Kurš gan nebūs pats piedzīvojis vai redzējis, kā vecāki veikalā aiz kauna nezina, kur slēpties, kad mazais kārtējo reizi uzrīkojis skandāliņu – nesaņemot kāroto, nogāžas zemē, spiedz, kliedz, nekust no vietas. Portāla Cālis.lv forumā mammas dalās savos bēdu stāstos un pieredzē, kā mēģinājušas tikt galā ar situāciju. Lūk, vecāki dalās pieredzē bērnu audzināšanā!
Vilinoši zemie veikalu plaukti
"Meitai divarpus gadi. Pati par sevi ļoti aktīva, varētu pat teikt - nemierīga un skaļa savu emociju izpaušanas veidā, var skaļi kliegt, ja kaut kas nepatīk, vai grib ko panākt. Vienu brīdi bija pāris reizes, kad veikalā bija mums nemieri, gribēja visu grābt, skriet, tad nolēmām vispār kādu laiciņu uz veikalu kopa neiet, negājām. Tagad, kad pastaigas pārsvarā ir kājām, bez ratiem, pie mājas ir veikals, un, ejot uz mājam, pieradusi, ka vajag ieiet veikalā un kaut ko paņemt, tagad vēl sākusies "kinder olu" mānija. Kā ieejam veikalā, tā paņem olu un ejam. Nu labi, es saprotu, ka gribas bērnam un visu laiku jau arī nevar tā, ka neko nepirkt un veikalā neiet. Pārsvarā pēdējo laiku veikalā bija bez problēmām.
Šodien pilnīgi izsita mani no sliedēm mūsu gājiens uz veikalu. Iegājām, paņēmu, kas nepieciešams mājām, tad meita paņēma savu "kinder olu". Rindas bija garas, nācās stāvēt, nu un, protams, lejā pie kasēm viss tā salikts, ka bērnam tieši pretī acīm. Sāka ņemt vēl visu ko, es teicu, ka pietiks ar to, ko paņēmām, viss, atņēmu un noliku atpakaļ. Un sākās… kliegšana, gandrīz jau uz zemes, es vairs nezināju, ko darīt - vai visu atstāt un iet prom, vai ko… Man bija tāds kauns, visi skatās, meita kliedz tik skaļi. Tāda sajūta, ka histērijas laikā, kad es viņai kaut ko saku, viņa pilnīgi nedzird. Teicu, ka tūlīt iedos olu, iesim, bet viņai kā tukši vārdi, turpināja kliegt līdz beigām, kamēr neizgājām no veikala. Tas ir kaut kāds murgs. Es nesaprotu, kā rīkoties šādās situācijās, kā būtu pareizi. Vai tagad vispār atkal labāk neiet kopā uz veikalu?"
Nebaidīties no sava bērna
"Kāpēc tu baidies no sava bērna? Kāpēc kaunies un uztraucies, ko citi padomās? Neliecies ne zinis, tu esi māte, tu zini kā vajag! Ja sākas kašķi, tad no veikala ārā un šodien nekādu olu nebūs. Mēģināsim rīt. Sist un sodīt nevajag. Tas, ka tu viņu iznes no veikala un ejat mājās jau ir adekvāta cēloņu un seku sakarību apguve bērnam. Pēc tam neko nekladzini un nepārmet stundām ilgi, vienkārši rīt mēģiniet atkal. Domāju, ka nesanāk tev tāpēc, ka rausties, baidies, ka tik nesāk kliegt. Nevajag baidīties, bērniem ir reizēm jāparaud, jau no dzimšanas, kur nu vēl lieliem, kas jau staigā. Viņš drīkst izpaust savu neapmierinātību, galvenais, lai ar šo izpausmi viņš nepanāk, ka māte maina plānus un piekāpjas viņam. Pēc laika viņš arī mainīs šīs skaļās izpausmes, ja jutīs, ka māte nelokāma."
Bail par uzvedību
"Uz rotaļlietu veikaliem vispār kopā neejam, jo bail par uzvedību, ka pagrābs ko tādu, ko pirkt nevarēsim, tad izlēmām neiet, lai gan gribas jau pašiem arī kopā aiziet kaut ko izvēlēties. Es tik sevi mierinu, ka paaugsies, vairāk sapratīs, būs mierīgāka, bet tagad pilnīgi bail. Es nezinu, mēģināt teikt pirms ieiešanas veikalā, ka neko nepirksim vai paņem tikai kaut ko vienu, tāda sajūta, ka tie ir tukši vārdi priekš viņas, viņa nesaprot vai nedzird, vai negrib saprast. Nezinu, pagaidām mums nesanāk..."
Profilaksei – lai mācās uzvesties
"Vedu profilaktiski bieži, lai iemācās veikalā uzvesties un, lai neliekas, ka veikals būtu kas īpašs, tā vismaz uz rotaļu veikaliem vedot ir pieradis, ka nevajag mantas, ka var tāpat tur apčamdīt, vieglāk arī izzināt, kas tieši ļoti patīk, to arī nopērkam. Ir reizes, kad paņem kādu kārumu, ir reizes, kad kārums ir āboli vai mandarīni (tad, protams, gan ļauju krāmēt vairāk iekšā un pašai prieks) un lielākoties cenšos saldumu stendus apiet. Kaut kā, ja ļauju pašam krāmēt visādus produktus iekšā ratos un pēc tam kraut uz kases, mēdz viņš aizmirst, ka ir arī saldumu gals. Dažreiz gadās arī pa lielākai drāmai, bet tas pieder pie lietas, bet tad gan viss tiek konfiscēts un nopirkti tikai vajadzīgie produkti. Domāju, ka pārdevējas pie bērnu histērijām jau ir pieradušas, bet, ka pārējie stulbi blisinās- vienalga, gan jau paši bērnībā ne tā vien vārtījušies."
Uz veikalu kā uz muzeju
"Rotaļlietas gājām apskatīt bieži - kā uz muzeju: paņēma, apjūsmoja, atlika atpakaļ, papriecājāmies par zaķiem, kaķiem, zināja, ka varēs atkal citreiz apskatīt. Un pareizi, ka bērns jāiesaista, nevis jāpazemo. Mums vispār nekad nebija skandālu un vārtīšanās, uz ierosinājumiem atbildēju, ka naudas nav tik daudz, lai visu nopirktu, kas patīk. Vēlākos gados, kad pazina ciparus, tad rūpīgi sekoja cenām, pat tiktāl, ka rādīja - liec, mammīt, šo majonēzi atpakaļ, tur ir par diviem santīmiem lētāka! To visu sistēmu izstrādāju rūpīgi tieši tāpēc, ka mana nekāda rātnule nebija, diezgan impulsīva. Lai nebūtu skandālu, skaidroju mierīgi pa labam."
Piedāvājums – krist zemē un kliegt skaļāk
"Meitai divi gadi un divi mēneši. Arī olu mānija. Ja pirms došanās iekšā veikalā sarunājam, ka kārumu nebūs, ka mēs paņemsim tikai un vienīgi to, ko patiešām vajag, tad problēmu lielākoties nav. Ja sāk aurot, pajautāju, vai viņa varētu skaļāk, jo slikti dzirdu, piedāvāju nokrist zemē. Iestājās klusums un varam turpināt. Fantastiska ir bērna reakcija, kad, piebraucot pie veikala, paziņoju, ka varēs paņemt oliņu. Tā laime! Nekad neiebilstu pret sulu vai musli batoniņiem, to zina, ka, ja grib, vienmēr var ielikt groziņā. Mēs iepērkamies bieži kopā - ja ne katru, tad katru otro dienu noteikti.
Slānīt nu gan nevajag. Šī nu reiz ir tā situācija, kad mazie histēriskie alkatas mani nemaz nesadusmo ar savu brēkšanu.
Neizjūtu to kā baiso problēmu. Mantu veikalos vienmēr grib mīļot Mikipeles, bet tā kā mājās jau tāda manta ir, tad izdodas sarunāt. Ejot garām zoo veikalam, kā likums, jāapskata tā iemītnieki. Būtiska frāze, ka laiks ir doties tālāk un, lai tas būtu bez bērna lamām - "Saki atā! Atā zivtiņām!" vai zaķīšiem, vai mantiņām. Tā vienkārši paņemt un raut aiz rokas prom ir neprāts, attiecībā uz manu atvasi. Un divgadnieks ir ļoti saprātīgs bērns, saprot visu, ko vien grib saprast.
Naivi cerēt, ka bērns sapratīs ar pirmo reizi, tas izstrādājās ar laiku, lielāku vai mazāku, cik nu kuram vajadzīgs. Piemēram, to, ka jāiet pie rokas, jo īpaši tad, kad šķērsojam ielu, bija nepieciešamas trīs nedēļas."
Bērna raksturs - noteicošais
"Manuprāt, šis viss pasākums - iet uz veikalu, ir ļoti atkarīgs no bērna rakstura, piemēram man vēl ar savu bērnu (13 mēneši drīz mums), jā, maziņa, varbūt daudz ko nesaprot, nav bijušas tādas ļoti neveiklas situācijas, pieļauju, ka ap diviem vai trim gadiņiem noteikti būs, bet ar māsas meitu (drīz 20 mēneši) jau no gada vecuma ir praktiski neiespējami ieiet veikalā, tas ir pilnīgi jebkurā, kad sākām kopā iet uz veikalu (tobrīd bija kāds gads un mēnesis), viņa kā ienāca veikalā, bļāva histērijā, rāvās ārā no ratiem, ja varēja kaut ko aizsniegt, to visu rāva nost. Protams, vecākiem kauns, arī es kaunētos, jo tā nebija tāda mirkļa reakcija, bet regulāri katru reizi - kā ienācām veikalā, tad ņēmu viņu es, skaidri, nedaudz paceltā balsī pateicu, ja tā turpinās, iesim ārā, un gandrīz vienmēr viņa apklusa, bet ne pie viena no vecākiem nebija nekādas reakcijas uz aizrādījumu. Tā nu jau drīz būs divi gadi, kad tikai sāksies tas periods, kad vēl sapratīs, tur oliņas vai Pepa pig krekliņš, negribu pat iedomāties, kā tiksim ar viņu galā (auklēju viņu es). Māte tiešām burtiski negrib ar viņu iet ārā, bet es arī īpaši negribētu, viņa bļauj visur un vienmēr, histēriski, nerimstoši līdz aizmieg vai apnīk, kas notiek reti. Kas par vainu? Nav ne jausmas! Kaut kā ar to ir jātiek galā, dzīvojam pilsētā, uz veikalu ejam katru nedēļu, bet reizēm ejam tikai mana ģimene, jo viņas māte negrib nākt vienkārši ar viņu ārā.
Ja mantu veikalā grib ļoti dārgu mantu, rādu maciņu ar nepietiekamu naudas summu un piesaistu pārdevēju, lai piedāvā mantas mūsu budžeta ietvaros.
Un nav tā, ka viņai visu laiku kaut kas tiek nopirkts vai izdabāts, liekas viņai tā ir jau kā tradīcija. Tāpat pie svešiem cilvēkiem - arī krīt histērijā, visu vajag un bļauj. Pie tam maz runā, un visu tikai ar lielu bļaušanu panāk, savādāk reti komunicē. Varbūt, ka es par velti satraucos un kā tā ir ieilgusi viengadnieka krīze? Varbūt tas nav nekas un jāpierod pie tā? Es vēl māku savaldīties, bet redzu, ka māsa knapi turas, vienreiz arī iepliķēja pa vaigu, uzreiz bija klusums un gulēja. Nemāk atjēgties, bet nu sišana šeit nav risinājums, arī runājam un stāstam, bet viss velti. Savādāk normāls bērns, fantāzijas un labsirdības pilns. Nu jau lēnām gaidu, kad mans mazais sāks ko līdzīgu, reizēm ieraudas, bet pēc paskaidrošanas vienmēr apklust, vēl nav bijusi tāda nekontrolējama situācija. Varbūt man vēl viss priekšā?"
Mamma mierīga – bērns labi uzvedas
"Dodos iepirkties kopā ar bērnu. Esmu mierīga un demonstrēju bērnam adekvātu uzvedību dažādu plauktu tuvumā. Mammas trauksme, bailes un nedrošība momentā pāriet bērnam un turpmāk veikala apmeklējumi ir piedzīvojumi ar negatīvu noskaņu. Bērnam skaidrs, ka nevar ņemt visu, kas patīk, jo es tā nedaru. No 25 veidu jogurtiem jāņem viens. Ar mantām tāpat. Arī ar maziem pirkumiem tāpat: iepriekš vienojos, ko varēs paņemt. Piemēram, banāns, cepumi, jogurts utt. No visa tā kaut ko vienu var izvēlēties bērns. Ja mantu iegāde nav plānā, gar attiecīgiem plauktiem tāpat vien nestaigāju. Ja mantu veikalā grib ļoti dārgu mantu, rādu maciņu ar nepietiekamu naudas summu un piesaistu pārdevēju, lai piedāvā mantas mūsu budžeta ietvaros. Bērns ātri saprot šos noteikumus. Ja vienreiz mamma satraukumā padevās bērna histērijai un rezultātā iegādājās kaut ko, lai tikai miers. Kārtībā. Tas noteikti atkārtosies."
Kliegšanu "laist gar ausīm"
"Man pirmais likums - mani neuztrauc bērna bļaušana veikalā. Kā bērni to saprot, tā vairs nemēģina šo metodi. Būsim reāli, normāli cilvēki nekā īpaši nereaģē uz bērnu bļaušanu veikalā, jo ļoti labi saprot, ka tas tāds posms. Savukārt visi nenormālie, kuriem par to jābola acis un kurus tas uztrauc, mani neinteresē. Otrais - pirms veikalā ieiešanas pasaku, ja būs kašķi, tad mēs taisnā ceļā no veikala ārā un prom uz mājām. Pati sev esmu definējusi, ka arī iešu ārā un iztikšu tai dienā bez piena mājās, ja nebūs variantu. Treškārt, ļauju izvēlēties tikai vienu mantu un cenšos skaidrot, ka kāda ir pārāk dārga un man nav tik daudz naudas līdzi.
Arī ar to visu mēdz neiet tik gludi, bet kopumā ir kārtībā un darbojas. Trakākais bija vecums līdz diviem gadiem un mazliet pāri, kad veikalā skrēja prom, kur acis rāda un mierā nebija noturams. Tad iepirkšanās bija briesmīga ar pazušanas, meklēšanas stadijām un cenšanos salasīt vajadzīgos produktus."
Skandāls? No veikala ārā!
"Pirmais, ja skandāls, sit padusē un no veikala laukā, protams, bez kārotās "kinderolas" un paskaidrojums - tu veikalā tik slikti uzvedies, ka iepirkties nevarējām, bijās spiesti iet prom. Otrais, mūsu bērniem bija noteikums, ka veikalā var iegādāties tikai vienu lietu (ir tiesības mainīt – piemēram, sākuma paņēma "kinderolu", tad pārdomāja, grib "Tik – tak", labi, noliekam "kinderolu", ņemam "Tik – tak"). Ievērojot šo, problēmu nebija."
"Bērnu aiz škvarkas un no veikala ārā bez visiem "kinderiem" un citiem gardumiem, mājās vēl sods. Nebūs tā, ka varēs dabūt visu ko grib, tas no mazotnes jāmāca, nekāda grābšana veikalā, stāv vecākiem blakus."
"Nu bet kā tad bērns apgūs to sociālo treniņu? Dažiem tas nāk ar lielāku šoku, daži ir mierīgāki. Bērns cer, ka varēs dabūt vairāk... pats nezina, kāpēc. Iegūšanas instinkts. Citiem nemaz nevajag to visu. Un redz taču bērns, ka cilvēki ņem, liek ratos. Slānīt nu gan nevajag. Šī nu reiz ir tā situācija, kad mazie histēriskie alkatas mani nemaz nesadusmo ar savu brēkšanu. Tā ir diezgan paredzama lieta... Saprotu, ka māte jau tā stresā."
Diskusiju par šo tēmu lasi šeit.
Un ko saka speciālisti?
Bērnu psihiatrs Gunārs Trimda uzsver, ka histērijas laikā bērns tevis teikto saklausīs ar grūtībām. Tādēļ saki īsi: "Tagad tu esi ļoti dusmīgs. Es pagaidīšu, kamēr tu būsi nomierinājies" vai arī: "Pateiksi man, kad būsi nomierinājies." Labāk, ja bērnu vienkārši cieši apskausi. Tādējādi bērns sapratīs, ka tiek uztverts nopietni un viņa dusmas pamazām noplaks. Tikai tad, kad bērns būs nomierinājies, uzsāc garāku sarunu. Pirms došanās uz veikalu, pastāsti bērnam, ko jūs pirksiet un cik ilgi plānojat būt veikalā. Saki, ka tūlīt dosieties mājās, ja bērns sāks rīkot histērijas.
Psiholoģe Irīna Lesskis norāda, ka līdz noteiktam vecumam bērni vēl nespēj atpazīst savas emocijas, neprot tās arī vadīt un nosaukt vārdos. Ja mazulis nav apmierināts ar noteikumiem vai notiekošo, viņš sāk uzvesties "slikti". Spēja vadīt savas emocijas tiek trenēta pamazām, un tieši izmantojot šīs situācijas pareizi, vecāki var iemācīt ļoti vērtīgu dzīves mācību – ne visu dzīvē var iegūt un ietekmēt, bet tā nav katastrofa.
Neiemācoties bērnībā pārdzīvot vilšanos, pieaugušo dzīvē katra reize, kad kārotais nav iegūts, var izrādīties katastrofa.
Tas, cik veiksmīgi mazulis iemācīsies izpaust savas negatīvās emocijas, lielā mērā nosaka tas, cik labi savas emocijas atpazīst un vada vecāki. Ja mamma vai tētis reaģē vētraini un paši netiek ar sevi galā, viņi to nespēs iemācīt arī bērniem.
Vecāku piekāpšanās iemācīs tikai vienu - ar vēl lielāku traci ir iespējams panākt vairāk. Diemžēl šis princips nestrādās, kad bērns paaugsies un sāks dzīvot ārpus ierastā ģimenes loka. Dārziņā, skolā un darbā viss, ko iegribēsies, netiks izpildīts. Neiemācoties bērnībā pārdzīvot vilšanos, pieaugušo dzīvē katra reize, kad kārotais nav iegūts, var izrādīties katastrofa.
Kad kārotais nav saņemts, bet dusmas noplakušas, seko nākamā fāze - skumjas. Nekas nav jāskaidro, tikai samīļojiet bērnu, atbalstiet un nekādā gadījumā nenonieciniet viņa sajūtas. Kas jums ir nieks, viņam - maza traģēdija. Respektē to!
