No attīstības kavēšanās līdz nervu tikiem

Kādēļ audzināšanas nolūkos nedrīkst un nevajag biedēt bērnu ar raganām un zobgraužiem
Foto: Shutterstock


Ja bērna iebiedēšanai tiek izmantoti nevis personāži no pasakām vai multfilmām, bet reālās pasaules (nejaušs garāmgājējs, policists, ārsts), tad bērns sāks baidīties no šādiem cilvēkiem. Proti, paši pieaugušie māca bērnus neuzticēties nesen iepazītiem cilvēkiem, izvairīties no policistiem un ārstiem. Viena lieta – mācīt bērnus, lai viņi turētos vecākiem pie rokas un neļautos nevienam svešiniekam viņus aizvest, bet pavisam cita – mācīt ikvienā garāmgājējā saskatīt briesmas. Pēcāk būs nepieciešams ne viena vien nodarbība sociālās kompetences apgūšanā, lai bērns izaugtu komunikabls un iniciatīvu bagāts attiecībās ar jauniem cilvēkiem. Un, protams, bērnu nav jāmāca baidīties no tiem, kuru dienesta pienākumos ietilpst palīdzības sniegšana iedzīvotājiem, skaidro Fedosova.

Būtībā bērns, kurš noticējis vecāku biedēšanai, izjūt pastāvīgu stresu, ko izraisa bailes, kuras, savukārt, kā minimums kavē viņa attīstību, bet kā maksimums var provocēt tādas neirotiskas lietas, kā enurēze, valodas raustīšana, nervu tiki, nagu graušana.

Turklāt agri vai vēlu bērnam rodas sapratne, ka pieaugušo izteiktie draudi neīstenosies: mamma viņu nepametīs, lai cik daudz arī viņa to neteiktu, vecmāmiņa neatdos svešajam onkulim, nekāda ragana viņu neaiznesīs, lai cik daudz arī kaprīžu bērns neizrādītu… Bērnam rodas aizdomas, ka vecāki runā nepatiesību. Diemžēl tas neatceļ jau iepriekš raidītos negatīvos efektus, bet tos tikai papildina ar vēl vienu. Pieaugušais ne tikai zaudē ierasto iespēju iedarboties uz bērnu ar biedēšanu – viņš pats bērnam atklāj to, cik patiesībā ir bezspēcīgs, lai nodrošinātu disciplīnu.

Bērns sagaida drošību un vadīšanu ne tikai faktiski, bet arī psiholoģiski. Viņam ir svarīgi sajust, ka viņš, kurš vēl daudz nesaprot no pasaules, atrodas mīlestības, rūpju un autoritāšu drošā aizsardzībā. Praktiski katrā reizē, kad bērns uzvedas vecākiem ne pa prātam, patiesībā viņš cer sagaidīt precīzi skaidras atļauto darbību robežas. Bērniem ir vajadzīgi ne tikai ierobežojumi un stingra vadīšana: lieliska spēle, nevis noteikumi, taču spēle bez noteikumiem nevar pastāvēt. Ierobežojumi sniedz brīvību darbībai, bet to neesamība – rada haosu, uzsver pedagoģe.
Viņa arī norāda, cik svarīgi ir atcerēties, ka iebiedēšanai nav nekā kopīga ar informēšanu vai iespējamību saskarties ar sekām. "Kad mēs bērnam paziņojam par bīstamību un paskaidrojam, kā konkrēti ir jārīkojas, lai izbēgtu no briesmām, mēs bērnam palīdzam kļūt daudz zinošākam, veiksmīgākam un saprātīgākam," skaidro Fedosova.

Ja briesmas patiešām ir lielas un vecāki nevar atļaut bērnam ar tām saskarties, tad ir jānosaka uzvedībai konkrēti noteikumi, ar kuriem panākt, lai bērns tiem sekotu. Ja briesmas nav lielas, tad bērnu var pabrīdināt, pārliecināties, ka viņš saprot teikto, un ļaut brīvi rīkoties. Turklāt ir svarīgi būt gatavam pieņemt jebkuru rezultātu, nevis ļaunā priekā secināt: "Nu re, es taču teicu, ka tā būs!", bet gan palīdzēt bērnam tikt galā ar viņa uzvedības sekām. Rīkojoties šādi, tu palīdzi bērnam iemācīties uzņemties atbildību, tikt galā ar problēmām, sekot noteikumiem un ierobežojumiem, kas izveidoti tavā ģimenē, bērnudārzā vai skolā.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Saistītie raksti

Noderīgas saites