Paaugstināta trauksmes sajūta, perfekcionisms, vēlēšanās kontrolēt un modelēt bērna dzīvi traucē kļūt par patstāvīgu cilvēku. Un kas vēl? Pavisam banāls laika trūkums.
Līdztekus laika trūkumam traucē arī tas, ko daži vecāki ir visai spēcīgi iesējuši savās galvās frāz "Mūsu uzdevums ir pasargāt bērnu no grūtībām un kļūdām", savā grāmatā "Patstāvīgs bērns jeb kā kļūt par "ideālu mammu"" norāda tās autore Anna Bikova.
Vai arī tev ir pazīstamas sekojošas situācijas?
"Man nav laika gaidīt, kamēr viņš pats saziepēsies. Viņš sāks spēlēties ar ziepēm, caur pirkstiem laidīs ziepju burbuļus. Man nav laika gaidīt, kad viņam apniks spēlēties. Laiks iet gulēt. Es ātri pati viņu nomazgāšu."
"Viņš pagatavos? Bet man pēc tam visa virtuve būs jātīra. Es vairāk noguršu no beršanas un tīrīšanas nekā no gatavošanas. Virtuvē man nevajag palīdzēt. Es izdarīšu ātrāk…"
"Ak, vai, atkal nāksies atgādināt, pierunāt, motivēt viņu, ka kaķa smiltiņas ir jānomaina. Nav man tik daudz brīvā laika. Es ātri vien pati to izdarīšu…"
"Viņa ir tāda tūļa. Ja gaidīšu, kamēr pati apģērbsies, paies vesels gadsimts. Vismaz pusstundu ātrāk nāksies celties. Labāk jau es ātri vien pati viņu saģērbšu…"
Šie piemēri no ikdienas dzīves attiecināmi par bieži saukto laika trūkumu, bet kā ir attiecībā par bažām, ka bērns jāpasargā no visām grūtībām?
Ļaut piedzīvot grūtības
Kā norāda Bikova, ideja, protams, ir lieliska, taču tās piepildīšana ir bezcerīga, tā pat tuvu nestāv realitātei. Bet patiesība ir tāda, ka agri vai vēlu dzīvē ar grūtībām sastopas ikviens cilvēks. Arī kļūdas pieļauj ikviens.
Iedomāsimies, ka supervecākiem viss lieliski izdosies. Visas grūtības, ar ko savā dzīvē sastapsies bērns, pārvarēs vecāki. Taču, lai iespējami ātri palīdzētu bērnam, nepieciešams, lai bērns būtu līdzās. Vienmēr. Par iespēju dzīvot bez jebkādām grūtībām viņam nāksies maksāt ar savu personīgo brīvību un patstāvību. Taču arī tas nepaglābs. Būs kāda reize, kad vecāku vienkārši nebūs. Un bērns būs palicis viens pats. Šķiet, ka pat visai pieaudzis, taču tik bezpalīdzīgs.
Nē, vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam tikt galā ar grūtībām. Iemācīt pašam saņemties un grūtības pārvarēt. Tāda pieredze ir svarīga. Tā ir kā norūdīšanās. Tas ir kā imunitātes treniņš. Kā regulāra fizkultūra. Ja tāda pieredze ir apgūta, grūtā brīdī bērns, nav svarīgi, cik viņam ir gadu, saņemsies un pasacīs: "Nekas, arī ar to tikšu galā."
Kļūdas kā mācīblīdzeklis
Tieši tas pats notiek ar kļūdām. Ja sekas, ko izraisa kļūda, var radīt draudus dzīvībai un veselībai, tad iespējams, jau laikus zinot, ka bērns kļūdīsies, viņam piekrist: "Labi, pamēģini." Ja bērnam atņem iespēju kļūdīties pašam, tad vienlaicīgi viņam tiek atņemta iespēja pašam izvērtēt, izdarīt secinājumus, paredzēt un, galu galā, kļūdas izlabot. "Gudrie mācās no citu kļūdām" – hipotētiski pareizi sacīts. Tomēr zināšanas, "kā ir pareizi", "kā būs labāk", "kā vajag", daudz drošāk apgūstamas, kļūdoties pašam, iegūstot savu pieredzi.
Un te viens visai klasisks piemērs:
- Gribu cimdiņus.
- Nē, tie tūdaļ samirks, rociņas nosals. Uzvelc dūrainīšus, tie nekļūs slapji.
- Nē, es gribu cimdiņus!
- Es zinu labāk! Uzvelc – kam es to saku!
Bet varbūt varētu tā: lai bērnam rokās ir cimdiņi, bet dūrainīšus paņemiet līdzi. Pirkstainīši ātri vien samirks, rokas sāks salt, un bērns pats palūgs dūrainīšus. Tas jau būs viņa paša lēmums, kas balstīsies personīgajā pieredzē.
Vēl viens piemērs:
- Kad zīmē, labāk visu nevajadzīgo no galda novāc.
- Man tāpat ir labi.
Ak, vai, krāsa apgāžas, izlīst un albums ir pagalam. Lūk, kur ir īstā negatīvā pieredze! Uzreiz ir skaidrs, kāpēc no galda jānovāc viss nevajadzīgais. Tagad pats galvenais – neklaigāt: "Ko es tev sacīju!? Ja ko saka, jāklausa!"
Pirms uzspiest savu viedokli, padomā, kādas tam iespējamas sekas. Vai tās atkal no jauna slikti ietekmēs veselību un pat dzīvi? Ja tomēr ne, uzdod sev nākamo jautājumu: vai sekas tam būs viegli pārdzīvojamas, varbūt tās pat varēs svītrot no dzīves kā nebijušas? Ja jā, tad ļausim bērnam iegūt pašam savus punus un izdarīt savus secinājumus, mudina grāmatas autore.
Neveiksmīgas situācijas un kā tās pareizāk risināt
Piemērs:
Bērns izlējis ūdeni. Bērns saplēsis tasīti. Tas ir slikti vai labi? Tas vienkārši ir noticis fakts. Neitrāls fakts. Un tālāk viss atkarīgs no mammas reakcijas. Mamma var nobīties. Ārprāts, ārprāts! Tūdaļ bērns saslapinās zeķītes. Saplēsis tasīti? Ai, tūdaļ lauska ievainos viņam kāju. Lauska var dziļi iedurties pēdā. Ārprāts, ārprāts! Mātes fantāzija jau iztēlojas drūmu ainu: ķirurgi maskās veic operāciju, lai no bērna kājas izvilktu lausku… Pārbijusies viņa ievelk bērnu otrā istabā un nosēdina uz dīvāna. Tētim viņa liek uzmanīt bērnu, kamēr pati beigs uzkopšanu: "Virtuvē ne soli!" Drošības pēc mamma bērnam uzvelk čībiņas, kaut viņš sēž uz dīvāna. Un nabaga bērns secina, ka pasaule ir briesmīga, viņš pats ir neaizsargāts un vienīgā drošā vieta uz pasaules ir dīvāns…
Tomēr nav arī labi, ja māte uzvaroši pavēsta: "Es jau sacīju, ka izliesi!" Piedevām viņa var arī pasacīt, ka "rokas aug ne no tās īstās vietas", ka "lien, kur nevajag", un pieminēt visus pēdējā laika grēkus. Visdrīzāk tiks izdarīta ne jau samiernieciska prognoze: "Drīz vien tu visus traukus sadauzīsi!?" Un tāpat viņa var nebēdnim uzsist pa dibenu un izraidīt no virtuves. Tādas situācijas ir galīgi neveiksmīgas, un tās bērnā rada attiecīgu pašnovērtējumu.
Bet māte var arī pavisam mierīgi konstatēt notikušo. Jo, kuram gan negadās, tāda mēdz būt ikdiena. Jā, pārāk tuvu malai nolika tasīti. Mēs visi, kamēr mācāmies, izdarām dažādas kļūdas. Ja māte mierīgi paskaidros, kā ir jāielej ūdens, ja palīdzēs savākt lauskas un paskaidros, kāpēc ar tām jābūt uzmanīgam, ja pastāstīs, kā uzslaucīt izlijušo ūdeni, bet, vēl labāk, iedos bērnam lupatu, lai abi kopā uzslaucītu grīdu, bērns iegūs attīstošu pieredzi. Pieredzi analizēt kļūdu un to izlabot.
Sasista krūzīte, izliets ūdens, vienalga kas – tā bērnam ir dzīves pieredze. Vai tā bremzēs attīstību, traumējot pašnovērtējumu, tas atkarīgs no pieaugušā reakcijas un rīcības. "Slinkā mamma" priekšroku vienmēr dos uzkopšanas darbiem kopā ar bērnu, piesaistot viņu palīgos.
Materiāla tapšanā izmantota Annas Bikovas grāmata "Patstāvīgs bērns vai Kā kļūt par "ideālu mammu"" (izd. "Avots").
Šis izdevums palīdzēs tām māmiņām (kā arī tētiem), kas sirgst ar perfekcionisma ligu un arvien cīnās ar savas atvases niķiem un iegribu apmierināšanu. Šāda attiecību dinamika ir visnotaļ bieža parādība, un tās rezultātā pieaugušajam iztrūkst sirdsmiera, savukārt bērns, visticamāk, psiholoģisku briedumu nesasniegs arī pēc vairākiem gadu desmitiem.
Viegli lasāmajā un apķērīgi ilustrētajā izdevumā aplūkotas dažnedažādas ikdienišķas "problēmas" – teiksim, kā panākt, lai bērns sakārto rotaļlietas, kā palīdzēt atvasei iemigt. Kā iemācīt bērnam iepazīt burvju vārdiņus "es to varu". Kā uzdot jautājumus, kas mudina bērnu aizdomāties un izprast to, cik svarīgi dzīvē ir paša pieņemtie lēmumi. Un kad celties un palīdzēt.
