Psiholoģiskas viltības vecākiem, kuriem šķiet – bērni viņus nedzird

Tomēr pastāv daži pārbaudīti veidi, kas šo uzdevumu var atvieglot. Portāls "Adme" piedāvā iepazīties ar psihologu padomiem, kas varētu palīdzēt bērnam sadzirdēt un reaģēt uz tevis teikto.

Katram cilvēkam ir savs vārds – tā ir unikāla atslēga, kura aktivizē uzmanību. Tādēļ, pirms kaut ko prasīt, vērsies pie bērna, uzrunājot viņu vārdā, un pārliecinies, ka viņš ir apstājies darīt savas lietas un ar skatienu pievērsies tev.

Bērni dievina to, kurš var viņus sasmīdināt. Tādēļ, lai tavs lūgums būtu mazāk pamācošs un bērna zemapziņā neizsauktu pretreakciju, pamēģini savu prasību izteikt ar akcentu, dziedot vai nemanāmi uzspīlēti, tādā veidā liekot bērnam justies pārsteigtam.

Protams, ļaunprātīgi izmantot šo paņēmienu nevajadzētu – tev tomēr ir jāpaliek vecākam nevis klaunam, pret kuru nevienam neienāk prātā attiekties nopietni.

Psihologi apgalvo, ka nepavisam ne obligāti ir vairākas reizes atkārtot savu prasību, lai piespiestu bērnu kaut ko izdarīt viņa paša labā. Ja ar vienu brīdinājumu nepietiek, no tā brīža atbildībai par tā izpildi vai neizpildi ir jāgulstas uz bērna pleciem.

Protams, padoms ir aktuāls tajā gadījumā, ja bērns uz savas ādas izjutīs šīs nepaklausības sekas. Ja tomēr bērna neatlaidība novedīs pie tā, ka tu būsi spiests visu izdarīt pats, šo metodi labāk neizmantot.

Speciālisti uzsver, ka bērns daudz ātrāk saprot prasību, ja no tās uzreiz ir skaidrs, kas viņam jādara. Jo prasības kaut ko nedarīt neprasa no bērna kādas darbības, bet tas, savukārt, nozīmē, ka viņš var nepievērst tām uzmanību.

Tādēļ abstraktās prasības ar "ne", piemēram, "nenokrīti", "nesasit", "nesavaino" – labāk noformulē kā prasības kaut ko darīt. Piemēram, "turies stiprāk", "aizsien auklas, lai nepakluptu", "spēlējis ar bumbu tālāk no loga".

Vecāki ar bērnu komunicē no vecākā pozīcijas un dažreiz pārāk akcentē, ka paši ir pieredzējušāki un gudrāki par savu gados jaunāko sarunu biedru. Te arī rodas melīgie fakti, kuri bērnu var stimulēt tikai līdz laikam, kamēr viņš neuzzinās, ka tā nav patiesība.

Piemēram, ja tu bērnam saki, ka viņu paņem pūķis vai ragana, ja laikus neies gulēt, tas strādās tikai līdz laikam, kamēr bērns nesapratīs, ka nekādi pūķi vai raganas neeksistē. Starp citu, tava autoritāte bērna acīs arī būs dzīvotspējīga tikai līdz šim brīdim. Tādēļ padomā vēlreiz, vai ir vērts zaudēt autoritāti tikai tādēļ, lai uz laiku varētu atrisināt kādu problēmu.

Bērnam ļaut darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā, izslēdzot no sava vārdu krājuma "nē", ir neloģiski un pat bīstami. Tomēr, pēc daudzbērnu vecāku teiktā, jebkurš tavs aizliegums kļūs daudz vērtīgāks un tiks uztverts ar lielāku entuziasmu, ja kategorisko "nē" daudzums nebūs pārlieku liels.

Piemēram, uz pieciem "jā" tiek rekomendēts izmantot vienu "nē". Un, lai to varētu ieviest dzīvē, ir vērts bērna prasības novērtēt nevis no pozīcijas "to ieteicams cilvēkam darīt un to nē", bet gan no pozīcijas "ko no tā visa es varu atļaut, lai nevienam nenodarītu kaitējumu". Piemēram:

Vai tad vecākiem patīk visas tās mājsaimniecības problēmas un milzīgā vecāku pienākumu nasta? Mēs neesam roboti, un dažas darbības mūsos izsauc tādu pašu noraidījumu, kā bērniem. Tad kāpēc mums tajā neatzīties?

Tikai nepārmet bērnam to, ka tu to spēji pārvarēt, bet viņš vēl nē. Labāk pastāsti, kāpēc tu nolēmi, ka sevi noteikti ir jāpārvar.

Neaizmirsti, ka jau kopš agrīna vecuma bērns tevi sāk atdarināt. Tādēļ – neizdosies ieaudzināt viņā cieņu pret citu domām, prasmi klausīties un sadzirdēt, ja tev pašam nepiemīt tādas īpašības.

Tāpēc klausies bērna naivos stāstus, slavē gan par maziem, gan ievērojamiem panākumiem, uzklausi atteikuma argumentus un risini dialogus. Tad bērns arī tev ar to pašu atbildēs pretim.