'Sliktākā diena mūžā': kādu ietekmi uz bērnu atstāj mājdzīvnieku nāve
Foto: Shutterstock

Bērni bieži vien mājdzīvniekus – suņus, kaķus un pat kāmīšus – sauc par saviem labākajiem draugiem. Viņi tos redz kā kompanjonus, rotaļu biedrus un, iespējams, pat atbalstu un plecu, uz kura paraudāt. Diemžēl šie labākie draugi no dzīves aiziet daudz ātrāk, nekā mums gribētos. Bērni vēl ilgi pēc mājdzīvnieka nāves šo notikumu var dēvēt par sliktāko dienu viņu mūžā. To, ko bērnam nodara mājas mīluļa nāve un kā mazajam palīdzēt tik galā ar skumjām, portālā "Psychologytoday" skaidro psiholoģijas doktore Gaila F. Melsone.

Ik gadu bojā iet vairāki miljoni mājdzīvnieku – citi pazūd, saslimst ar kādu neatgriezenisku slimību vai nomirst no vecuma. Šķietami tikpat daudz dzīvnieku aizbēg un pazūd uz neatgriešanos. Mājas mīluļa aiziešana visbiežāk ir bērna pirmā pieredze ar nāvi. Pirms tam, iespējams, neviens viņam par to nav pat stāstījis, un mazais par šo tik dabisko dzīves nobeigumu neko nezina. Kā tas ir, kad kāds nomirst? Vai Reksim sāp? Kas ir paradīze? Kāda ir dzīve pēc nāves? – šie un vēl citi jautājumi var nomocīt bērna prātu pēc četrkājainā drauga aiziešanas viņsaulē. Melsone skaidro, ka to pierāda arī vairākas aptaujas, kuru rezultāti liecina, ka aptuveni 80 procenti bērnu pirmo reizi saskaras ar nāvi tad, kad no dzīves aiziet viņu iemīļots mājas mīlulis – suns, kaķis, jūrascūciņa vai kāds cits dzīvnieks.

Vides zinātnes pētnieks Džošua Rasels savā pētījumā, par to, kādu ietekmi uz bērnu atstāj mājdzīvnieka nāve, kurā piedalījās bērni vecuma grupā no sešiem līdz 13 gadiem, atklāja, ka pat vairākus gadus pēc četrkājainā drauga nāves, bērni dienu, kad viņiem tiek paziņots par nelāgo notikumu, sauc par sliktāko dienu viņu dzīvē.

Līdz šim brīdim visi ir centušies bērnu turēt pa gabalu no nāves. Neviens viņam nav atklājis šausminošo faktu, ka ik dienu pasaulē mirst vairāki tūkstoši, cilvēku. Taču mājdzīvnieka nāvi no bērna ir grūti noslēpt. Iespējams, ir vecāki, kuri cenšas turpināt sargāt savu atvasi no skarbās dzīves realitātes, sakot, ka viņa mīļais suns ir aizbēdzis. Psiholoģijas doktore gan atzīst, ka tā darīt nevajadzētu: "Vecākiem vajadzētu pret bērnu būt atklātiem, neatkarīgi no tā, cik viņam ir gadu." Šāds apgalvojums bērnam dos tikai viltus cerības par to, ka viņa labākais draugs reiz atgriezīsies, kaut patiesībā tas nekad nenotiks. Arī psiholoģe Laila Kalniņa uzskata, ka bērniem, arī pašiem mazākajiem, ir jāstāsta, par mājdzīvnieka vai kāda tuvinieka nāvi. Tomēr viņa uzsver, ka situācija ir jāskaidro atbilstoši bērna vecumam un izpratnei par lietām. Tāpat nevajadzētu slēpt bēdas – vecāki drīkst raudāt un izrādīt skumjas par zaudējumu.

  • Tāpat kā intīmās attiecības un nauda, nāve ir tēma, kuru vecākiem ar savu bērnu apspriest ir grūtības. Ja nezini, kā labāk ar bērnu runāt par šo tik nepatīkamo dzīves notikumu, šajā rakstā vari lasīt psiholoģes Lailas Kalniņas ieteikumus.

Bieži vien bērni par nāvi iemācās nevis no vecākiem vai skolotājiem, bet gan no medijiem – filmām, grāmatām, televīzijas un interneta. Bieži vien šis nepatīkamais dzīves notikums tiek dažādos veidos apspēlēts arī multfilmās. Taču psiholoģijas doktore skaidro, ka tur bieži vien tiek aizmirsts par to, ka nāve ir pastāvīga un neatgriezeniska. Tāpat multiplikācijas filmās bieži vien netiek parādīts apkārtējo pārdzīvojums par zaudējumu, līdz ar to bērnam nāve neasociējas ar kaut ko negatīvu.

Melsone stāsta, ka aptaujas, kurās ir piedalījušies bērni, pierāda, ka mazie satraucas par savu mājdzīvnieku labklājību, it īpaši tad, kad paši atrodas ārpus mājas – skolā vai ceļojumā. Tātad pat tad, ja bērns katru dienu neieber savam sunim paēst vai slinkuma dēļ atsakās viņu vest pastaigā, mazais šā vai tā dzīvnieku mīl un par viņu uztraucas. Bērns izrāda šo mīlestību un rūpes ar savu pieķeršanos dzīvniekam. Melsone skaidro, ka patiesībā šīs rūpes bērns izrāda, neapzināti baidoties dzīvnieku pazaudēt.

Source info

Calis.lv


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl

Iesaisties sarunā!