Saprotams, ka vecāki ir nedaudz norūpējušies, ja bērns dienu no dienas grib vilkt mugurā tikai, piemēram, violeto džemperi vai katru vakaru vēlas dzirdēt stāstu no vienas un tās pašas grāmatas. Kāds teiks, ka bērns ir izlutināts un kaprīzs, taču tam var būt arī pavisam cits iemesls – bērns pieprasa tikai vienas mantas, apģērba vai priekšmeta klātesamību, jo ar tām mazais ķipars jūtas daudz pārliecinātāks. Ik dienu viņš uzzina un ierauga kaut ko jaunu, tāpēc viņam nepieciešams kaut kāds atbalsta punkts, kas sniedz mieru un piederību.
Tas gan nenozīmē, ka šī fakta pieņemšana padara vieglākas situācijas, kad iemīļotā lieta ielikta veļasmašīnā vai aizmirsta mājās. Eksperti iepazīstina ar trim veidiem, kā ieteicams rīkoties situācijās, kad bērns neatlaidīgi pieprasa savu sirdslietu, bet vecākus šāda "apsēstība" pat satrauc.
Pieņemt viņa "glābšanas riņķi"
Lai bērns justos pārliecināts par sevi, tev jāsaprot, ka šīs mantas vai apģērba gabali viņam ir nepieciešami. Pat tāds šķietams sīkumā kā mīļāko zābaku uzvilkšana kājas var bērnam dot grūdienu sakopot spēkus, ieejot ap cilvēkiem pārpildītā svētku ballītē. Šī fāze bērna attīstībā ir pārejoša – ar laiku viņš pats atteiksies no šīs lietas, taču, iespējams, ejot gulēt, gan viņam pāris gadus to vēl vajadzēs. Vecākiem ir svarīgi pieņemt, ka konkrētā lieta ir kā bērna "glābšanas riņķis", kura klātesamība palīdz būt sabiedriskākam, atvērtākam un draudzīgākam.
Konstatē spriedzes iemeslu
Mazuļi īpaši saasināti uztver stresa situācijas, kas atspoguļojas viņu emocijās, jo gluži vienkārši viņi vēl nav spējīgi skaidri pateikt, kad nejūtas omulīgi. Piemēram, kad no rītiem steidzīgi taisies uz darbu vai kādu tikšanos, bērns var spītīgi pieprasīt līdzi ņemt savu mīļāko zaķa rotaļlietu. Tas pats sakāms par reizēm, kad mudini mazo doties pie miera – tieši tad viņam ir nepārvarama nepieciešamība pēc īpašās pidžamas. Tātad izsecinot, kāds ir bērna sakāpināto emociju iemesls, tu vari izvairīties no mantu vajadzības jau pašā pamatā.
Atbalsti pārdzīvojumos
Vecāki parasti cenšas izplānot teju katru situāciju līdz pēdējam sīkumam, saprast, kas varētu noiet greizi u.c. Taču teju vai neizbēgami ir izvairīties no dienas, kurā aizmirstas somā ielikt bērna iemīļotās Zirnekļcilvēka saulesbrilles vai ieplaisā iecienītākais pusdienu šķīvis. Vislabākais variants šādās situācijās ir mēģināt novērst viņa uzmanību ar kādu citu mantu, kas bērnam šķiet tīkama.
Ja tas tomēr nelīdz un bērnam sākas pamatīga raudāšanas un kliegšanas sesija, apliecini viņam, ka saproti sāpju iemeslu un jūti līdzi. Saki: "Es ļoti labi zinu, ka tev šīs brilles ir dikti iemīļotas. Diemžēl tagad tās nav iespējams dabūt, taču es labi saprotu tavus pārdzīvojumus." Bieži vien bērni mācās caur savām emocijām, tāpēc, lai tiktu pāri šai fāzei, viņam vajag tās izlikt uz āru. Plašāk par to, kāpēc reizēm bērnam vērts ļaut niķoties, lasi te.
Jāpiebilst, ka divgadnieku un trīsgadnieku vecumā bērns var būt spītības kalngals. Ko būtu ieteicams ievērot audzināšanā, uzzini šajā rakstā.
