Viktorija Ozola pavisam nesen kļuvusi par piecu bērnu mammu. Viņa ir izglītojusies Marijas Montesori pedagoģisko metožu apgūšanā, un iegūtās zināšanas un prasmes aktīvi pielieto savā ģimenē.
Pirms nepilna mēneša Viktorija laida pasaulē dvīnīšus – Oliveru un Jasmīnu, bet viņas ģimenē jau aug septiņus gadus vecais Elmārs, piecus gadus vecais Edmunds un divus gadus vecā Elizabete. Pa vidu bērnu audzināšanai viņa raksta arī blogu "Espats", un ļoti labprāt ar saviem rakstiem dalās arī ar portāla "Cālis" lasītājiem. Šajā reizē Viktorija stāsta par to, kāpēc bērnus jāiesaista ikdienas darbiņu veikšanā mājās un kā to paveikt.
""Bet kāpēc man tas jādara?" Mūsu ģimenē reti šāds jautājums izskan, un, ja izskan, tad bērni jau perfekti zina atbildi – tāpēc, ka mēs esam ģimene! Un ģimenē nav tā, ka mamma taisa ēst tikai sev, mazgā tikai savu veļu un ka tētis veikalā nopērk tikai to, kas būs vajadzīgs tikai viņam vienam pašam. Mēs visi kopā rūpējamies par to, lai mums būtu labi – es uztaisu visiem vakariņas, bet tu vari iztīrīt vannasistabu, izsūkt grīdas vai savākt mantas, kuras varbūt ir izmētājusi māsa, nevis tu pats. Šādā veidā mēs izskaužam jebkurus tekstus par to, ka kāds cits ir kaut ko nometis vai nenolicis vietā, tāpēc nevāks, necels un nedarīs. Mēs visi rūpējamies par vidi, kurā dzīvojam.
Vai ir viegli ļaut bērnam iesaistīties ikdienas darbos? Nē. Protams, ka nav, jo pieaugušajiem pašiem vienmēr ir ātrāk un vieglāk izmazgāt, novākt, saģērbt. Pieaugušais visu var izdarīt piecreiz ātrāk un desmitreiz kārtīgāk. Protams, ka mūsu puišu pirmie mēģinājumi mazgāt grīdas vienmēr beidzās ar lielākiem vai mazākiem plūdiem, toties tagad es tiešām ar lielu mieru un pārliecību šo darbu varu uzticēt viņiem. Galvenais ir pamanīt, kurš ir tas brīdis, kad bērns vēlas to darīt, un nenokaut šo vēlmi (un šī vēlme parādās ļoti agri!). Nevajag arī demonstratīvi iet un pēc bērnu darbošanās visu pārtīrīt. Ja redzi, ka grīda pludo vai ka salātiem tomēr vajag smalkāk sagriezt gurķus, vienmēr var ar lielu entuziasmu pateikt: "Tagad mana kārta! Tu jau izmazgāji, bet man arī ļoti gribas!" Un bērns nedomās, ka viņa darbs ir bijis veltīgs, viņš redzēs mammu vai tēti, kas arī grib darīt šo lielisko darbiņu.
Kad sākas īstā brīvība un kādus 'lāča pakalpojumus' izdarām
Ceļš uz bērnu patstāvību prasa laiku un milzu pacietību no vecākiem. Un mēs nemācām to visu tāpēc, lai vecākiem būtu vieglāk un pašiem būtu mazāk jādara. Šie ikdienas darbi ir vajadzīgi, lai bērns justos drošs par sevi šajā pasaulē, lai nebūtu atkarīgs no citiem. Īstā brīvība sākas ar neatkarību – man nav jāgaida, lai kāds man uzsmērētu maizi, es to varu izdarīt pats. Es pats ar visu tieku galā. Man nevajag mammu, kas man aizšņorēs bikses vai kurpes. Es pats varu atrast visu, kas man vajadzīgs, lai veiktu kādu rokdarbu/paēstu/saģērbtos, es nekrītu panikā, ja man izlīst piens vai izbirst pārslas – es zinu, kur ir lupata, kur ir slota un kā pašam tikt galā.
Spēja izdarīt pašam rada bērnā pārliecību par sevi. Ja mēs nepārtraukti, labu gribot, visu izdarām bērna vietā (ģērbjam, mazgājam, ielejam, kārtojam mantas…), tad mēs viņam izdarām "lāča pakalpojumu". Mēs iesējam bērnā nedrošību, zemu pašvērtējumu un atkarību no citiem. Mēs mācām bērnam darīt sadzīviskas lietas pašam nevis tāpēc, lai mums būtu vieglāk, bet tāpēc, lai bērnam būtu vieglāk.
Ja mēs dodam smērēt sviestmaizi pavisam mazam bērnam, tad svarīgi ir iedot tieši tik daudz sviesta, cik būs nepieciešams konkrētam darbam. Nevajag pārbaudīt savu pacietību un bērna mēra izjūtu, jo tik mazs bērns vēl dara darīšanas pēc un būs gatavs uzsmērēt kaut visu paciņu vienai šķēlei.
Mūsu problēma bieži vien ir tajā, ka mēs sākumā no bērniem neprasām neko, jo viņi ir "pārāk mazi", un esam pieraduši mazgāt, apģērbt, pabarot, un tad mēs pēkšņi gribam visu – lai pats velk kurpes, lai pats ēd, lai novelk jaku, iet uz podiņa (…jo kaimiņu bērni jau sen to dara, blogā izlasījāt, ka tā vajag, vai audzinātāja teica, ka šajā vecumā bērnam jau pašam jāģērbjas u.t.t.). Nevar no bērna, kas vakar vēl pats neģērbās nemaz, šodien prasīt, lai patstāvīgi visu izdara. Nevar teikt bērnam: "Tev ir pieci gadi, sen jau laiks mācēt pašam burkānu nomizot", ja viņam nekad iepriekš nav bijusi iespēja pat pamēģināt, kā to dara.
Mazie posmiņi – svarīga lieta
Mēs esam tik ļoti orientēti uz rezultātu, ka aizmirstam par pašu bērnu. Aizmirstam to, ka viņš nevar pēkšņi visu mācēt bez iespējas pamēģināt vai pēc dažu reižu parādīšanas. Viss ir jāsadala posmos, katram posmam ir jādod laiks un vienmēr jādomā par to, vai nav kāds posms, ko es bērnam atņemu – ko viņš jau varētu darīt pats? Piemēram, ja gribam, lai bērns pats uzvelk kurpes, tad sākam ar to, ka kādu laiku mācām vienkārši šīs kurpes novietot pareizā virzienā. Tad, kad bērns to dara automātiski, tad parādām, kā izvilkt mēlīti, lai šo kurpi būtu vieglāk uzvilkt... Mums šis kurpju uzvilkšanas process ir tik automātisks, ka mēs nemaz nepamanām, ka šeit ir šie mazie posmi.
Un tā šādi mazie posmi ir pilnīgi jebkurā darbībā. Arī istabas kārtošanā – ja sakām, ka jāsavāc mantas, tad šāds uzstādījums var būt pārāk abstrakts mazam bērnam. Labāk ir visu darīt pa soļiem – pašiem lēnām darīt līdzi un teikt, ko darām: "Tagad es vācu visas mašīnas un lieku kastē. Visas mīkstās mantas liekam grozā. Zīmuļu vieta ir trauciņā."
Tātad domājam – kā darbību var sadalīt posmos un kuru darbības posmu es bērnam atņemu, ko viņš var darīt pats! Varbūt rāvējslēdzēju viņš vēl nevar aiztaisīt, bet kuģīti līdz pašai apakšai viņš var nobraukt lejā. Varbūt nomizot gurķus es vēl nevaru uzticēt, bet nomazgāt zem tekoša ūdens viņš tos var. Divgadniece man vēl nevarēs ieliet sev pienu no lielās pakas krūzē (ieliet viņa ielies, bet ar dozēšanu ir problēmas – viņa ielies visu litru vienā krūzē), bet, ja es ieleju krūzītē ar snīpīti jau konkrētu daudzumu, viņai nebūs problēmas pārliet savā glāzē vai iebērt jau iepriekš atbērtu miltu daudzumu pankūku mīklā.
Tas viss prasa laiku un milzu pacietību no vecākiem, bet tas vienmēr atmaksājas. Visiem. Gan bērniem pašiem, gan ģimenei, gan visai sabiedrībai – viņi neaug bezpalīdzīgi, bet gan pašapzinīgi, līdzatbildīgi un tādi, kas prot atrisināt savas problēmas.
Bērnam dot atbildības sajūtu
Vislabākā uzmanības pievēršana bērnam ir atbildības došana. Ja mums parādās kādas uzvedības problēmas, tad pirmais veids, kā to risinām, ir dodot bērnam kādu atbildību. Kādreiz patielējas, ka negrib izkrāmēt trauku mašīnu vai sašķirot zeķes pa pāriem pēc mazgāšanas, bet toties, kāds ir lepnums acīs pašiem par sevi, kad tomēr darbs ir izdarīts. Bērns jūtas vajadzīgs, novērtēts un piederīgs ģimenei vai grupai, ja viņam uzticas, ja ļauj uzņemties atbildību. Un nekas tā nepalīdz bērnam sakoncentrēties, kā iespēja darīt īstas lietas – griezt ar īstu nazi, gludināt ar īstu gludekli.
Nevar salīdzināt to, kā bērns darbojas, griežot rotaļu dārzeņus, un cik ļoti ir sakoncentrējies un mierīgs, kad ir iespēja griezt pa īstam. Protams, ka gludinot gadīsies kādreiz pielikt pirksta galu arī pie gludekļa karstās daļas, bet labāk, lai tas ir pirksta gals, nevis visa plauksta, jo bērns nezina, ka gludeklis ir karsts un neapzinās bīstamību. Mēs esam blakus, mēs izstāstām, kur ir karsts, kur ir ass, kā pareizi lietot šos priekšmetus. Daudz lielāka iespējamība, ka bērns skries pa telpu ar šķērēm vai lietos tās nepiemērotā veidā, ja viņam nekad nebūs dota iespēja ar tām strādāt, nevis tad, kad pieaugušais būs parādījis, visu izstāstījis un ļāvis mēģināt. Nevajag ielaist savas bailes bērnos. Jūsu bailes bērnus nepasargās.
Elmārs uz piecu gadu dzimšanas dienu bija pasūtījis sev ļoti praktiskas dāvanas, no kurām viena bija mazs gludeklis. Mēs uzdāvinājām pavisam īstu ceļojumu gludekli. Gludeklis veiksmīgi kalpo jau 2,5 gadus.
Ja mazs bērns (1,5 - 3 gadi) dara vienkārši darīšanas pēc (viņš var skaisti jums palīdzēt salikt visas izmazgātās zeķes pa pārīšiem atvilktnē un pēc tam tikpat skaisti visu izkrāmēt atpakaļ bļodā vai uz grīdas, jo viņam neinteresē rezultāts), tad lielākam bērnam rezultāts jau ir ļoti svarīgs. Elmārs griež salātus, un viņam ir svarīgi, lai redīsu nogrieztie gali ir pēc iespējas mazāki (mazāk atkritumos), lai sagriezts ir smalki, lai visi pēc tam ēd viņa gatavotos salātus. Mazākiem bērniem šādas nianses ir vienaldzīgas, viņi ir orientēti uz procesu, bet lielākie – uz rezultātu.
Naža, šķēru, āmura, gludekļa, plīts bīstamību bērns sapratīs tikai tad, ja viņam būs bijusi iespēja ar šīm lietām darboties. Un lai kādreiz piedur pirkstu jūsu klātbūtnē, un jūs varat izrunāt vēlreiz šo bīstamību, nevis nelaist un nestāstīt nekad par šīm lietām, riskējot, ka bērns kādreiz gūst nopietnas traumas savas nezināšanas dēļ.
No virtuves bērns nav jādzen ārā!
Virtuvē bērniem vienmēr ir daudz darbiņu, ko viņi var veikt, esot jums līdzās. Nevajag vienmēr sūtīt bērnus prom spēlēties. Daudz lielāki ieguvēji viņi būs, ja varēs veikt jēgpilnus, īstus darbiņus, nevis vienkārši būt aizņemti bērnistabā ar mūsuprāt attīstošām mantām. Kas var būt attīstošāks par konkrētu darbību secību, par reāli pielietojamām prasmēm, par cikliskām darbībām, par zināšanām, kā par sevi parūpēties?
Bērni mierīgi var pagatavot augļu salātus vai kaut vai vienkārši sagriezt ābolu launaga uzkodai. Lielajiem puišiem (5,5 un 7,5 gadi) pietiek spēka ar šādu griežamo sagriezt arī veselu ābolu. Elizabetei ābolu iepriekš sagriežu lielās apaļās šķēlēs.
Lielā cieņā mūsu mājās ir kartupeļu spiede, ar to labprāt darbojas visi bērni. Puiši stāsta, ka tas ir buldozers. Izmantojam kartupeļu putras gatavošanā, biezpienu plāceņu mīklas spaidīšanai, banānu spiešanai mafinu mīklai, un jums noteikt būtu savas idejas un receptes pielietojumam.
Mandarīnu sezonā Elizabete vienmēr piedalījās mizošanā. Savukārt tagad es nedrīkstu bez viņas līdzdalības nomizot olas – ja būs redzējusi, ka vāru, bet pēc tam nebūšu iedevusi viņai mizot, tad viņa uz mani kārtīgi padusmosies. .... un, ja olas nomizotas, tad tieši Elizabete ir gatava tās sagriezt visai ģimenei.
Pankūkas? Kanēļmaizītes? Es jau vairs neatceros, kad pēdējo reizi man kāds mājās ir ļāvis mīklu sakult pašai. Esmu pārliecināta, ka puiši plāno pankūku mīklu spēj pagatavot pilnīgi patstāvīgi.
Puķu apliešana pilnīgi noteikti mūsu ģimenē ir bērnu darbiņš. Tāpat kā trauku mašīnas izkrāmēšana. Atcerieties, ka, ja jūs vēro mazs bērns (1-3 gadi), tad vienmēr visu dariet tā, kā jūs gribētu, lai bērns dara. Ja jūs ņemsiet kaudzi ar šķīvjiem, tad bērns arī centīsies paņemt vairākus šķīvjus reizē, kas nebūs viņam pa spēkam. Tāpēc ņemam arī paši pa vienai krūzei, pa vienai bļodai. Ja nesam lejkannu, tad turam to gan pie roktura, gan pie snīpīša u.tml., jo bērns neklausās, ko jūs sakāt, toties redz katru jūsu darbību un darīs tieši tāpat! Tāpēc, pirmkārt, audzinām sevi.
Būtiska ir sakārtota un pieejama vide un bez 'malacīšiem'
Pats svarīgākais, lai bērns piedalītos ikdienas darbos, ir sakārtota, bērnam pieejama vide. Ja trauki stāvēs augstajos plauktos, tad bērni nespēs nedz tos salikt, nedz arī paši sevi apkalpot, kad vēlēsies ēst vai dzert. Un šāds noteikums ir jāievēro attiecībā uz visu – dvielītis vannasistabā uz zemā pakaramā, pakāpiens pie izlietnes, skapī stienis ar pakaramajiem viena metra augstumā, bērniem pieejama ķemme, spogulis un salvetes, krēsls, kurā bērns var ierāpties bez pieaugušā palīdzības, varbūt ledusskapja apakšējā plauktā ir salikti tie produkti, ko bērns var droši ņemt un ēst (pašapkalpoties), bērnam pieejama slota viņam atbilstošā izmērā u.t.t. – tas viss veicinās bērna patstāvību.
Bērni līdz aptuveni 2,5- 3 gadiem bieži vien nesaprot, kāpēc kaut kas tiek darīts un kāpēc tieši šādā secībā, viņi vienkārši grib darīt tāpat un atceras šo secību, un tikai vēlāk sāk saprast, kāpēc pirmā lieta ir jādara šī un nākamā cita. Tāpēc ļoti svarīgi mazajiem rādīt vienmēr pilnīgi vienādi, ieturot pauzes starp darbībām, lai arī viņu darbošanās ir sakārtota. Šī ārējā kārtība palīdz veidot iekšējās struktūras, iekšējo kārtību un izpratni par pasauli.
Par visiem šiem ikdienas darbiem nav bērnam jāsaka "malacītis" vai jāsāk aplaudēt. Tas novērš bērna uzmanību no veicamā darba un pārslēdz šo uzmanību uz jums. Turklāt tas provocē to, ka par pilnīgi normālu ikdienas darbību bērns gaidīs uzslavas. Tas var sagrozīt arī pašvērtējumu – "esmu labs tikai tad, kad izdaru kaut ko, ko mamma/tētis gribēja". Tā vietā brīdī, kad bērns ir pabeidzis savu darbiņu un meklē jūsu acu skatienu, jūs varat vienkārši silti uzsmaidīt vai pastāstīt bērnam, ko viņš ir darījis: "Tu aplēji puķes."/"Tu noslaucīji putekļus no palodzēm, tagad tās ir tīras."/ "Tev ar katru reizi izlietni izdodas iztīrīt aizvien kārtīgāk!"/ "Paldies, Tu man šodien ļoti palīdzēji – man pašai nebūtu spēka vēl uztaisīt arī salātus." Tas apliecinās to, ka esat pamanījuši bērna veikumu, bet pats bērns netiek vērtēts pēc viņa darbiem – neatkarīgi, vai bērns ir saplēsis glāzi vai pats sev uzsmērējis sviestmaizi, viņš ir labs un tiek mīlēts.
Atcerieties, ka jūsu bērni ir daudz, daudz spējīgāki, nekā jums šķiet (jebkurā vecumā). Es vienmēr smejos – ja bērns tiek galā ar planšetes vai viedtālruņa paroli, patstāvīgu video vai spēļu atrašanu, tad viņš pilnīgi noteikti spēj tikt galā arī ar veļasmašīnu un visiem tās režīmiem.
Ikdienā ir tik daudz mazo darbiņu, ko bērns ģimenē var darīt: uzklāt galdu, noskalot vai nomizot dārzeņus, salocīt dvieļus vai salvetes, apliet augus, salikt puķes vāzē, noslaucīt putekļus, izmazgāt savas zeķes, atvērt un aizvērt aizkarus vai žalūzijas, pabarot mājdzīvniekus, sašķirot gaišo un tumšo veļu pirms mazgāšanas, tīrīt logus un spoguļus, iztīrīt izlietni, sarīvēt sieru, noslaucīt putekļus no istabas augu lapām un daudz, daudz ko citu. Un to visu viņi spēj un grib darīt apbrīnojami mazā vecumā - ļaujiet un jūs būsiet pārsteigti, cik lieli palīgi mājās var būt pat divgadnieki.
Lūdziet bērniem palīdzēt jums ar tieši tādu pašu cieņu un laipnību kā jūs būtu lūguši to pieaugušajiem, un jūs redzēsiet, cik atsaucīgi viņi spēj būt!"
