Vēl kāda sadzīviska frāze: "Klients kliedza uz mani, bet es taču nebiju vainīgs!" Tātad cilvēks domā, ka uz viņu drīkstētu kliegt, ja viņš būtu vainīgs. Turklāt "vainas" jēdziens šajos gadījumos šķiet nekritiski plašs. Par "vainu" latvieši ir gatavi dēvēt kļūmes, neveiksmes, neveiklību, neizdošanos u.tml. "Vaina" kā perfektuma trūkums. Tā kā perfektums šai pasaulē nepastāv, tad iespējas justies vainīgam paveras bezgalīgas. Tādējādi vārdkopas – "esmu vainīgs", "neesmu vainīgs", "man kauns par viņu", "kā viņam nav kauna" – joprojām dzirdamas pārāk bieži. Vēl vairāk – pat uzslavas tiek izteiktas, lietojot šos vārdus, jeb "manam kaimiņam nav ne vainas".
Par to, kā bērnu ietekmē, ja viņa audzināšanā vecāki pielieto kaunināšanu, vainošanu, biedēšanu, skaidro profesore, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja Dr.med. Gunta Ancāne, kura sagatavojusi atziņu un ieteikumu krājumu "Vecākiem. Par sevi un bērniem". Šis izdevums ir atziņu krājums, ko profesore dāvina Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Krājums būs pieejams bibliotēkās, bet profesore laipni piekritusi ar vērtīgo informāciju dalīties arī ar portāla "Cālis" lasītājiem.
Veselīgā daudzumā – kauns un vainas izjūta ir labas jūtas
Kad cilvēku uzmanība tiek pievērsta tam, ko viņi saka, atbilde bieži skan: "Es tā nedomāju, tikai neprecīzi izteicos," kas daudziem šķiet attaisnojums. Tomēr šķiet, ka aicinājums domāt, pirms runāt, būtu pašsaprotams un respektējams. Vainas, kauna un baiļu cilvēku iekšējā pasaulē ir tik daudz, ka pietiek pašiem, un cilvēki labprāt ar to vēl dalās, pie pirmās iespējas cenšoties rast atvieglojumu šo jūtu piedēvēšanā citiem. Atvieglojumu viņi gūst, meklējot ieganstu vainot un kaunināt citus (ieraugot skabargu otra acī, var nedomāt par baļķi savējā), tādējādi uz brīdi gūstot atvieglojumu, jo tam otram taču būtu jājūt vēl lielāks kauns un vaina nekā man. Tā cilvēkiem apkārt ikdienā skalojas kauna, baiļu un vainas okeāns. Tas padara viņus nejēdzīgi pazemīgus citu – svešinieku – priekšā un pie mazākās iespējas nejēdzīgi uzpūtīgus – savējo priekšā. Uz šī emocionālā fona arī aug nenovīdība, skaudība.
Vienlaikus jāņem vērā, ka veselīgā daudzumā, bailes ar mēru, kauns un vainas izjūta ir labas un nepieciešamas jūtas. Tās palīdz adaptēties un attiecībās nezaudēt cieņu pret sevi un citiem. Izdarot kādu kļūmi, cilvēks iemācās atvainoties. Lūgt piedošanu gan ir reti par ko. Tās ir atsevišķas reizes, kad cilvēks otram nodarījis tik ļoti pāri, ka piedošanas lūgšana būtu vietā. Lielākoties tie ir atvainošanās līmeņa jautājumi. "Atvaino", "pardon" vai "sorry" nozīmē – man žēl, ka mēs abi esam nonākuši tādā nelāgā situācijā, kurā mēs abi nejūtamies komfortabli.
Vecāku dusmas izsprāgst kaunināšanā
Nereti kaunināšana un vainošana iet roku rokā ar vecāku dusmām, uzsver Ancāne. Vecākiem būtu svarīgi saprast, par ko īsti viņi uz bērnu dusmojas un vai tas ir racionāli. Piemēram, varbūt par dzimumu, un, tā kā saprāts neļauj to bērnam pārmest tiešā veidā, tad regulāri tiek meklēti un atrasti bezgala daudzi iegansti: "Kā tu ej, kā tu stāvi, meitenes tā nesēž u.tml." Piemērs no patoloģijas lauka – paciente jūtas vainīga, ka pievīlusi mātes cerības un nav piedzimusi par zēnu. Mūža garumā jūtas vainīga. Saskarsmē ar citiem cilvēkiem tas izpaužas tādējādi, ka viņa nemitīgi runā par savām kļūdām, vainu un tikpat bieži norāda uz citu kļūdām. Tas radījis viņai daudz problēmu saskarsmē ar vīru un bērniem, no kā, pēc pašas domām, radusies viņas depresija.
Patoloģiski daudz baiļu, kauna, vainas nozīmē patoloģiju, slimību. Un slims cilvēks nespēj būt krietns. Šāda "audzināšana" būs panākusi pretējo efektu gribētajam. Krietnums. Mūsdienās reti lietots, pat neērts vārds. Jau 40 gados par to Ņujorkā rakstīja filozofs Pitirims Sorokins. Viņš uzskatīja, ka Rietumu valstīs par augstāko mērķi kļūst palielināt laimes, komforta un patikas sajūtas, kā rezultātā likumi kļūst relatīvi, mainīgi, atbilstoši iesaistīto personu un grupu interesēm.
Akceptēti tiek likumi, kas veicina laimes izjūtu. Ētiskas vērtības vājinās, relativizējas, fragmentējas, kas noved pie mentālas anarhijas un pseidovērtībām. Pitirims Sorokins to saista ar sabiedrības un kultūras fundamentālu pārmaiņu sākumu, un, kamēr jaunās vērtības nav nostabilizējušās, ir bezvērtību periods, kurā pieaug vardarbība starp cilvēkiem, valstīm, rodas revolūcijas un nemieri. Lūk, laikmeta raksturojums, kuru mums būtu labi pārdomāt, uzskata Ancāne.
Mīlestības ABC jeb par to, kā jāmīl bērns
Kaunināšana, vainošana, baidīšana un nedrošības radīšana nav tā augsne, kurā rodas un vairojas bērna prieks. Kā jau iepriekš skaidrots, ir ļoti būtiski, lai bērns augtu priecīgs, un viņš ir gatavs tāds būt ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, jūtas mīlēts; otrkārt, vecāki mīl viens otru, un ģimenē akcents ir uz laba darīšanu un laba vēlējumiem sev un citiem. Pie šiem nosacījumiem ir vērts pakavēties ilgāk. Ko nozīmē – bērns jūtas mīlēts? Tā priekšnosacījums ir vecāku laba veselība – gan fiziskā, gan psihiskā, pacietība un spēks viņu mīlēt.
Gan lielam, gan mazam cilvēkam svarīgi ir just, ka viņu mīl, nevis "zināt", ka viņu mīl. Bērni, sevi mierinot, visbiežāk sevi māna ar "es zinu, ka vecāki mani mīl, mīlēt jau var dažādi, tikai es to nejūtu. Tātad – slikts esmu es." To dara bērni, kuriem uzbrūk, sit, vaino, slīcina, cep, lauž kaulus, apdedzina un citādi rada emocionālas un fiziskas brūces. Ir svarīgi šiem bērniem pateikt, ka tā nav mīlestība. Mīloša cilvēka klātbūtne dod brīnišķīgu labsajūtu pat tajos brīžos, kad esi nomākts, saguris, noskumis. Mīlestība pabaro, nevis sāpina. Diemžēl vecāku mīlestības, labsirdības un emocionāla siltuma jūtu trūkums pret bērniem ir salīdzinoši bieži novērojama parādība. Reizēm vecāki cenšas to noslēpt paši no sevis un citiem. Viens no veidiem, kā to dara, – iztrūkstošās mīlestības vietā, kurai dabiski būtu jāplūst starp viņiem un bērnu, ielikt kādas citas jūtas, piemēram, satraukumu, trauksmi, bailes, paniku, vainu, kaunu, kuras izpauž tā sauktajās rūpēs un uztraukumos, un audzināšanā. Biežāk, nekā ārstiem gribētos, latviešu ģimenēs var dzirdēt vecākus sakām: "Es par tevi uztraucos!" "Es tevi mīlu!" vietā. Daudzi vēl joprojām par audzināšanu sauc biedēšanu, kaunināšanu, kritizēšanu, vainošanu.
Bērnam vecākiem vienmēr būtu jābūt pirmajā vietā. Pirms izklaidēm un pirms pašu vecākiem. Vecvecāki vienmēr ir otrajā vai pat trešajā vietā. Bērnam nebūtu jātolerē pieaugušo psihopatoloģija, proti, "tu jau zini, kāds mums tas vectētiņš ir" u.tml. Tas būtu jāsaka vectētiņam: lūdzu, maini savu uzvedību, tā nenāk par labu bērna labsajūtai. Piemēram, kategoriska prasība beigt smēķēt bērna klātbūtnē vai beigt būt īgnam. To prasa cieņa pret neaizsargātāko, pret bērnu. Bērna personība vēl nav nobriedusi, bet vectētiņam ir, un viņš par savu uzvedību ir un spēj būt atbildīgs. Mīlēts bērns emocionāli un fiziski jūtas labi.
Labsajūtas pamatā ir pašvērtības un pašcieņas izjūtas. Tās attīstās vecāku veidotajā cieņas pilnajā vidē. Savukārt laba pašcieņa ir veselīgas augšanas un attīstības pamatā. Un tā sekas ir patīkamas – aug drosmīgs, ar interesi un ziņkārību, kas lēnām pārveidojas zinātkārē, apveltīts cilvēks, enerģisks un vitāls, kurš grib un spēj pētīt sevi un pasauli un interesēties par visdažādākajām tās izpausmēm. Un grib atrast savu vietu tajā. Un spēj gribēt to, ko grib, tā vietā, lai vēlētos to, ko no viņa sagaida vecāki. Ko cilvēks grib, to, kā rāda jaunākie neirozinātņu pētījumi, cilvēks arī var. Tas ir pamats veiksmīgam liktenim un panākumiem, uzsver profesore.
Ko nozīmē – justies mīlētam
Profesore Ancāne akcentē, ka justies mīlētam nozīmē:
- iespēju mierīgi attīstīties, caur kļūdām, neveiksmēm, neveiklību, tādēļ nejūtot bailes, kaunu, vainu;
- ir dots laiks attīstībai – bērnu nesteidzina iemācīties "tūlīt", iedrošina, dodot padomu, pamācot un rādot piemēru;
- vecāki interesējas, kā bērns jūtas un kādas emocijas izjūt, un reaģē uz tām;
- iespēju ar pašcieņu izturēties pret savām jūtām un sajūtām, un vēlmēm. Tas nozīmē nejusties kā kāda privātīpašumam – bērns drīkst just, ko jūt, tā vietā, lai justu to, ko vecāki grib (piemēram, bērns jūt vēlmi izvairīties no Emmas tantes, kura viņam nepatīk, bet vecāki uzspiež: "Emmas tante tevi mīl, tāpēc tev viņa arī ir jāmīl."), bērns drīkst redzēt to, ko redz, tā vietā, lai redzētu to, ko vecāki grib, bērns drīkst dzirdēt to, ko dzird, un sagaidīt respektējošu attieksmi pret savām vēlmēm, kas gan nenozīmē, ka tās uzreiz tiks piepildītas;
- pastāv vieta attīstībai, respektam, un bērns tiek akceptēts un pieņemts tāds, kāds ir;
- domā labu par sevi, saviem vecākiem, radiem un draugiem;
- jaunas prasmes apgūst viegli un ar prieku. Ja vecāki mīl viens otru un ģimenē akcents ir uz laba darīšanu un laba vēlējumiem sev un citiem, pašu, bērna un citu cilvēku darbībā automātiski tiek akcentēts tas, kas izdodas, kas ir slavējams. Labas pašcieņas gadījumā atkrīt vajadzība aprunāt, skaudīgi un nenovīdīgi runāt gan par citu cilvēku panākumiem, jo panākumi iepriecina – gan savi, gan citu. Tā kā ir spēja priecāties par saviem panākumiem, nav skaudības par citu panākumiem. Tas, ko vecāki saka "acīs" saviem draugiem un kaimiņiem, būtiski neatšķiras no tā, ko vecāki saka par šiem cilvēkiem, viņiem klāt neesot.
Avots: Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītājas Dr.med. Guntas Ancānes atziņu un ieteikumu krājums "Vecākiem. Par sevi un bērniem. Atziņas un ieteikumi, lai bērns augtu vesels un laimīgs".
