Jā, jā, tu, visticamāk, neuzklausi – un bērns tevi nesadzirdēs vai neieklausīsies tavos vārdos. Turklāt jāklausās uzmanīgi, ar cieņu un iejūtību, ar sapratni. Ar empātiju, kā teiktu psihologi. Citādi bērns uzskatīs, ka tu viņu nesaproti, bet no tā, savukārt, izriet, ka nav vērts tevis teiktajam paklausīt.
Pirms piedāvāt bērnam gatavu risinājumu – uzdod precizējošus jautājumus un piedāvā viņam pašam padomāt, kā iziet no situācijas. Proti, mēģini panākt to, ka bērns nepieciešamo risinājumu atrod pats. Tieši tad viņš pie tā arī turēsies un sekos bez vecāku vai skolotāju kontroles.
Savstarpējās sapratnes, uzticēšanās un vecāku autoritātes iegūšanā ļoti svarīgu vietu ieņem bērna emocijas. Tavs bērns nav robots, viņš ir dzīvs cilvēks, kuram piemīt ļoti plašs emociju klāsts. Tādēļ mēdz pastāvēt neefektīvas, "sausas" instrukcijas, kā un ko darīt, kuras ignorē bērna jūtas. Gottmans aicina vecākus būt uzmanīgiem pret bērna emocijām. Cieņpilnas attiecības pret jebkura veida emocijām, tostarp arī negatīvajām, - tā ir atslēga savstarpējai sapratnei, uzticībai un bērna paklausībai.
Tas ir obligāts noteikums, lai bērnam iemācītu valdīt pār savām emocijām, tātad – uzvedību, būt daudz veiksmīgākam, sociāli adaptētam. Bez tam tieši negatīvās emocijas bērnu vairāk satuvina ar vecākiem (tas saistīts ar vecāku līdzjušanu, iejūtību), un rada bērnam iemeslu labāk izprast un valdīt pār sevi. Kā tas notiek? Lūk, te būs trīs psihologa ieteikti soļi!
Pirmais solis. Vecāki saprot un pieņem savas emocijas tieši pašreizējā situācijā un kopumā. Kādēļ tas nepieciešams? Neizprotot savas emocijas, nav iespējams atpazīt bērna emocijas. Nespējot pārvaldīt savas emocijas, vecāki var arī nesadzirdēt bērnu un šādā situācijā neiemācīs bērnam valdīt pār sevi.
Otrais solis. Vecāki atsaucas bērna emocijām – prot saskatīt viņa sliktajā uzvedībā patiesos iemeslus, un nosauc emocijas vārdā. Piemēram, "es redzu, ka tu skumsti" vai "es pamanīju, ka tu dusmojies". Svarīgi ir ļaut bērnam izjust jebkuras emocijas, izprotot to īstumu vienā vai citā situācijā. Nedrīkst bērnam aizliegt izjust negatīvas emocijas – tā tu tās nenovērsīsi, bet gan tikai padziļināsi. Jā, aizliedzot, piemēram, dusmoties, tu šīs negatīvās emocijas izskaudīsi, bet līdz ar to arī vairs nespēsi kontrolēt, kā bērns jūtas. Skaidri nosaukt emocijas un tās pieņemt – ir obligāts etaps, lai tās kontrolētu.
Trešais solis. Pēc tam, kad esi atzinis šo emociju esību, uzklausījis savu bērnu (vienlaikus daļēji jau atvieglojot viņa stāvokli), nepieciešams pāriet uz emociju izteikšanu. Šajā etapā ir svarīgi noteikt pieņemamās robežas emociju izteikšanai. Proti, pastāstīt bērnam, kā sabiedrībā ir pieņemts izteikt savu neapmierinātību, skumjas, dusmas, ko darīt baiļu un dusmu reizēs. Paskaidrot, kādas sekas var izraisīt nepieņemama uzvedība. Vai arī apspriest, kādas darbības ir pieļaujamas, lai novērstu šādu negatīvu emociju cēloņus.
Kā jau minēts iepriekš, nevajag bērnam piedāvāt gatavu risinājumu, tam jārodas uzticības un cieņpilna dialoga laikā starp bērnu un vecāku. Nekādu apvainojumu, pazemošanu jeb tādas rīcības, kas var aizskart bērna cieņu, nedrīkst būt, citādi tevis teiktie vārdi savu mērķi nesasniegs. Ja tā rīkosies, jūsu starpā var tik uzcelta siena, kas, pirmkārt, graus savstarpējo uzticēšanos, otrkārt, samazinās bērna pašcieņu un pašpārliecību. Rezumējot var teikt, ka lielākus panākumus attiecībās un savstarpējā sapratnē ar bērnu, var sasniegt vecāki, kuri izmantos emocionālo audzināšanas stilu.
Psihologa ieteikumi publicēti portālā Psycabi.net.
