Liela daļa vecāku uzstāj, lai bērns atvainotos savam brālim vai māsai, draugam vai pieaugušajam, kad viņš kaut ko ir nodarījis. Un tomēr bieži vien vecāki var justies neērti, paši nonākot situācijā, kad vajadzētu atvainoties bērnam, tāpēc izvairās to darīt.
Vecāki šādu rīcību mēģina attaisnot ar to, ka piedošanas lūgšana varētu atņemt bērna cieņu pret vecākiem. Bet patiesībā ir otrādi. Vai tad mēs paši cilvēkus, kas ir spējīgi atzīt savas kļūdas un pateikt "piedod", necienām vairāk ? Psiholoģijas doktore Laura Markhama "Psychologytoday" skaidro, ko bērns iegūst, kad tam atvainojies, kā arī iemāca, kā to pareizi izdarīt.
Skumjā patiesība ir tāda, ka liela daļa cilvēku jūtas ļoti neērti atvainojoties. Ne tikai tāpēc, ka mums ir jāatzīst, ka esam kļūdījušies, bet tas atsauc atmiņā kauna sajūtu no bērnības, kad mūsu pašu vecāki ir likuši to darīt.
Vecāku izvairīšanās no atvainošanās savam bērnam "iemāca" četras lietas:
Bet labāk būtu sev pārkāpt pāri un iemācīt savam bērnam šādas lietas:
- Mēs visi reiz kļūdāmies, un mēs varam censties uzlabot lietas;
- Mēs visi mēdzam sāpināt citus un to ir svarīgi atzīt, lai spētu situāciju labot;
- Kad tu atvainojies, tu liec otram cilvēkam justies labāk;
- Pēc atvainošanās visi jūtas labāk!
Ceļavārdi vecākiem - piedod!
Kad labāk atvainoties savam bērnam un ko viņam teikt? Ar saviem ieteikumiem dalās Markhama.
Atvainojies bieži. Tas ir domāts par ikdienas mazajām situācijām, kurām nav lielas nozīmes. Piemēram, "atvaino, ka iztraucēju tevi". Rīkojies tā katru reizi, kad esi izdarījis kaut ko tādu, ko nevēlētos, lai dara tavs bērns.
Ja bērns no mušas uzpūš ziloni, piekrīti tam, pat ja nesaredzi lielu problēmu. Tu varētu teikt: "Es zinu, ka, ejot uz veikalu, es tev apsolīju nopirkt krāsojamo grāmatu, bet es pavisam par to aizmirsu. Tiešām atvaino, es saprotu, ka rēķinājies, ka atnākšu mājās ar to." Katrs savas nelaimes mēra pēc citas skalas, kas vienam sīkums, otram pasaules gals, otra nelaime ir jāciena.
Paskaidro, kas notika. "Mēs visi bijām sarūgtināti, vai ne? Tu kliedzi, tad es sāku kliegt un tu sāki raudāt. Piedod, ka es tevi nobiedēju. Es biju ļoti nomākta, bet tas ir mans darbs – tikt galā ar savām emocijām. Un kliegšana nav veids, kā kaut ko atrisināt ar cilvēkiem, kurus mīli."
Izvairies vainot citus. Daudzi cilvēki atvainojoties mēdz "nemanāmi" savā runā sākt sevi attaisnot, noveļot vainu uz otru vai bērnu. Piemēram, "Protams, es kliedzu, bet tu biji to pelnījis!" Visiem ir zināms, ka divas nepareizas rīcības neveido vienu pareizu. Turklāt pieaugušo pienākumos ietilpst būt labam paraugam.
Ir labi paskaidrot, bet centies neizbojāt atvainošanos ar sevis attaisnošanu. "Man bija tik nogurdinoša diena un es nespēju vairs izturēt, tāpēc es uz tevi sabļāvu, bet tā nav attaisnošanās. Neviens nav pelnījis, kad uz viņu bļauj."
Uzņemies atbildību. "Piedod, ka es nevarēju būt tev blakus, lai palīdzētu". Šādi pasakot, tu nevaino sevi, tu vienkārši izsaki nožēlu. Turklāt tu arī parādi, ka uzņemies atbildību.
Dod sev otru iespēju, ja tas ir iespējams. "Piedod, es nevēlējos tik asi reaģēt. Ļauj es mēģināšu paskaidrot vēlreiz – tas, ko es biju domājusi...".
Atlīdzini savu kļūdu. "Klau, mēs no rīta ceļā uz skolu varam piestāt, lai nopirktu tev krāsojamo grāmatu." Vai arī vari apjautāties pašam bērnam, ko tu varētu darīt, lai vērstu savu kļūdu par labu.
Izveido plānu nākamajai reizei. Tavam bērnam tas būs liels ieguvums, ja uzjautāsi, kā tev rīkoties nākamreiz, ja nokļūsti līdzīgā situācijā. Pēc tam, kad to izrunājat, apliecini, ka centīsies rīkoties, kā esat izrunājuši. Ja kāds, ko tu mīli nepārtraukti tevi sāpinātu un vienmēr atvainotos, ar laiku jebkurš cilvēks zaudē ticību piedošanām. Tās ir nozīmīgas tad, ja cilvēks tiešām mēģina labot savu uzvedību noteiktās situācijās.
Pajautā savam bērnam, vai viņš ir gatavs samierināties. Tas var būt tieši tik vienkārši, kā jautājums "vai tu esi gatavs man piedot?". Tas palīdz bērnam atbrīvoties no aizvainojuma un atjaunot emocionālo saikni. Bērnam nevajadzētu just spiedienu piedot pirms viņi jūtas tam gatavi. Ja bērns vēl nav gatavs, tev ir svarīgi to zināt, lai tu spētu palīdzēt un risināt to, kas bērnam joprojām liek justies slikti.
Atceries nolikt kaunu pie malas. Tev ir jāfokusējas uz to, lai atrisinātu konfliktu ar bērnu. Tas prasa zināmu drosmi atzīt, ka esi izdarījis kaut ko nepareizi un lūgt piedošanu. Bet tas tevi padara par labāku vecāku un tas ieaudzina tavā bērnā attiecību vērtību un kā uzņemties atbildību.
Atvainošanās nozīmību ne tikai bērnu, bet visu cilvēku dzīvēs "Cālis" skaidro psihoterapeite Iveta Upeniece. Viņa uzsver, ka atvainošanās atjauno līdzsvaru attiecībās.
"Tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tas iemāca, ka mēs visi esam tikai cilvēki, ka arī vecāki nav ideāli. Un bērns iemācās to veidu, kā arī viņš turpmāk varēs komunicēt ar saviem līdzcilvēkiem, ar savu nākotnes partneri arī ar saviem bērniem. Attiecībām ir ļoti nepieciešams šis līdzsvars – došana un ņemšana. Ja tiek pieļautas kaut kādas kļūdas, ir svarīgi atgriezties atpakaļ un atjaunot attiecību līdzsvaru," stāsta psihoterapeite.
