Bieži vien vecāki paši provocē baiļu rašanos saviem bērniem. Piemēram, bērns baidās ne tik ļoti no kādas parādības, cik no pieaugušo reakcijas uz to. Un ne vienmēr šo situāciju pavada vētrainas emocijas un kliedzieni "neaiztiec", "ej malā" vai atklāta biedēšana: "Redzi to onkuli? Tagad viņš tevi paņem līdzi".
Psihologs Vladislavs Sotņikovs portālam "Letidor" stāsta, kā vecāki var atbrīvoties no sava bērna bailēm ar spēļu palīdzību un, izmantojot trīs viltīgus trikus. Speciālists arī aplūko, kāpēc vispār bērnam rodas viena vai otra veida bailes.
Literatūrā esot aprakstīts kāds gadījums no psihologu terapijas meitenei ar skaidri nemotivētām bailēm iet uz skolu. Strādājot ar viņas mammu, noskaidrojies, ka uz skolu abas gājušas pa maršrutu, kuram mammas bērnībā bija saistība ar spēcīgu traumu. Un katru reizi ar meitu paejot garām šai vietai, viņa instinktīvi cieši saspiedusi meitas roku. Un meitene to uztvēra kā signālu par draudošām briesmām, tādēļ arī sāka baidīties no došanās uz skolu.
Kā saprast, ka bērnu nomoka bailes
Mazulis ne vienmēr atklāti runā par savām bailēm – dažreiz vienkārši tāpēc, ka vēl neprot sarunāties. Nav obligāti uzreiz jāiet pie psihologa, jo ikviens vecāks pats to spēj pamanīt, labi ielūkojoties sava bērna uzvedībā.
Piemēram, angļu psihologs Džons Bovlbijs aprakstījis ārējo pazīmju sistēmu, ko nosaucis par "baiļu indikatoriem": piesardzīga lūkošanās apkārt, ko pavada kustību aktivitāte, izbiedēta sejas izteiksme, kontakta meklēšana ar kādu.
Bieži no skolēna pirms kontroldarba rakstīšanas var dzirdēt, ka viņam sāp galva, vēders, paaugstinājusies ķermeņa temperatūra.
Šo simptomu reālai klātbūtnei vai neesamībai principiālas nozīmes nav, fakts paliek fakts: aiz reālas vai iedomātas klātbūtnes slēpjas bailes, kuras bērns vai nu nevar atklāti nosaukt vai nevēlas to darīt.
Psihologs Sotņikovs stāsta, ka pastāv tāda ekspress diagnostika, lai noteiktu emocionālo stāvokli. Piemēram, 3-5 dienu laikā vecākiem ir jāseko sekojošām bērna uzvedības parādībām:
- Nemiers, nervozitāte visas dienas garumā;
- Problēmas uz uzmanības koncentrēšanos uz kaut ko;
- Sejas vai kakla muskuļu sasprindzinājums;
- Kaprīzes un raudulīgums;
- Problēmas ar miegu un iemigšanu.
Ja kaut viens no aprakstītajiem simptomiem parādās sistemātiski, nepieciešams vērsties pie speciālista, lai veiktu padziļinātu diagnostiku.
- Sliktie rūķi, bailes no tumsas un strīdiem ģimenē – bērnu neirozes, par kurām šajā rakstā stāsta Bērnu klīniskā universitātes slimnīcas bērnu neirologs.
Kāpēc mazuļiem ir vieglāk tikt galā ar bailēm
Kā rāda psiholoģiskā prakse un daudzās kolēģu publikācijas, vispateicīgākais vecums, lai strādātu ar bailēm, ir pirmsskolas un jaunāko klašu skolēnu vecums, uzsver Sotņikovs.
Šajā periodā darbs ar bailēm ir daudz efektīvāks. Psihologs apgalvo, ka strādāt ar mazuļiem, lai cīnītos ar bailēm, var arī bez profesionālas iejaukšanās.
Bērns baidās no tumsas – iegādājies viņam mazu nakts lampiņu; naktī mazo "apciemo" briesmonis – radi ar bērnu kādu maģisku priekšmetu, kas bērnu aizsargās; viņam bail palikt mājās – ievies mājdzīvnieku, ar kuru bērns pavadīs kopā laiku, kamēr tu atgriezīsies no darba.
Un, protams, milzu terapeitisko potenciālu sniedz spēle – burvju lieta, kas bērnam palīdz maksimāli drošos apstākļos pārdzīvot baiļu situāciju.
Bet vēl var savas bailes burtiski aprakt zemē. Paņemt kādas figūriņas, kuras asociējas ar bailēm (dzīvnieki, kukaiņi, mašīnītes, šprices utt.) vai arī, ja tādu mājās nav, izveidot tās no plastilīna, bet pēc tam svinīgi aprakt pagalmā vai jebkurā traukā ar smiltīm.
Ja bērns vēlas, tad šīs apraktās lietas atkal var izrakt, paturēt rokās, paskatīties, kādas tās ir nožēlojamas, un iemest atkritumu konteinerā. Visas šīs nebūt ne sarežģītās darbības sniegs kolosālu ietekmi bērnu baiļu pārvarēšanā, ir pārliecināts psihologs. Un, lūk, turpmāk iepazīsties ar trīs vienkāršiem trikiem!
Bērniem nebūt ne vienmēr ir viegli atklāties un pārsoļot pāri savām bailēm un pārdzīvojumiem. Strādājot ar šādām situācijām, mēs izmantojam šos vienkāršos trikus, saka psihologs.
- "Puikam tūlīt četri gadi, bet nu baidās no vairākām lietām – pārģērbtiem cilvēkiem (maskās uz galvas), baloniem un piepūšamām atrakcijām," – mammu pieredzes stāstus par bērnu bailēm lasi šeit, "Cālis" foruma diskusijā.
Kustība ar maziem solīšiem
Princips, ka cilvēku, kurš baidās peldēt, izmet ezera vidū, protams, strādā, bet dažreiz tas beidzas visai bēdīgi. Bērns, kurš izjūt šausmas, cenšoties pārvarēt savas bailes, diezin vai tuvākajā laikā vēlēsies pamēģināt to no jauna, nerunājot nemaz par to, ka pati šāda pieredze var palikt kā trauma uz visu atlikušo mūžu.
Tādēļ katram bērnam ir jāizstrādā individuāla stratēģija, kā virzīties pretī savam mērķim. Piemēram, pie mums bieži atbrauc bērni, kuri baidās no dzīvniekiem, un tādēļ nevēlas piedalīties izjādēs ar zirgiem. Tad mēs sākumā vienkārši piedāvājam paskatīties uz zirgiem no tāluma, izskaitīt tos, izvēlēties to, kurš visvairāk patīk. Pēc tam piedāvājam ieiet stallī un paskatīties uz tiem, ja gribas, arī noglaudīt vai pabarot. Kad visi šie soļi izieti, tad tie piedāvāts uzsēsties uz zirga un ja vairs baiļu nav – pajāt ar to, stāsts psihologs Sotņikovs.
Tā bailes var tikt pārvarētas pa etapiem, kur fināla lēmums ir pamēģināt vai arī nē, tas paliek bērna ziņā.
Psihologs iesaka vecākiem pamēģināt šo metodi, iedomājoties kādu no bērna bailēm, "sasist" tās maksimāli daudzos, mazos elementos, un virzīties uz priekšu, līdz baiļu vairs nav.
- Pat puķu pods bērnā var raisīt bailes! Sešus tiipiskākos bērnu baiļu tipus iepazīsti te.
Pieaugušais vienmēr ir līdzās
Bērnam ir svarīgi, lai ir kāds pieaugušais, kuram nepieciešamības gadījumā viņš varēs palūgt palīdzību un atbalstu. Tradicionāli jaunākajā bērnu paaudzē ir mazuļi, kuri baidās iemigt pat ar nakts lampiņu, pieprasot atstāt ieslēgtu lielo apgaismojumu. Viņiem vienmēr svarīgi, ka blakus, burtiski soļa attālumā ir pieaugušais, pie kura var atnākt un palūgt palīdzību.
Daži bērni pirmajā laikā pēc gaismas nodzēšanas uzreiz pārbauda, vai pieaugušais patiešām ir tepat blakus, bet pēc tam jau guļ patstāvīgi.
Pieaugušais var būt ne tikai kā garants drošībai, bet arī aktīvs spēles dalībnieks, kurš ļauj pārvarēt bailes.
Piemēram, ja bērns baidās no kaut kādām dabas parādībām (zibens, pērkons), tad var sarīkot negaisu mājoklī. Paņemt kastroļus, lukturīšus, ieslēgt-izslēgt gaismu, bet pēc tam bērnam pastāstīt par to, kas tad ir negaiss un kā tas izpaužas, kā pareizi uzvesties tā laikā un kāpēc nav nekāda iemesla baidīties.
- Piecgadnieks baidās viens pats gulēt savā istabā. Mammas jautājumu psiholoģes Aigas Ukstiņas iteikumus atradīsi šeit.
Bērnam pašam ir jāpieņem situācija
Lai tas notiktu, pieaugušajam ir ļoti svarīgi bērnam radīt iespaidu par to, kas ar viņu ir noticis.
Psihologs Sotņikovs stāsta: "Viena no pusaudzēm, kura atbrauca pie mums, lai piedalītos programmā, paniski baidījās no augstuma, tādēļ virvju taka kopā ar savu komandu meitenei bija apšaubāma perspektīva un viņa vēlējās palikt kotedžā. Bet pakāpeniski, soli pa solim viņa tika līdz trīs metru līmenim ar uzdevumiem, kur varēja iziet pusi no etapiem, un viņa nolēma pie tā arī palikt."
Pēc tam speciālisti, kuri strādāja ar šo meiteni, pastāstījuši, kā vērojuši viņas vīrišķīgo pieeju, no etapa uz etapu, virzoties uz priekšu. Speciālisti meiteni lūguši padalīties ar savām sajūtām. Viņai tika uzdoti visi tie jautājumi, kuri ļauj noticēt, ka to paveikusi viņa pati.
Šie trīs principi sevī ietver milzīgu praktisku potenciālu, kas jāpielāgo katram konkrētam bērnam. Noslēdzot šo tematiku, psihologs Sotņikovs min, ka vēloties vēlreiz citēt savu kolēģi Bovlbiju, kurš paudis uzskatus, ka bailēm ir divi iemesli. Pirmais – kāda apdraudējuma esamība, bet otrais – kaut kā trūkums, kas nodrošina drošību.
- Vēl citu speciālistu ieteikumus, kā bērnam palīdzēt pārvarēt bailes no kukaiņiem, ūdens un citām ikdienisķām lietām, atradīsi šeit.
