Raudulīgs mazulis: urdošais jautājums – kāpēc?  (2)

Mēs esam gatavi mazulim izdabāt, bet pārāk biežas kaprīzes, īpaši ar asarām, pieaugušajos rada neviennozīmīgas emocijas. Kāds brīnās, bet kāds kļūst nikns – tiesa, agri vai vēlu visi aizdomājas – ko gan tagad ar to visu darīt? Jo ir taču pilnīgi skaidrs, ka līdz ar pieaugšanu asarām vajadzētu kļūt mazāk. Tikai, kur atrodas robeža starp normu un kā atpazīt satraucošas pazīmes, nespeciālistam ir grūti saprast. Turklāt ne mazāk svarīgi ir savlaicīgi to izprast, jo "pinkšķa" zīmogs taču nav patīkams nevienās attiecībās, portālam "Parents" uzsver bērnu psiholoģe Anna Krajnova.

Godīgi atzīsimies: no saviem bērniem vecāki vēlas pārāk daudz. Tu taču arī droši vien sapņo, lai mazulis ātrāk iemācītos "uzvesties adekvāti", "iziet no situācijas". Tieši tā, kā to darām mēs, pieaugušie. Taču, lai kā mēs vēlētos, lai četrus gadus vecais dēlēns dārziņā apģērbtos tādā pat ātrumā, kā tētis, bet meitiņa no svētku galda nečieptu konfektes, tas nenotiks. Nenotiks – un punkts, uzsver psiholoģe. Vienkārši tāpēc, ka bērni neprot ātri pārslēgties no viena uzdevuma uz citu. Bet bez šīs prasmes arī neizdosies adekvāti novērtēt situāciju un savu uzvedību. Fizioloģija to neļauj. Un tā tas būs līdz pat skolas vecumam. Līdz astoņu gadu vecumam bērnu nervu sistēma strādā pēc citiem principiem.

Uzbudinošie procesi dominē pār bremzējošiem, tādēļ šī vecuma bērniem ir grūtāk nomierināties un "savākties", bet, savukārt, sakreņķēties viņi var pat nieka dēļ, un pavisam viegli. Bet tagad aplūkosim bērnu kaprīzes detaļās, lai saprastu, no kurienes tās vispār rodas un kāda saistība tām ir ar tevi pašu, mudina psiholoģe.

Vairums vecāku, īpaši tēvi, turpina terorizēt savus dēlus ar mūžsenu argumentu: "Nečīksti! Tu neesi meitene!" Raugoties uz savu dēlu, kuram acis vienās asarās, tēvs vai nu atklāti apspriež viņa nodevību attiecībā uz dzimumu vai arī krīt izmisumā. Starp citu, otrajā gadījumā zēns arī visu lieliski izjūt. Un vēl – teju visi tēti mīl salīdzināt dēlus ar sevi pašu bērnībā, kā arī ar citiem puikām. Protams, ar tiem, kuri nekad neraud. Taču būtībā, šie tēvi absolūti ignorē bērna jūtas, ieskaitot tāpēc, ka nav spējīgi sadzirdēt paši savas. Bēda ir tāda, ka šāda taktika dēlā tikai nostiprina pārliecību par paša bezspēcību, vājo raksturu un nekompetenci. Bet, ja zēns ir hiperjūtīgs pēc dabas, tad tēva prasības – būt dzelžainam līderim – var pārvērsties traģēdijā. Jo, redz, tāds, kāds viņš ir, tēvam nav vajadzīgs, un tēva dēļ nāksies kļūt par pavisam citu cilvēku.

Pārveidot sevi bez vardarbības psihei un bez procesu pavadošiem kompleksiem ir iespējams, taču tikai atzīstot un pieņemot savas jūtas. Cik gan būtu lieliski, ja mēs jau šodien ļautu zēniem raudāt un ieradinātu šādu nostāju: "Jā, tagad es raudu, jo esmu aizvainots/man sāp/man ir bail. Bet es centīšos ar to tikt galā. Un man noteikti tas izdosies!" iedvesmo psiholoģe.

Aptuveni 80–90 procentus šī vecuma bērnus mēdz piemeklēt histērijas ar asarām. Tā ir vidēji statistiskā norma veselam bērnam, kura psihiskā attīstība norit gludi. Turklāt dienā mazulis var sākt raudāt pat no 10 līdz 15 reizēm, un tādēļ nevajadzētu pārdzīvot. Valoda vēl nav tajā līmenī, lai mazulis būtu spējīgs paskaidrot, kas ar viņu notiek un kas viņam patlaban vajadzīgs. Viņam raudāšana ir vien veids, kā izteikt aizvainojumu, dusmas, bailes, neapmierinātību. Pēc pusotra, diviem gadiem situācija pasliktinās. Mazulim aizliegumu kļūst vairāk, bet zinātkāre tikai aug. Un šāda acīmredzama netaisnība spēj izvest no pacietības ikvienu. Nenobriedušajai mazuļa psihei ir grūti samierināties ar to, ka impulsīvi radītu kaprīzi nedrīkst tūliņ pat apmierināt. Atliek tikai viens – raudāt, ar ko šī vecuma bērni arī nodarbojas. Regulāri.

Divu, trīs gadu vecumā iestājas krīze, ko mēdz saukt par "Es pats!". Iemesli šādiem kreņķiem turpina augt, tāpēc tieši šajā periodā iestājas pinkšķēšanas pika stunda. Bērns vēlas visu pamēģināt, bet, atkal jau, viņam to ne vienmēr atļauj. No šī brīža bērna pakāpeniski mācās iesaistīt pieaugušos savās "bēdās", protams, ar raudāšanas palīdzību, lai panāktu savu nosprausto mērķi. Par laimi, pagaidām uzmanības pārslēgšanas metode vēl strādā labi: kritiskā brīdī pamēģini mazuli ieinteresēt par kaut ko citu, lai histēriju nodzēstu. Bet, ja ļausi šādai reakcijai nostiprināties, turpmāk mazulis var pārāk asi reaģēt uz zaudējumu vai neveiksmi, brīdina psiholoģe.

Tagad ar raudāšanas palīdzību bērns mācās manipulēt ar tuvākajiem cilvēkiem. Viņš sāk piespiest pieaugušos vienu aiz otra, lai iztaustītu viņu vājās vietas. Lūk, tipisks piemērs: "Mammu, tu esi slikta, jo neiedevi konfekti! Bet omīte ir laba, viņa man katru dienu šokolādītes nes". Tā dara visi bērni, un šis ir dabisks psihes attīstības etaps. Bet, atkarībā no tavas uzvedības, bērns piesavināsies vienu no diviem algoritmiem: vai nu sapratīs, ka tevi ir jāklausa un ar tevi nāksies vienoties, vai arī apzināsies, ka tevi var vadīt.

Pirmais, veselīgais scenārijs tiks piedzīvots, ja tu mazulim noteiksi precīzus noteikumus, un viņš zinās, ka tā, kā viņš vēlas, nebūt ne vienmēr notiksies. Ja tu salūzīsi un sāksi izpildīt visas viņa kaprīzes, problemātiska uzvedība ātri vien pāries ieradumā. Sajūtot, ka robežas var arī pārkāpt, bērns pārliecināsies par to, ka ja nedaudz uzspiedīs, viņš pilnīgi droši panāks savu. Īpaši bieži tieksme manipulēt nostiprinās gadījumos, kad mammai un tētim ir stipri atšķirīgi uzskati par bērnu audzināšanu. Un arī tad, ja tu esi tas, kuru var viegli ietekmēt.

Ja tev šķiet, ka mazulis kreņķējas par niekiem un šādu uzvedību tu uzskati par neatbilstošu "masu katastrofai", paanalizē situāciju dziļāk. Tā vietā, lai bērnu vainotu neaudzinātībā, vājā raksturā vai neadekvātumā, padomā, kāpēc tavs bērns nespēj reaģēt citādāk. Uz līdzenas vietas nedz kaprīzes, nedz pinkšķēšana nerodas!

Šajā etapā daudz kas ir atkarīgs no vecākiem. Ir svarīgi ņemt vērā, ka bērni vecumā no trīs līdz pieciem gadiem aktīvi mācās runāt par savām vajadzībām un saprast savas jūtas. Tavs uzdevums – palīdzēt viņiem apgūt šo pirmās pakāpes prasmi, citādāk tā neizveidosies. Ja mamma skrien pie bērna pēc pirmā pīkstiena, raudāšana nostiprinās kā manipulēšanas veids. Ja viņa izrādīs vienaldzību vai izteiktu vēsumu, asaras provocēs izmisuma sajūtu. Jo bērns izdara savus secinājumus: es nevienam neesmu vajadzīgs, visiem uz manām emocijām ir nospļauties, mīlēt mani nav par ko, ja saukšu vecākus – viņi neatnāks.

No četru gadu vecuma pinkšķēšanas normas samazinās. Daudzi mazuļi šajā vecumā jau spēj apzināties, ko viņi vēlas, lai arī dažreiz tas ir ļoti savdabīgi. Bet ar dažiem bērniem pat var sarunāt, jo viņu gatavība nedaudz paciesties vai spēja pieņemt atteikumu vairāk vai mazāk pakāpeniski sāk parādīties.

Pēc piecu gadu vecuma bērnam teorētiski jāprot precīzi un skaidri pateikt, ko viņš jūt un kas viņam nepieciešams. Tomēr praksē tā nebūt ne vienmēr arī ir. Ilgi gaidītais brīnums notiek tikai tad, ja ir vairāki labvēlīgi faktori. Pirmkārt, liela atdeve tiek prasīta no vecākiem. Lai bērns atklāti runātu par savām vēlmēm un saprastu, kas ar viņu notiek, mammai ar tēti sistemātiski jāatrod laiks sarunām aci pret aci, uzmanīgi jāuzklausa bērns un jāpalīdz viņam jau no paša sākuma atpazīt emocijas, nosaucot tās skaļi. Būsim reālisti: ne visi no mums ir gatavi tik daudz ieguldīt bērnos. Jāņem vērā arī nervu sistēmas stāvoklis. Daudziem mūsdienu bērniem arī četru un piecu gadu vecumā novēro dažādas smaguma pakāpes valodas traucējumus. Bet bērnam, kurš skaidri nevar izteikt savas domas, dzīvot sabiedrībā nebūt nav viegli. Totāla neizpratne no apkārtējo puses piespiež viņus ļoti krasi un emocionāli reaģēt uz aizliegumiem. Sākumā viņš sāk dusmoties, bet tad jau raudāt.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ ap piecu gadu vecumu šīs histērijas nekur nav pazudušas, demonstratīvā uzvedība riskē nostiprināties kā manipulācijas veids. Bet asaras gandrīz vienmēr kļūst par instrumentu, kā iedarboties uz apkārtējiem. Sekas ir ļoti nepatīkamas. Pirmkārt, jau pašam bērnam. Tev patīk, ja ar tevi manipulē? Un neviens nemīl… Manipulācijai, lai kāda tā nebūtu, vienmēr ir nemainīgs fināls: "pakļautais" agri vai vēlu sāk justies nokaitināts, bet pēc tam obligāti parādās dusmas pret agresoru.

Secinājums? Bērni ar mazu manipulatoru nedraudzēsies. Viņam būs grūti adaptēties skolā. Piemēram, jo atteikumus viņš uztvers kā pasaules traģēdiju. Jo ir taču viena lieta sēdēt mājās un dresēt mammu, bet pavisam cita – iet uz skolu un censties pēc sava prāta veidot skolotājus un vienaudžus.

Ja jūti, ka situācija jau ir ielaista, laiks mācīties turēties pretī. Šie padomi tev varētu palīdzēt pareizi reaģēt uz bērna asarām un uzvesties adekvāti vētras laikā. Paanalizē, kādos apstākļos bērns ķeras pie manipulēšanas ar asarām. Ja saproti, ka bērnam tiek novērota runas aizture, viņu vajadzētu parādīt neirologam un logopēdam. Ja pamani, ka pats esi ļāvis bērnam ar sevi manipulēt, nāksies tev pieņemt mērus, pamāca psiholoģe.

Histērijas vairumā gadījumu tiek sarīkotas skatītāju priekšā. Ja redzi, ja bērns padodas asarām tieši sabiedriskās vietās, pārstāj viņu rāt, sodīt, kaunināt. Katru šādu reizi aizved bērnu uz vietu, kur bez jums diviem neviena nebūs. Šī ir histērijas attīstības profilakses īpašība, īpaši ieteicama trauksmainiem bērniem, un to nevajadzētu aizmirst.

Ja tu precīzi saproti, ka konkrētajā brīdī ar asaru palīdzību bērns cenšas ar tavi manipulēt, nevajag viņu žēlot un pierunāt nomierināties. Saņem visu savu gribasspēku rokās un nepadodies šai provokācijai.

Svarīgi ir arī pastrādāt ar sevi. Atceries, kā tu reaģē uz sava bērna raudāšanu: dusmojies, kliedz, krīti panikā, sāk stipri uztraukties vai vēlies tikai vienu – ātrāk viņu nomierināt? Visas šīs emocijas nāk no tavas bērnības un runā par to, kā mūsu pašu vecāki uzvedušies ar mums līdzīgās situācijās. Pagātnes nasta ļoti traucē adekvāti, proti, mierīgi, reaģēt uz bērnu asarām. Kad mēs atrodamies savu emociju gūstā, arī bērni tās jūt. Un sāk pārdzīvot ne tikai par to, ka kaut ko ir izdarījuši nepareizi, bet arī tādēļ, ka mamma ir ļoti sakreņķējusies vai sadusmojusies. Atceries: jo spēcīgāk tu esi emocionāli ietekmēts, jo grūtāk mazulim ir nomierināties.

Brīžos, kad bērns ir histērijā, pieaugušajam ir jāsaglabā novērotāja pozīcija. Tas ir tā, kad tu objektīvi komentē to, ko redzu: "Tu raudi, jo esi sakreņķējies. Tev iepatikās lelle veikalā. Bet tagad es nevaru to tev nopirkt". Novērotāja pozīcija ir vienīgais veids, kā novērtēt sitruāciju adekvāti un saprast, vai konkrētajā brīdī bērna veselībai vai pat dzīvībai draud briesmas vai šī ir "tīrā veidā" manipulēšana. Varētu šķist, kāda vienkārša lieta, bet noturēt neitrālu pozīciju nav tik viegli.

Lai pārtrauktu rīkoties pēc vecā parauga, kas nestrādā, atceries, kurš no taviem paziņām prot tikt galā ar bērnu kaprīzēm uz "urrā". Grūtos brīžos domās vaicā sev, ko šis cilvēks teiktu, lai izdara? Tā tu ātrāk varēsi koncentrēties uz savu taktiku.