Problēmu loks plašs, un tas viss vienā ģimenē, bet ne jau vienīgajā… Portāls "Cālis" saņēma vēstuli, kurā lūgts pēc padoma, turklāt šajā reizē palīdzību meklē nevis mamma, bet gan tētis. Saprotamu iemeslu dēļ satrauktā tēva vārdu neatklāsim. Viņam atbildi sniedz sociālā pedagoģe Vineta Preisa, atzīmējot, ka šī ir tipiska situācija daudzās jo daudzās ģimenēs (fotogrāfijām ir tikai ilustratīva nozīme – red.).
"Labdien! Raksta jums 10 gadus veca puisēna tētis. Šogad puika sāka iet 4. klasē. Nezinu, kas notika pa vasaru, bet klasesbiedri ir ļoti izmainījušies. Dalās grupās, tiem kas viņiem nepatīk, dara tiem pāri. Pie cietušajiem ir arī mans puika. Viņš tiek apsaukāts, iekaustīts, pagrūsts un tā tālāk. Pa dienu, pēc skolas viņš dodas uz futbola treniņu, un tur notiek tas pats. Galvenais pāridarītājs ir klasesbiedrs, kurš arī trenējas futbolā un, man šķiet, arī noskaņo citus darīt pāri vājākajam. Mēs ar sievu jau sākam domāt par to, vai dēlam nevajadzētu pamest futbola treniņus, bet tas neatrisinās konfliktus skolā. Mans puika ir ļoti labsirdīgs un nevar nevienam nodarīt pāri. Arī spēka ziņā, viņš nav no stiprākajiem. Es gribētu viņu sūtīt uz boksa skolu, bet sieva nepiekrīt. Es gribu, lai puika paliek drošāks un pašpārliecinātāks. Pasakiet, kā rīkoties? Piekrītu, ka liela vaina ir arī manī, ka neesmu pietiekami daudz laika veltījis zēnam un negribu sevi attaisnot, bet ko darīt? Dodiet lūdzu padomu!
Mana vaina varētu būt puikas nepiesaistīšana dažādiem darbiem, nodarbēm u.c. Tā kā mēs dzīvojam izdzīvošanas laikā, vecāki parasti ir prom darbos un maz atliek laika veltīt bērniem. Tas pats ir arī mūsu ģimenē. Un atnākot no darba, ne vienmēr ir vēlēšanās ņemties ar bērnu. Esmu saucis līdzi uz garāžu, sak, nāc paskaties, ko tētis dara, viņš nevēlējās. Uz makšķerēšanu arī negrib iet. Vienreiz braukājām ar laiviņu, arī īsti nepatika. Arī ārā negrib iet. Mēs dzīvojam daudzdzīvokļu mājā, bet tur bērnu praktiski nav. Pareizāk sakot bērni ir, bet arī ārā nenāk. Manam puikam nav ar ko spēlēties. Manējais pārsvarā dzīvo pa istabu. Ā, puika vēl iet zīmēšanā, bet tur arī īsti kontakta nav ne ar vienu. Mums ir arī vecākā meita, kura dzīvo atsevišķi, bet viņiem arī nav kontakta.
Es jau saprotu, ka vajadzīgs dzīves rūdījums, jo vecāki nevar iedot to, ko māca pagalms. Gan labo, gan slikto. Pārsvarā brīvdienās puika pavada pie datora. Lasīt īsti negrib, spēlēties ar mantām arī ne, uz laukiem arī negrib braukt un mājas darbus dara pēc lielas runāšanas. Dažreiz mēs aizejam uz stadionu pamētāt bumbu, braucam ar riteņiem un citas lietas, bet tas nav bieži. Jo es jau arī esmu mājās sēdētājs. Nemīlu troksni un cilvēku burzmas.
Mēs pavērojām viņu skolas sporta dienā un redzējām, ka nav kontakta ne ar vienu klasesbiedru. Viņam patīk ķēmoties un brīžiem liekas, ka viņš savam vecumam ir par mazu. Kā mēs smejamies - liels bēbis. Tāpēc jau klasē laikam nevienam tas nepatīk. Un vēl, ievērojām, ja klasē tu neesi līderis sportā, tu neesi nekas. Nu tāds īsumā ir tas stāsts. Gribētu zināt speciālista domas, jo ar sievu mums domas dalās."
Atbildi sniedz sociālā pedagoģe Vineta Preisa
"Diemžēl jāteic, ka aprakstītā situācija nav unikāla, un ar līdzīgām problēmām sastopas daudzas ģimenes. Aizvien vairāk bērnu nespēj veidot pozitīvu komunikāciju ar citiem vienaudžiem un izvēlas savrupas nodarbes, kurās nav nepieciešams apliecināt savu fizisko varēšanu un ir pasargāti arī no jebkādas iespējas tapt gan izsmietiem, gan arī aizstāvēties. Tētis ir pieminējis vairākas epizodes, kad dēls atteicies no iesaistīšanās – nav bijusi interese ne par makšķerēšanu, ne izbraucienu ar laivu, ne kopīgu darbošanos garāžā. Puikam neesot intereses par jebkādām reālām praktiskām nodarbēm un lielākoties savu brīvo laiku viņš pavada pie datora.
Būtībā šajā situācijā iezīmējas visai skaidras norādes uz bērnam izveidojušos zināmu datoratkarību, kad laika pavadīšana virtuālajā vidē ir daudz patīkamāka, aizraujošāka un arī drošāka nekā realitātē. Tētis arī pats atzīst, ka zēnam esot veltījis par maz laika un neesot viņu piesaistījis dažādām citām nodarbēm, jo arī pats esot mājās sēdētājs.
Mūsdienās ir visai tipiska ģimenes situācija, ka bērnam, uzsākot skolas gaitas vai pat agrāk, tiek iegādāts dators un tiek ļauts virtuālajā vidē vai pie televizora pavadīt neierobežotu laiku. Savdabīgi, ka vecāki šādi rīkojas, vadoties no vislabākajiem nolūkiem, jo tiešām uzskata, ka skolēnam dators ir patiesi nepieciešams. Taču, izvērtējot bērna aktivitātes virtuālajā vidē, vecākiem nākas atzīt, ka tiešajiem mācību uzdevumiem laiks gandrīz nemaz netiek veltīts. Ir daudzas citas nodarbes, kas piesaista bērnu, taču tām ar mācībām ir visai attāls sakars vai tāda nav vispār.
Līdzīga situācija ir arī ar viedtālruņiem, kas aprīkoti ar aizvien vairāk iespējām, tādējādi pārņemot bērnu uzmanību savā varā. Līdz ar to ir likumsakarīga bērna nespēja priecāties par braucienu ar laivu, makšķerēšanu un citām aktivitātēm, kurām šķietami pašsaprotami būtu jāizraisa prieku un vēlmi tās atkārtot.
Bērns, kurš nav radis just gandarījumu un prieku par to, ko pats spējis praktiski paveikt, ir attīstījis ieradumu priecāties par saviem virtuālajiem sasniegumiem – nākamo līmeni kādā spēlē u.c. Faktiski zēnam ir traumēta saikne ar reālo pasauli, jo viņš to neizjūt. Viņš arī pats nejūtas piederīgs realitātei, jo virtuālajā pasaulē ir ierastāk, krāsaināk un drošāk. Tādēļ bērns var ne tikai nejust prieku par izbraucienu ar laivu, bet pat justies slikti, jo ir izrauts no sev ierastās un drošās virtuālās vides. Pie kam viņam arī var nebūt skaidras motivācijas, kādēļ viņam būtu jāvizinās ar laivu, jāmakšķerē vai jāpiedalās kādos mājas darbos, ja viņš pats bez tā lieliski iztiek. Tādējādi vecāku centieni ar atsevišķiem pasākumiem radīt interesi par citām jaukām nodarbēm bieži paliek bez atsaucības, un vecākiem apjukumā pamazām nolaižas rokas, pieņemot, ka šāda nevēlēšanas nekur iesaistīties ir bērna individuālā īpatnība, kas jārespektē.
Diemžēl datoratkarībai, sevišķi ja tā attīstījusies jau bērnībā, ir arī citas blaknes, kas saistās ar bērna vispārējo fizisko attīstību un sociālajām prasmēm. Ja virtuālajā vidē zēnam ir iespēja kādā spēlē justies kā varonim, kurš uzvar un bezbailīgi dodas pretim jauniem izaicinājumiem nākamajā spēles līmenī, tad reālajā pasaulē visas uzvaras ir jānopelna ar taustāmiem un izmērāmiem sasniegumiem. Kontrastā ar virtuālo pasauli tas ir ļoti grūti un šķietami neiespējami. Tādejādi zēns tiešām savu neveiklības sajūtu var censties maskēt ar dažādiem muļķīgiem izgājieniem, lai kaut kādā veidā attaisnotu savu faktisko nevarēšanu apliecināties starp vienaudžiem reālajā vidē. Tādēļ komandas sporta veidi droši vien nebūs piemēroti šajā situācijā, jo konkurence ar komandas biedriem tikai radīs papildu grūtības zēna pašpaļāvības attīstībā.
Noteikti rīcībai jābūt saskaņotai abu vecāku starpā un nav pieļaujama situācija, ka vecākiem ir atšķirīgi viedokļi par ierobežojumiem vai kādām aktivitātēm.
Tētis kā vienu no iespējamiem situācijas risinājumiem piemin boksa nodarbības, kas varētu zēnam attīstīt spēju aizstāvēt sevi un veicināt viņa ticību paša spēkiem. Ir pieminētas nodarbības zīmēšanā, kur arī zēns īsti tomēr nav iejuties. Taču situācijas izklāstā nav pieminētas paša bērna vēlmes un iespējamās intereses. Pieļauju, ka ģimenē vecāki nav veltījuši pietiekamu uzmanību dažādu iespēju apzināšanai, ko varētu piedāvāt savam dēlam. Zēns 10 gadu vecumā pats vēl nevar apjaust plašo interešu izglītības un sporta nodarbību piedāvājumu, kas varētu raisīt viņā patiesu interesi. Ļoti vērtīgas varētu būt peldēšanas nodarbības vai, piemēram, treniņi klinšu kāpšanā, kas attīsta ne tikai individuālo fizisko sagatavotību, bet arī savstarpējās attiecības ar citiem, jo nodarbības notiek arī pāros un grupās. Boksa nodarbības tomēr vairāk ir saistītas ar pretinieku cīņu, kur nozīme ir ne tikai fiziskai sagatavotībai, bet arī azartam un sava veida agresijai, kas šim zēnam laikam tomēr nav raksturīga. Tādēļ boksa nodarbības var radīt vēl dziļāku bērna noslēgšanos sevī.
Noteikti būtu vēlams pie psihologa vai cita speciālista noskaidrot bērna psihoemocionālo stāvokli, viņa patieso attieksmi pret ģimenes locekļiem un ģimenē valdošajām attiecībām. Iespējams, ka bērna pastiprināta pievēršanās datoram ir saistīta arī ar kādiem pārdzīvojumiem vai citām neatrisinātām situācijām, kas būtu jāņem vērā pirms aktīvas rīcības situācijas maiņai. Bērnu attīstības speciālists arī palīdzētu ieteikt tās nodarbību jomas, kurās tieši šim bērnam būtu izteiktas spējas un līdz ar to arī lielākas iespējas gūt no tām prieku.
Pozitīvi, ka tētis nemeklē vainīgos galvenokārt ārpus ģimenes, bet atzīst, ka situācija ir izveidojusies arī viņu pašu rīcības dēļ, un apkārtējo bērnu attieksme pret viņa dēlu, iespējams, ir likumsakarīga. Tomēr būtu jāapzinās, ka sporta nodarbības vai kādi pulciņi tomēr nevarēs uzlabot situāciju bez pašu vecāku, un īpaši tēva, aktīvas iesaistes. Bet tieši tas bieži ir visgrūtākais, jo ģimenē ir izveidojušies jau ierasti katra ģimenes locekļa uzvedības un rīcības modeļi, kurus mainīt nebūt nav viegli.
Izmaiņas prasa arī spēju pārvarēt paša bērna sākotnējo pretestību uz datora lietošanas ierobežojumiem, pārvarēt bērna atsaucības trūkumu uz piedāvājumiem dažādām kopīgām aktivitātēm u.c. Noteikti rīcībai jābūt saskaņotai abu vecāku starpā un nav pieļaujama situācija, ka vecākiem ir atšķirīgi viedokļi par ierobežojumiem vai kādām aktivitātēm. Arī ierobežojumus datora lietošanai nedrīkstētu noteikt kā sodu, bet drīzāk gan norādīt uz citu nodarbību lietderīgumu un tiem sasniegumiem, kas zēnu sagaida reālajā pasaulē.
Ļoti nozīmīgs dēliem ir tēva piemērs. Tādēļ, lai arī šķietami bez aktīvas intereses, tomēr bērniem ir ļoti nozīmīgs laiks, kas pavadīts kopā ar tēvu, darot kaut ko kopīgi. Svarīgi, lai zēns justos noderīgs, spējīgs reāli ko paveikt, nevis neveikls tūļa, kurš netiek galā pat ar visvienkāršākajiem uzdevumiem. Tieši šādās situācijās nereti tēvi rīkojas aplami, vēloties dēla priekšā it kā nodemonstrēt paši savu māku, bet aizmirstot par to, ka dēli var sākt justies nevērtīgi un nespējīgi neko izdarīt labi. Tādēļ svarīgi bērnam dot atbilstošus uzdevumus un norādījumus, kā arī atturēties no nievājošiem komentāriem vai skatieniem, ja viņam kaut kas neizdodas.
Nekļūdās vien tas, kurš neko nedara un jāatceras mūsu tautas paruna, ka tieši darbs dara darītāju. Bērna sasniegumi ir jānovērtē un jāturpina labi iesāktais, lai labie nodomi un apņemšanās no vecāku puses arī realizētos ikdienā atbildīgā rīcībā sava bērna labā."
