Pastāv uzskats, ka bērniem mammas ir daudz tuvākas un svarīgākas nekā tēvi. Lai gan psihoanalītiķi jau sen no šāda viedokļa ir atteikušies, sabiedrībā tomēr tāds uzskats vēl ir visai spēcīgi iesakņojies. Vīrieša loma bērna dzimšanas un audzināšanas procesā netiek pietiekami novērtēta. Vairāk tiek domāts par to, vai vīrietis spēs jauno ģimeni nodrošināt finansiāli. Un vispār, kā gan citādi vīrietis varētu piedalīties bērna aprūpē un audzināšanā?
Pats skumjākais, ka arī daļa vīriešu par sevi domā tieši tāpat. Īpaši tie, kuri auguši bez tēva vai viņiem acu priekšā bijis negatīvs piemērs (un tādu ir gana daudz). Augšana bez tēva ļoti spēcīgi ietekmē paša spējas nākotnē kļūt par labu tēvu, portālā Womans–rule.ru uzsver psihologs Aleksandrs Alovs.
Ir gadījumi, kad vīrietis sev izvirza virkni prasību ("Es būšu citāds"), no kurām daudzas ir absolūti liekas vai pārvērtēta to nozīmība. Un tā vietā – atmiņas no bērnības, paša prasības, sajūtas par savu nenozīmību šajā procesā – tas viss vīrietī rada trauksmi un rada jautājumu: "Vai es varēšu kļūt par labu tēvu?".
Sliktākais (vai viens no), ko tu vari darīt – pieķerties šai tik populārajai idejai, ka, kļūstot par vecāku, noteikti ir jāsāk vairāk pelnīt, kas, savukārt, nozīmē – vairāk strādāt un mazāk būt kopā ar ģimeni. Ir svarīgi atcerēties, ka šis ekonomiskais faktors var būt svarīgs tev personīgi vai tavām attiecībām ar mīļoto, bet bērnam tas ir absolūti mazsvarīgi. Protams, vienmēr ir vēlme sniegt vairāk, taču pajautā sev: "Vai tu apmainītu kādu no saviem vecākiem pret kādu modīgu apģērba gabalu?" Domājams, ka ne. Tad kādēļ savam bērnam piedāvāt apģērbu kalnus apmaiņā pret sevi?
Lūk, te būs dažas lietas, kuras nevar nopirkt, taču tās bērnam var sniegt jebkurš vidēji statistiskais vīrietis! Uzreiz jāatzīmē, ka šīs ir ļoti vērtīgas lietas, piebilst psihologs.
Uci puci - nē
Tēviem nepatīk ucināties. Kāds tajā saredz emocionālu noslēgšanos un uzskata to par mīnusu. Taču pētījumi ir pierādījuši, ka jaundzimušajiem, dzirdot normālu runas veidu, daudz labāk attīstās verbālās prasmes, un skaņas vēlāk, mācoties runāt, ir vieglāk izmantot vārdu veidošanā.
Aktīvas nodarbes
Tēviem vairāk par glāstiem un citām mīlināšanās formām patīk aktīvu spēļu spēlēšana. Un, lai arī mammas uz to dažreiz noraugās ar klusinātām šausmām, bērnam tas attīsta redzi, skaņas un taustes sajūtas, spēles ir jauna kustību pieredze.
Prasmju apgūšana
Tēvi ir orientēti uz dažādu prasmju veidošanos. Turklāt tik ļoti uz to vērsti, ka izteiciens "esmu vīrietis" un "es protu" bieži vien kļūst kā sinonīmi. Attiecībā uz bērniem tas sāk attiekties visai agrīni, jo būtne, kas ir spējīga tikai gulēt, kliegt un ēst, vidējam tēvam ir nesaprotami un neinteresanti. Tādēļ bērns, kurš ir iemācījies patstāvīgi sēdēt, tēva ieskatā, nekavējoties ir jānosūta uz mazā karavīra skolu, kur viņu iemācīs staigāt, skriet, mest un daudzas citas dzīvē nepieciešamās kompetences. Tas, protams, tēva skatījumā, tādēļ viņi pietiekami agrīni mēģina bērniem iemācīt dažādas prasmes un gudrības.
Būt neatkarīgākam
Tēvs bērnam palīdz kļūt daudz neatkarīgākam. Lai to izdarītu, pat nevajag neko īpašu pasākt, vienkārši periodiski jābūt blakus savai atvasei, uzturot kontaktu. Caur šo komunikāciju bērns sapratīs, ka ir ne tikai mamma ar savām prasībām un gaidām, bet ir vēl viens liels cilvēks ar atšķirīgu pieeju (un kur tu esi redzējis divus pašus tuvākos cilvēkus, kuri uz lietām raugās absolūti vienādi?). Jā, un droši vien piekritīsi, ir daudz vieglāk justies brīvam ar kādu, zinot, ka tu no viņa neesi pavisam atkarīgs, ka ir cits, pie kā vari vērsties, ja gadījumā pirmais nepalīdz.
Alternatīvas iespējas
Tēvs sniedz alternatīvu uzvedības modeli (turklāt to dara arī jebkurš cits svarīgs ģimenes loceklis). Protams, nav īpaši labi, ja tēvs ar māti ir pretrunās. Un tomēr ir labāk, ja ir divas pretējas izvēles iespējas, nekā nav nevienas. Un atkal, pētījumi rāda, ka bērniem, kuri redzējuši plašu uzvedības modeļu diapazonu un veidus, kā veiksmīgāk veidot attiecības, ir daudz lielākas perspektīvas sociālai adaptācijai.
Paraugs gan dēlam, gan meitai
Tēvs ar savu uzvedību un nostāju arī ir paraugs bērnam viņa attīstībā. Daudzi vīrieši domā, ka uz viņiem attiecas tikai dēli, bet meita – tā ir partneres jurisdikcijas zona, ka šajā jomā no viņa nekas nav atkarīgs. Patiesībā tā tas nav. Ar dēlu ir skaidrs – tēvs kļūst par tā etalonu, paraugu dēlam, turklāt nav svarīgi pozitīvajā aspektā ("gribu būt, kā viņš) vai negatīvajā (tas pats "es būšu citāds").
Ar meitām ir mazāka skaidrība, taču tēva ietekme nav mazāk spēcīga. Neaizmirsti, ka viņai tu esi pirmais vīrietis, kuru viņa pazīst. Meitene turpmāk izmantos to uzvedības modeli ar saviem kavalieriem, ko piedzīvojusi komunikācijā ar tēvu. Bez tam attiecībās ar pretējo dzimumu, vismaz sākumā, meitene jutīsies tā, kādas sajūtas piedzīvojusi kopā ar tēvu. Ja meita ir tava mazā princese, tad arī no citiem viņa vēlēsies saņemt tādu pašu attieksmi, bet, ja viņa ir "pa pusei puika" (gribēji dēlu, bet sanāca, lūk, kas), tad tā arī viņa jutīsies – kā savam dzimumam nepiederoša.
Neviens tev arī neaizliedz kā vīrietim un tēvam uzņemties atsevišķas it kā mātes lomas funkcijas. Rezumējot iepriekš minēto, - ja esi spējīgs finansiāli parūpēties par ģimeni un veltīt tuvākajiem savu uzmanību, tad testu par to, vai esi cienīgs kļūt par tēvu, esi izpildījis. Varbūt ne uz teicami, bet tev jāzina, ka bērni tāpat visu novērtēs pēc saviem kritērijiem, pēc kuriem pat no skata vislabākais vecāks no bērna var dabūt nesekmīgu vērtējumu. Vai gluži pretēji. Tikai tas jau ir cits stāsts, piemetina psihologs, aicinot nebaidīties un vīriešiem aktīvi piedalīties bērnu audzināšanas procesā.
