Insulīna pumpis – nepieciešamība ne greznība


Negribu injekciju, gribu konfekti. Kā mazs zēns sadzīvo ar cukura diabētu
Foto: Shutterstock

Ruslana uzsver, ka dzīve bērnam ar cukura diabētu nav viegla. Tā saistās ar nepārtrauktu stresu vecākiem, jo pieskatīt bērnu var tikai cilvēki, kas ir izgājuši īpašu apmācību, nebaidās veikt insulīna injekciju un kam bērns to atļauj darīt. Tāpat, izmantojot insulīna injekcijas, ir ļoti sarežģīti noturēt vienmērīgu cukura līmeni un bērnam ir jāpacieš neskaitāmas injekcijas – vidēji sešas dienā. Tāpat jāņem vērā, ka pirms katras injekcijas (vai biežāk), ir jāiedur bērna pirkstā, lai varētu izmērīt cukura līmeni asinīs.

Ruslana ir atradusi iespēju regulāri iegādāties speciālus plāksterus, ko, uzlīmējot uz rokas, ir iespējams sekot līdzi cukura līmenim asinīs. Tie ir dārgi, bet ļauj izvairīties no regulāras duršanas, lai izmērītu cukura līmeni asinīs. "Man bērnam bija tādi pirkstiņi, ka bija žēl pat skatīties," stāsta Ruslana.

Viņa ir pārliecināta, ka valsts atbalsts bērniem ar cukura diabētu ir nepietiekams – lai arī insulīns ir pieejams bez maksas, ļoti daudz lietu ir jāpērk par saviem līdzekļiem, piemēram, maināmās adatas insulīna injicēšanai, jo insulīna devai, ko iztērē aptuveni mēneša laikā, līdzi bez maksas ir tikai viena adatiņa. Tas nozīmē, ka – vai nu 150 reizes jāizmanto viena un tā pati adata vai arī 149 jāiegādājas par saviem līdzekļiem, saka Ruslana.

Viņa būtu laimīga, ja bērnam varētu iegādāties insulīna pumpi, jo tas ne vien ļautu 18 reizes samazināt dūrienu skaitu, bet arī nodrošināt vienmērīgu cukura līmeni bērna asinīs un samazināt visus ikdienas, kā arī komplikāciju riskus. Diemžēl viņai šim mērķim nav līdzekļu, jo maināmo detaļu iegādei insulīna pumpim nepieciešami vidēji 200 eiro mēnesī. Viņa un citu bērnu, kam ir diabēts, vecāki cer panākt valsts atbalstu šīs ierīces nodrošināšanai.

Ruslana norāda, ka tas ievērojami uzlabotu bērna dzīves kvalitāti: "Bija bērnudārzā eglīte, bija galdi uzklāti, bija konfektes, mandarīni, cepumi un bērns ņem to konfekti, es saku – nedrīkst. Pamērīju to cukuru. Teicu, ka iespricēšu un… Viņš sāka tā raudāt zem galda… Ja būtu pumpis, es vienkārši nospiestu pāris podziņas, un ēd to konfekti. Viņš negribēja, viņš teica: "Nē, es nekur negribu iet, es neko negribu špricēt, es gribu šo konfekti.""