaule darbojas šajā sadaļā – būt cilvēkam, pārvarēt sevi un sasniegt mērķus. Tipiski piemēri no literatūras sniedz virkni iedvesmojošu piemēru, īpaši piedzīvojumu grāmatas. Piemēram, Žila Verna grāmatu varoņi. Vai tu vēlētos tiem līdzināties, pavaicā bērnam.
Būt pieaugušam ir lieliski. Tāpēc, ka, – jo tev ir vairāk atbildības un jo vairāk tev jāizdara, jo vairāk tev arī tiesību un privilēģiju. Un otrādi – izpildītājs, kurš no visām pusēm iežmiegts noteikumos, ne par ko nenes atbildību, un tiesību ar viņam ir visai maz. Paseko līdzi līdzsvaram starp "man ir tiesības/tev ir pienākums". Tas ir labākais pieaugšanas rādītājs.
Bet tagad pats svarīgākais – samērot prasības pret bērnu ar savu disciplīnas līmeni. Vai tavā ģimenē pieaugušie ceļas pulksten 6, lai nodarbotos ar jogu, bet pēc tam vēl dodas paskriet? Vai viņi spēj atteikties no picas un seriāla noskatīšanās pašdisciplīnas dēļ? Kā tu attiecies pret darbu un pienākumiem mājās, vai tu ar smaidu ķeries pie jaunu un atbildīgu uzdevumu pildīšanas? Un vispār – kāpēc gan tev pašai ir nepieciešams paslinkot ar žurnālu rokās, bet viņam šādu tiesību nav?
