Kāpēc jāprot uz pasauli paraudzīties ar bērna acīm un cik būtiskas ir sarunas

To varētu uzskatīt par neiespējamu, bet trīs cilvēki vienu un to pašu situāciju var būt pārdzīvojuši pavisam dažādi. Tā, piemēram, stāstot par pēdējo stadiona apmeklējumu, viens runā par pašu spēli, otrs ir skatījies, kurš kādā stilā bija saposies, savukārt trešais vislabāk atceras to, cik garšīgs bija svaigais popkorns. Visiem apmeklētājiem bija savs iemesls, kāpēc tieši tas viņiem ir vislabāk palicis atmiņā.

No daudzajiem novērojumiem katrs ir pamanījis to, kas viņam šķita būtiskākais vai jautrākais, vai iespaidīgākais. Vai tad tas nav aizraujoši, cik atšķirīgi var uztvert pasauli? Dzirdēt, kas mūsu mīļajiem visvairāk interesē, kas "iekrīt acīs" un ko viņi pamana?

Bieži vien tā ir it kā ieniršana svešās pasaulēs. Tāpat, kā sieviešu un vīriešu intereses var būt ļoti atšķirīgas, tā arī bērnu skatījums ir vēl citādāks. Ja skatīsies uz pasauli bērna acīm, daudz iemācīsies ne tikai par pasauli, bet arī par savu bērnu! Tieši skolā un gūstot daudz citu jaunu iespaidu, ļoti paplašinās bērna pasaules skatījums. Tagad viņi daudzas lietas piedzīvo atsevišķi vienu no otras un, ja tu arī turpmāk vēlies piedalīties bērna dzīvē, savstarpēja sarunāšanās kļūst aizvien būtiskāka.

Jo ātrāk griežas un mainās pasaule, jo būtiskāk bērnam ir labi spēt sarunāties. Ja ģimenē norit veiksmīga komunikācija, bērns var uzlabot savas sarunāšanās spējas.

Komunikācija vairākos vārdos nozīmē: ļaut piedalīties un dalīties savā starpā. Vārds "dalīties" norāda par to, ka komunikācijā vienmēr ir nepieciešami vismaz divi cilvēki. Un lai komunikācija nebūtu vienpusēja, jābūt tā, ka drīkst runāt abi. Attiecībā uz komunikāciju ar bērnu tas nozīmē: abi uzdod jautājumus, abi stāsta un abi klausās. Tātad, tev ne tikai būtu jāuzdod jautājumi, bet gan arī pašiem kaut kas jāpastāsta, piemēram, par savu darbu. Arī bērns drīkst tev kaut ko pavaicāt. Papļāpājiet par dažādām lietām, ne tikai par skolu un darbavietu! Parunājiet par gadalaikiem, hobijiem un kolekcionēšanas kaislībām, par draugiem un svētkiem, par automobiļiem un ēdiena gatavošanu, par skaistām un vētrainām emocijām! Kopā atrodiet vārdus, kā aprakstīt notikumus dzīvē! Ja tādu vēl nav, izdomājiet nosaukumus kopā!

Lai varētu aktīvi klausīties, ir nepieciešams kas vairāk nekā laba dzirde. Izmanto arī savas acis, lai redzētu, kāda ir bērna ķermeņa valoda! Pārjautā, lai pārliecinātos, ko viņš domā un kā jūtas. Velti laiku tam, lai ieklausītos bērnā, un nav nepieciešams vienmēr darīt kaut ko vēl papildus. Aizvien apzināti sniedz bērnam sajūtu: "Man ir laiks, ko veltīt tev."

Pasaki skaidri, kas tev ir nepieciešams un ko vēlies. Dod iespēju arī bērnam paziņot savas vēlmes! Ne visas vēlēšanās ir jāizpilda, bet ir labi, ja kādreiz būtu skaidrs, kādas ir patiesās vajadzības.

Sajūti zemtekstā, kādas vēl varētu būt emocijas un vēlmes. Varbūt tev īsti nav saprotams, kāpēc tieši pašlaik bērns ir tik noskumis par salauzto rotaļlietu. Pieņem bērna emocijas un nosauc šīs emocijas vārdā: "Ak, cik žēl! Tu tiešām esi ļoti noskumis!"

Runā pats par savām sajūtām! Tas izklausās vienkāršāk, nekā tas ir patiesībā, jo bieži vien mūsu emocijas tiek noslāpētas. Tas, ko saka vai dara citi, var izraisīt mūsu emocijas, taču nekad nav to cēlonis. Apraksti, kā jūties! Un tikai pēc tam sāc noskaidrot, kāda šīm emocijām ir nozīme attiecībā uz tevi.

Komunikācija ir ļoti daudzslāņains process. Zinātnieks Frīdemanis Šulcs fon Tūns runā par četriem dažādiem līmeņiem, ko var nozīmēt viens teikums. Ja kāds saka: "Ir caurvējš!" – viņš ar to grib pateikt:

1. Fakti: lieta, par ko ir runa: "Cauri telpai plūst gaisa strāva";

2. Sevis atklāšana: ko es gribu pateikt par sevi: "Man ir auksti." vai "Man ir nepatīkami, ja durvis ir atvērtas";

3. Attiecības: kāda ir mana attieksme pret sarunu partneri, ko es par viņu domāju. "Tu atkal esi atstājis vaļā durvis! Tu nekad nerēķinies ar manu slimo muguru..." utt.;

4. Aicinājums: uz ko es vēlētos aicināt otru personu, kas tai būtu jādomā vai jādara: "Aizver durvis!"

Tātad, viens paziņojums var ietvert atšķirīgus vēstījumus. Ja ir sajūta, ka jūsu saruna ir ļoti aptuvena, padomājiet kopā, ņemot vērā šos četrus līmeņus, kur varētu slēpties tas āķis. Zināšanas par viena vēstījuma četrām pusēm var palīdzēt un atvieglot dzīvi arī pavisam ikdienišķās situācijās. Piemēram, ja bērns jautā: "Kas šovakar būs vakariņās?", tas nenozīmē, ka uzreiz jāsāk gatavot ēst. Pajautā: "Vai tu jau esi izsalcis? Kāpēc tā jautā?" Un aizvien atbilde pārsteidzoši atšķirsies no tās, kā biji iedomājies savā galvā, piemēram, kad bērns atbildēs: "Nē, es vēl neesmu izsalcis, es vēl gribu parotaļāties."