Septiņas bīstamas bērna uzvedības formas, par kurām būtu jāsatraucas visiem vecākiem

Speciālisti portālam "Adme" stāsta par to, kādām pazīmēm bērna uzvedībā vajadzētu vecākos raisīt trauksmi. Šīs pazīmes liecina, ka situācija nav no tām, lai tu to risinātu paša spēkiem:

Bet ir vēl arī citi momenti, kuriem ir vērts pievērsties, brīdina psihologi.

Ko darīt? Pārliecināties, ka bērns saprot, ko nozīmē "piedošana" un kāda ir tās jēga. Parādīt personīgo piemēru. Iemācīt bērnu analizēt emocijas – savas un apkārtējo, lai saprastu, kāpēc noticis konflikts. Paskaidrot, kā var iziet no nepatīkamas situācijas.

"Bērnībā mans vecākais brālis periodiski uz mani novēla visus savus grēkus, bet, lai es viņu nenodotu, teica, ka laupītāji mani nodos bērnu namā. Kopumā viņš tā aizrāvās, ka uz mani novēla televizora "nāvi", kuru viņš nogāza un sasita. Bet tikai tas notika tad, kad vecāki bija man atbraukuši pakaļ uz slimnīcu. Bet es tā biju pieradusi uzņemties atbildību par brāli, ka visu apstiprināju. Sadeva viņam kārtīgi, un vēl arī papildus par iepriekšējām reizēm," atzīstas kāda sieviete.

Bet tagad iedomājies, ka šis ir pieaugušais, kurš vainu par jebkuru neveiksmi noveļ uz apkārtējiem, bet tas jau notiek darbā.

Ko darīt?

Jau no bērnības bērnu mācīt uzņemties atbildību, pakāpeniski paplašinot robežas. Apspriest ar viņu problēmas. Pārdomāti attiekties pret sodīšanu par kādu nevēlamu rīcību, obligāti tikt skaidrībā par tās iemesliem. Izveidot precīzus uzvedības noteikumus un konsekventi tos ievērot.

Prasme pastāvēt par sevi ir laba īpašība, ja vienlaikus cilvēks arī saprot, ka dažreiz ir jāatrod kompromisi. Šo prasmi var un vajag attīstīt tieši bērnībā, jo pēc tam to iemācīties būs daudz sarežģītāk.

Ko darīt?

Dažreiz bērni ļoti tieši cenšas manipulēt, piemēram, sarīkot histēriju veikalā, dažreiz – nedaudz smalkākām metodēm. Rezultāts ir viens – apkārtējie dara to, ko no viņiem vēlas, lai gan dažreiz tas ir pretēji viņu gribai. Bet bērnam ir jāsaprot, ka uz šāda pamata neizdosies izveidot veselīgas attiecības nedz ar ģimeni, nedz draugiem vai jebkuru citu.

Ko darīt?

Iemācīties atšķirt kaprīzes un histērijas, kas vērstas uz vēlamā iegūšanu, no reakcijas par to, kas satrauc bērnu. Sniegt bērnam pietiekami daudz savas uzmanības – bieži manipulācijas parādās, kad bērnam nepietiek komunikācijas ar vecākiem. Reaģēt uz šādu uzvedību mierīgi, bez kliegšanas un draudiem, tas ir sarežģīti, bet citādāk rezultāta nebūs.

Ko darīt?

Baiļu pretējā puse ir ziņkārība, tādēļ ir vērts jau iepriekš bērnam pastāstīt, kas viņu gaida. Kontrolēt savas emocijas, sekot sev līdzi stāstījuma laikā – bērni ļoti viegli nolasa ķermeņa valodu un tikpat viegli sajūt tavu uztraukumu. Atrast viņam kompāniju: bieži vien bērnam ir daudz vieglāk kaut ko izdarīt kopā ar kādu citu, nekā vienam pašam. Runāt par bērna jūtām, lai viņš zinātu – viņš ir sadzirdēts un saprasts. Attiekties ar izpratni, jo, redz, tas, kas mums šķiet nieks, bērnam ir ļoti svarīgs – vienkārši atceries pats savu saviļņojumu/uztraukumu, piemēram, eksāmena vai uzstāšanās laikā.

Bērnu neparedzamība šķiet mīlīga, kamēr vien bērns karstu cepešpannu neuzliek uz plastmasas paplātes vai nesabojā jaunās bikses pirmajā peļķē, jo viņam vienkārši "sagribējās palēkāt". Tādi bērni runā un dara visu, kas ienāk prātā, neaizdomājoties par rezultātiem, un tas var beigties ar nepatikšanām ne tikai viņiem pašiem. Tādos gadījumos vecākiem ir bērnam jāiemāca jau iepriekš novērtēt savas rīcības sekas.

Ko darīt?

Saglabāt mieru. Izzināt, kāpēc bērns ir rīkojies tieši tā, un tikt skaidrībā ar viņu par šo situāciju. Iemācīt bērnam analizēt savas emocijas. Lai bērns izlabo savas rīcības sekas vai vismaz cenšas to izdarīt. Sakot bērnam, kas ir jāizdara, lūgt, lai viņš atkārto dotās norādes, lai patiešām tās atcerētos. Mācīt bērnam paškontroli, piemēram, ar spēles "Ēdams-neēdams" palīdzību. Noteikt precīzus noteikumus, īpaši gadījumiem, kad impulsīvā uzvedība traucē bērnam, un slavēt, ja viņam izdevies tos ievērot.

Bērnu psiholoģe Katerina Murašova veikusi eksperimentu. Viņa 68 pusaudžiem vecumā no 12 līdz 18 gadiem piedāvāja pavadīt vienatnē ar sevi astoņas stundas – bez gadžetiem un bez iespējas komunicēt ar citiem cilvēkiem. Tika galā tikai trīs pusaudži, turklāt visi pārējie dalībnieki jutās slikti.

Ko darīt?

Komunicēt ar bērnu, darīt kaut ko kopā. Noteikt ierobežojumus gadžetu lietošanai. Iemācīt saprast, kas viņam patīk, bet kas nē, ieskaitot sevī. Palīdzēt atrast intereses, kas nav saistītas ar viedierīcēm.

Ja pats netiec galā

Vērsies pie psihologa. Tas tikai nozīmēs, ka tev nav vienalga, kas notiek ģimenē, ar taviem tuvajiem cilvēkiem, un tu vēlies saņemt kvalificēta speciālista palīdzību. Šī ir saprātīga pieauguša cilvēka rīcība, un par to nav jākaunas. Turklāt vienu un to pašu destruktīvo ieradumu dažādiem bērniem var radīt tādi paši atšķirīgi iemesli, bet patstāvīga diagnozes noteikšana psihes jomā bieži vien izrādās nepareiza.