Centos atgūties, daudz strādājot. Taču arvien vairāk un vairāk sāp šis zaudējums. Man grūtniecība bija vārdos neizsakāmas sajūtas – atbildība par kādu, mīlestība pret mazo cilvēciņu un apziņa par dabas lielo spēku, kura izdomājusi tik svarīgu procesu. Kā par nelaimi, esmu sākusi biežāk ievērot visas grūtnieces. No tā man kļūst sliktāk. Īpaši, kad redzi piedzērušos vai smēķējošu, vai pārāk jaunu grūtnieci, domāju: "Kāpēc es, ar ko esmu sliktāka?". Ārsti neko nesaka, tikai plāta rokas ar izteicieniem: "Tātad, nav lemts". Vienkārši mani nelaiž vaļā doma, ka pati esmu vainīga un nevaru saprast, ko es darīju ne tā, kā vajag," pēc padoma, kā tikt pāri zaudējumam, portālam "Zdorovie" vaicā kāda sieviete.
Atbild psiholoģe Jūlija Sinareva:
"Es zinu, ka sievietei, kura dzīvo laimīgā laulībā, grūtniecība vienmēr ir gaidīts brīnums. Karjera un mācības – ir laba lieta. Bet bērns, kurš jau ir tavā ķermenī, vienmēr maina prioritātes. Bet šīs, vēl nedzimušās būtnes, zaudēšana – patiešām ir lielas bēdas. Es saprotu tavu sāpi, un ta noteikti pie tevis vēl kādu laiku atgriezīsies. Taču sevi vainot pie tā, kas notika ar bērnu, nav pareizi.
Pirmkārt, ļoti daudzām sievietēm mūsdienās ir grūtības ar bērna iznēsāšanu. Ar ko tas saistīts – ar ekoloģiju, ēšanu, stresu vai vēl kādiem iemesliem, mums nav skaidrs. Vienkārši tā notika, ka tu iekļuvi šajā bēdīgajā statistikā. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka problēma atkārtosies arī nākamajās grūtniecībās. Vienkārši nākamreiz tu un ārsti zināsiet par šo bēdīgo pieredzi, un tev droši vien nozīmēs kādu terapiju, īpašu režīmu, diētu vai ko tamlīdzīgu.
Otrkārt, kad ārsti saka "nav lemts", tas vienkārši ir tāds izteiciens. Katram bērnam, pat vēl nedzimušam, patiešām ir savs liktenis, un savs dzīves mūža ilgums. Un šis liktenis ir gudrāks par mums – kas to, lai zina, iespējams, tava organisma izmaiņas grūtniecības laikā varēja būt fatālas viņa attīstībai. Un šādā gadījumā "pārtūkusi grūtniecība" ir daudz humānāks liktenis viņam (un arī tev), nekā dzīvošana ar invaliditāti.
Tavs uzdevums tagad – izraudāt savu zaudējumu un pieņemt to. Šis bērns ir tavs pirmais mazulis, un viņš vienmēr paliks kā daļa no jūsu ģimenes sistēmas. Protams, tava saikne ar viņu vienmēr būs izteiktāka nekā citiem radiniekiem. Tādēļ tev nepieciešams izdomāt un ieviest kādu rituālu, kas ļaus tev izteikt savas mātišķās jūtas pret šo bērnu – mīlestību, žēlumu, siltumu un piemiņu. Tavā sirdī viņam vienmēr atradīsies laba vietiņa.
Skaties uz grūtniecēm nevis ar skaudību vai aizvainojumu par savu likteni, bet ar sapratni – tagad tu ļoti labi zini, kā viņas jūtās. Tagad arī tu zini, ko nozīmē mātes jūtas. Tikai šīm jūtām vēl nav izdevies realizēties attiecībā pret konkrētu bērnu. Taču kā resurss, kā jaunas sajūtas, kā ķermeņa avots un mīlestība – tie vienmēr paliks ar tevi, tavā ķermenī un sirdī. Pamēģini savas ciešanas pārvērst rūpēs, siltumā un maigumā.
Un vēl viena mana rekomendācija: ja trīs mēnešu ilgās grūtniecības laikā jau bijāt izdomājuši bērnam vārdiņu, domās viņu uzrunā vārdā, bet šajā vārdā noteikti nenosauc kādu no bērniem, kas tev vēl tikai dzims. Atstāj šo brīnišķīgo vārdu viņam – un viņam liktenim."
Par grūtniecības laikā piedzīvoto zaudējumu informācija no portāla "Zdorovie".
