"Jau jums atklāju, ka strādāju pie grāmatas. Jau kādu ilgāku laiku vēl ilgāku laiku briedusī ideja par grāmatu ir realizācijas stadijā. Man ļoti patīk darboties, domāt un darīt. Tiešām patīk un daru to ar lielu prieku un atbildību. Pat ja tas neiet tik veikli kā es biju ieplānojusi. Ir vēl arī citi mazāki un lielāki projektiņi, kas saradušies. Bet grozies kā gribi, mana pamata nodarbošanās šobrīd – būt mammai uz pilnu slodzi – izvirzās priekšplānā katru reizi, kad tas ir nepieciešams un šajā ziemā/pavasarī (kā vēl savādāk lai to nosauc?) it īpaši.
Reizēm vienkārši viss notiek tā, kā tam jānotiek. Manas superīgās meitenes nolēma, ka šis jau mazliet saspringtais darbu laiks būs tieši tas brīdis, kad izslimot vējbakas – vienu īsteni riebīgu bērnības blakus parādību. Protams, protams, labāk ātrāk un miers, aizmirsts uz atlikušo dzīvi! Un, protams, viņas slimoja pēc kārtas, jo slimot vienlaicīgi būtu bijis pārāk vienkārši un neinteresanti.
Šī izklaide ar briljanta zaļo izsita mani no sabiedriskās dzīves principā uz veselu mēnesi! Kaut gan – sūdzēties grēks, jo slimošana sākās nākamajā dienā pēc slēpošanas ceļojuma. Taimings tātad perfekts! Es pat esmu izdomājusi teoriju, ka superīgais kalnu gaiss, ilgās stundas svaigā gaisā un sportiskās aktivitātes kalnos, biežā mirkšana baseinā Grētas slimošanu, un arī māsas, padarīja krietni vieglāku kā tas varēja būt – tikai ar pumpām un sliktu omu. Klausos gan, ka riņķī apkārt ne viens vien dārziņš šogad saskāries ar vējbaku epidēmiju, tā ka sveiciens visām mammām, kuru mājās mazie pumpainie!
Emocijas un enerģija sit augstu vilni
Teikšu kā ir, pat ja šī slimība mūs pasaudzēja no dažām nepatīkamām blakus lietām kā augsta temperatūra un briesmīga kasīšanās, slikta pumpu dzīšana, tā mūs nepasaudzēja no traki neforšas emocionālās spriedzes. Dzīvošana pa māju pat nebija tik grūta vai nepanesama, tā bija vienkārši besīga. Beigās es pat no ārsta uzzināju – vējbakas tiešām esot emocionāli ļoti smaga slimība un pat vismierīgākie bērniņi kļūst izteikti niķīgi, neapmierināti ar visu, straujas garastāvokļa svārstības. Tas, protams, notiek arī citu saslimšanas gadījumu laikā, bet uz vējbakām ļoti izteikti, vismaz mūsu gadījumā.
Man Grēta vispār reti slimojusi un arī tad ļoti viegli un pacietīgi, tādēļ ieraudzīt savu bērnu tādu, ka nespēju savaldīt, man pašai bija emocionāli grūti, grūti pieņemami un pat nesaprotami, kā visu to nodīlēt. Un viņai pašai arī grūti – ne īsti zina, kas ir, ne īsti spēj pateikt, ko grib, ne īsti spēj atrast savu vietu. Un enerģija dienas laikā viņai bija tāda, ka elektrību varētu ražot. Labi vismaz, ka nakts miegs bija labs un mierīgs, labi, ka pumpu bija maz un ātri sadzija.
Florenci pumpas nepasaudzēja, dabūja biezā kārtā, nabags. Visvairāk matos, bet to viņa atrisināja ātri – kad niezēja, pierāpoja pie sienas un kā mazs šunelis paberzē galviņu. Un rokās dikti patīk dzīvoties šo slimības laiku. Bet atkal, aleluja, naktī guļ labi. Tā ka, atklājumu pilna pasaule man šajā laikā.
Un tam pa vidu, protams, ieplānotos darbus atlikt un pārlikt negribas (tieši negribējās, nevis nevarēja), jo pirms ceļojuma bija salikts saspringts grafiks pēc ceļojuma un tas vienā mirklī "nobruka". Darbi negaida, kaut jau sen esi sapratis, ka iekļauties nospraustajos termiņos diez vai sanāks.
Solo partija nav īpaši veiksmīga nevienam
Lielāku cieņu un atbalstu es visdrīzāk saņemtu, sakot ka ar šo visu varonīgi tieku un tiku galā viena pati, ka palīdzība no malas nebija un visu kontrolēju. Pat ja man dikti netīk publiski sūdzēties, jāsaka kā ir – nekas tur prātīgs solo variantā turēt buru nesanāk! Nu nav taču variantu, ja vēlies saglabāt saprātu, tad jāprasa palīdzība, jāaicina ciemos kāds, kurš izklaidē vienu vai otru bērnu, kurš vienu ved ratos ārā staigāt, kamēr tu pats otram vienkārši uzslēdz garo multeni dienas vidū un atļauj apēst trešo saldējumu. Es bez sirdsapziņas pārmetumiem zvanīju savai vecmāmiņai, lai uzvāra un atsūta man lielo zupas katlu (ne vienu reizi, ja!), tādējādi atbrīvojot sevi no ēst pusdienu gatavošanas vismaz divas dienas!
Ar prieku uzņēmām ciemiņus nedēļas nogalēs, lai tik pašiem un bērniem interesantāk. Un labākais, ka tie draugi taisa garšīgi ēst! Kad kāds no draugiem piedāvāja aizvest Grētu uz kino (jau tad, kad nebija lipīga), es pat īsti nedomājot teicu jā, jo zināju – pāris stundas atšķirtība mums abām nāks par labu! Ja mana mamma vai vīramāte zvanīja un jautāja, vai nevajag iziet pastaigā ar kādu no meitenēm, vai pasēdēt ar abām, tad es vislabprātāk atbildēju ar pretjautājumu "cikos būsi!".
Kad zini, ka negribi atlikt fotosesiju, tad vienkārši pirmo reizi nevis nopūties un "paliec mājās ar bērniem", bet bez sirdsapziņas pārmetumiem deleģē pienākumus. Un ja izdari to īpaši pārliecinoši, tad izrādās arī vīrs var jau veselo meitu aizvest dejot. Bērniem mammas klātbūtne slimojot ir īpaši svarīga, to nenoliedzu, bet brīdī, kad pašsajūta slimniekiem ir kārtībā, tad mammas skaidrais saprāts arī ir tikpat svarīgs. Ar visu to, ka pat diezgan regulāri kāds atnāca ciemos vai palīgā, šis mēnesis pamatīgi izsita mani no sliedēm, no ierastā un zināmā. Vienā vārdā – izbesījos! Un ne tikai es, bet arī meitenes! Bet labā ziņa ir tā, ka šī slimība ir pārejoša un tas ir pats svarīgākais. Cik ātri izbesījos, tik ātri šis posms jau būs aizmirsies.
Ko es ar visu šo gribēju teikt? Tikai to, ka reizēm var un noteikti vajag kāpt pāri saviem principiem un prasīt palīdzību un pieņemt palīdzību. Es nevaru vien beigt pateikties, ka man ir mans "ciems", pie kuriem vērsties pēc padoma, prasīt pēc palīdzīgas rokas, kam uzticēt meitenes, kam pasūdzēties arī, ja gribas un vajag. Novērtējiet to un pasakiet milzīgu paldies. Un neaizmirstiet citā reizē piedāvāt savu palīdzību pretī. Vienvārdsakot, jāatbalsta vienam otru.
Vēl viena labā ziņa ir tā, ka es tiešām tagad zināšu uz visiem laikiem, ka meitenes ir izslimojušas vējbakas. Kad meitenes saslima, tad neviens viens draugs zvanīja mammai un prasīja, vai vējbakas izslimotas. Ne visas uzreiz varēja atcerēties, vai ir vai nav. Man būs vieglāk… Tas bija tad, kad mammai tapa gadsimta projekts "grāmata"!"
