Ko nevajadzētu teikt bērniem un kā tikt galā ar bērnu aizvainojumiem jeb sešas tipiskākās pretenzijas, kas bērniem rodas pret vecākiem, "Parents" skaidro psiholoģe Tatjana Šišova.
Tas ir netaisnīgi
"Mans jaunākais dēls bieži dusmojas, ka mēs viņam līdz vēlam vakaram neļaujam skatīties televizoru, kā viņa vecākajam brālim, vai nelaižam ārā pastaigāties bez pieaugušo pieskatīšanas. "Tas ir netaisnīgi, negodīgi! Brālim jūs ļaujat, bet man nē! – viņš raud, un nekādas sarunas par to, ka brālis ir piecus gadus vecāks, nepalīdz," psiholoģe atstāsta mammas Elēnas stāstu, kura audzina sešus un 11 gadus vecus dēlus.
Nekad nesaki: "Nu ko, dzīve vispār ir netaisnīga lieta".
Kā nogludināt konfliktu
Pats labākais, ko var darīt līdzīgā situācijā – iedomāties sevi bērna vietā. Bērns ir aizvainots un nokaitināts, un viņa jūtas tikai pastiprināsies, ja tu pret tām izturēsies vienaldzīgi. Obligāti pasaki bērnam, ka tu saproti, cik viņš ir aizvainots, un paskaidro, kāpēc tu aizliedz to, ko atļauj brālim vai vecākajai māsai.
Parunājies ar bērnu par to, – jo cilvēks kļūst vecāks, jo vairāk tiesību un arī pienākumu viņš iegūst. Akcentē bērna uzmanību uz to, ka vecākais brālis ne tikai līdz vēlam vakaram skatās televizoru, bet arī iet uz veikalu, ar putekļusūcēju tīra māju, iznes miskasti utt. Un centies, lai vecākajiem bērniem ģimenē patiešām būtu vairāk pienākumu, nekā jaunākajiem – tad mazajiem nebūs tik ļoti plašas iespējas, kādēļ just skaudību vai greizsirdību. Un pats galvenais: ja tomēr jaunākais bērns ir sakreņķējies par to, ka viņu kopā ar vecāko brāli ārā nelaiž, piedāvā viņam alternatīvu. Neatstāj bērnu vienu, sarīko kopīgu viņa mīļākās multfilmas paskatīšanos, palasi grāmatu, paspēlējies utt.
Nu kāpēc?!
"Tiklīdz meitai kaut kas nepatīk, viņa uzreiz sāk niķoties, asaras lejas, un viņa īd: "Nūu, kāpēc es to nevaru?!" Un šo frāzi var atkārtot simts reizes, kamēr beigu beigās panāk to, ko grib," psiholoģe akcentē vēl kādas mammas pieredzi, kura audzina četrus gadus vecu meitu.
Nekad nesaki: "Tāpēc, ka es tā teicu!"
Kā nogludināt konfliktu
Pāradresē šo pašu jautājumu savam bērnam. Kad bērns dusmīgi kārtējo reizi tev vaicā: "Nu kāpēc?!", mierīgi atbildi: "Bet kā tu pats domā, kāpēc es tev atsaku?" Šis jautājums apstulbinās bērnu, viņš pārstās raudāt un aizdomāsies: "Bet tiešām, kāpēc mamma man to neatļauj?" Ja jautājums mazuli ieved strupceļā, nejauši uzvedini uz pareizo atbildi. Šāda taktika strādā daudz efektīgāk, nekā nemitīga miljons iemeslu atkārtošana tavam atteikumam. Visa šīs metodes viltība slēpjas tajā, lai neuzspiesti bērnam radītu pašam savu redzējumu. Tad bērns mierīgi pieņems tavus noteikumus un ģimenes uzstādījumus, un līdzīgi kāzusi vairs neradīsies.
Galējā situācijā var izmantot vēl vienu interesantu veidu: ja bērnu nekādi nav iespējams nomierināt, pamēģini viņu sasmīdināt. Piemēram, negaidīti pasaki: "Es nevaru saprast, ko tu saki. Tu atkal izliecies par ķīnieti? Vai japāni?"
Kāpēc citi drīkst, bet es nē?
"Dažreiz mana meita uz maniem aizliegumiem skaidri norāda: "Bet, lūk, draudzenes vecāki atļauj!" Ar šo frāzi viņa man parāda, ka draudzenes vecāki ir labi un saprotoši, bet es – ģimenes tirāns, kurš viņu tur īsā pavadiņā. Bet tas tā nav! Esmu pietiekami liberāls cilvēks, tomēr uzskatu, ka samērīgiem ierobežojumiem tomēr ir jābūt. Un, godīgi sakot, es absolūti apmulstu līdzīga veida meitas paziņojumos," psiholoģe min vēl vienu piemēru no deviņus gadus vecas meitas mammas ikdienas.
Nekad nesaki: "Mani absolūti neinteresē, ko atļauj citiem bērniem".
Kā nogludināt konfliktu
Paskaidro bērnam, ka katrā ģimenē ir savi noteikumi. Piemēram, vienā brīvdienās visa ģimene skatās kopā televizoru, bet cita – brauc uz vasarnīcu un tieši otrādi – atpūšas tur no televīzijas. Pastāsti, ka katrā ģimenē pastāv savas ģimenes tradīcijas un noteikumi. Biežāk ar bērnu pārrunā tos noteikumus, kuriem jābūt saprātīgiem, vienkāršiem un konkrētiem. Un kas ir ne mazāk svarīgi – bērnam ir jāsaprot iemesls, kādēļ ģimenē pastāv tieši tādi noteikumi, lai viņam nerastos sajūta, it kā viņš dzīvotu armijas kazarmās. Ja vecāki biežāk ar bērniem apspriedīs tādu vai citādu noteikumu pastāvēšanu, viņi sāks daudz mazāk klausīties tajos stāstos, kur draudzenēm atļauj ēst konfektes jebkurā diennakts laikā.
Bet tētis man atļāva!
"Mums ar vīru ir dažas atšķirīgas audzināšanas metodes. Es vairāk pieturos pie stingrākiem noteikumiem, bet vīrs ir japāņu metodikas atbalstītājs, un uzskata, ka bērnam līdz septiņu gadu vecumam var atļaut visu. Iespējams, tāpēc mūsu piecus gadus vecajam dēlam patīk vairāk spēlēties ar tēti, kurš viņu ļoti lutina. Bet ja es palieku ar mazo vienatnē un kaut ko viņam neatļauju, tad vienmēr saka: "Bet tētis man to būtu atļāvis!" Es nezinu, kā pareizi reaģēt šādās situācijās," tā pēc padoma psiholoģei taujā piecus gadus veca dēla mamma.
Nekad nesaki: "Tēta te nav!"
Kā nogludināt konfliktu
Ja tu kaut ko bērnam aizliedz, neatcel šo aizliegumu, bet atbildi viņam: "Ja tu uzskati, ka tētis tev būtu atļāvis, tad es parunāšu ar tēti, un mēs kopā izlemsim, kā rīkoties". Sirds dziļumos tu pat vari pateikties mazulim par to, ka viņš tādā neparastā veidā ir ierosinājis jums abiem apspriest bērna audzināšanas lietas. Un jebkurā gadījumā (nav svarīgi, vai esat panākuši kopīgu vienošanos ar vīru) bērnam ir jāsaprot, ka viņam ir jāklausa gan tētis, gan mamma, un arī vecmāmiņa, un vectētiņš, un skolotāja, un aukle, un citi pieaugušie, kuri iesaistās viņa audzināšanā.
Mierīgi, bet stingri atkārto savas prasības, kamēr bērns nepārliecināsies, ka tu neatcelsi tevis pieņemto lēmumu, neraugoties uz viņa kliegšanu un iebildumiem.
Un pat ja bērna raudāšana tevi jau ir satracinājusi, centies saglabāt mieru, jo tavi emociju sprādzieni bērnu tikai vēl vairāk iedrošinās un viņš sapratīs, ka ar kliegšanu var pievērst tev uzmanību un panākt vēlamo rezultātu.
Tu mani nepiespiedīsi!
"Mans dēlēns ir patīkams, mīlīgs bērns. Taču dažreiz ar viņu kaut kas notiek, viņš pēkšņi kļūst ietiepīgs un atsakās uzpildīt jebkuras prasības. Bet tad, kad es ar viņu sāku runāt stingrāk, man kliedz: "Tu mani nepiespiedīsi," to psiholoģei stāsta četrus gadus veca dēla mamma.
Nekad nesaki: "Tieši to es izdarīšu!"
Kā nogludināt konfliktu
Pamēģini mazināt spriedzi un visu pārvērst jokā, piemēram, papliķē mazajam pa vaidziņiem un jokojot saki: "Protams, piespiedīšu, jo esmu briesmīgais pelēkais vilks! Vai arī pārvērt visu spēlē. Ja bērns negrib noģērbties pirms došanās gulēt, negaidīti pasaki: "Saderam, ka tu nevarēsi noģērbties un nolikt drēbītes uz krēsla vienas minūtes laikā?" Šis veids iedarbojas praktiski par simts procentiem, un bērns, kurš jau būs iekritis azartā, kā bulta sāks izģērbties.
Ja reiz tavi mēģinājumi nav nostrādājuši, rīkojies citādi, uzliekot atbildību uz bērna pleciem. Piemēram, ja bērns nevēlas savākt aiz sevis mantas, pasaki viņam: "Ja tu tagad nesavāksi rotaļlietas, tad rīt es ar tevi nespēlēšos". Tikai esi konsekvents, un ja bērns tomēr istabu atstāj nekārtībā, nākamajā dienā nepadodies pierunāšanai, parādi raksturu un nespēlējies ar viņu. Pretējā gadījumā mazulis sapratīs, ka tavi vārdi neko nenozīmē un ar tevi viegli var manipulēt.
Bet es gribuuu!
"Pirms mēneša mana jaunākā meita atgriezās no vecmāmiņas vasarnīcas. Bērnu burtiski samainīja. Līdz tam bija mierīga, paklausīga meitene, bet tagad – ja kaut ko sagrib, centīsies panākt savu līdz pēdējam. "Es teicu, es gribu!" – viņa kliedz. Censties viņai šādos brīžos kaut ko paskaidrot, ir bezjēdzīgi," psiholoģei atzinusi piecus gadus vecas meitas mamma.
Nekad nesaki: "Tu nevari vienmēr dabūt to, ko vēlies".
Kā nogludināt konfliktu
Pirmkārt, izrādi bērnam līdzjūtību un neliedz cerēt, ka kaut kad viņš dabūs vēlamo lietu. Pasaki bērnam kaut ko šādu: "Mēs pacentīsimies tev to nopirkt uz dzimšanas dienu vai, ja vēlies, vari atlikt no savas kabatas naudas". Tas ne tikai nomierinās bērnu, bet arī iemācīs pacietību un daudz nopietnāku attieksmi pret naudu. Un ja bērns ir sakrājis nepieciešamo summu un mantiņu iegādāsies par savu naudiņu, viņš daudz saudzīgāk pret to arī izturēsies, sargās mantu, atminoties, cik grūti tā viņam nāca.
Starp citu, dažreiz bērnam tomēr ir jāsaka stingrs "nē" – bez liekiem paskaidrojumiem. Tikai tas jādara mājās, pieņemamā gaisotnē, nevis uz ielas, skolā vai citā sabiedriskā vietā. Tavs atteikums, visticamāk, izsauks bērnā negatīvo emociju vētru, tādēļ būs labāk, ja viņš sāks kliegt mājās, nevis uz ielas, kur ir pilns ar cilvēkiem. Tomēr, neraugoties uz bērna kliegšanu, atceries, ka bērniem ir nepieciešami samērīgi ierobežojumi un atteikumi.
Bērni, kuri nepazīst atteikumu, nereti kļūst neirotiski, kļūst nekontrolējami, nevadāmi. Jo, redz, bērns zemapziņas līmenī vēlas sajust pieļaujamās normas, vēlas redzēt, ka pasaule ir būvēta skaidri, precīzi, ar izteiktām robežām, kuras pārkāpt nedrīkst. Tādēļ samērīgi ierobežojumi ir nepieciešami, uzsver psiholoģe.
