Atbildi uz šo jautājumu vecākiem savā grāmatā "Būt vadošajiem vilkiem. Mīlestības pilna vadība ģimenē" sniedz Jespers Jūls, ģimenes terapeits un pedagogs.
Tēvs: "Man ir 17 mēnešus vecs dēlēns, un es ik pa laikam runāju viņa valodiņā. Es dumji jokojos un ākstos, un droši vien izturos kā pēdējais muļķis, jo viņu ļoti mīlu. Pirmais jautājums: vai tā drīkst rīkoties vai arī tas nav pareizi? Otrais jautājums saistīts ar bieži piesaukto aicinājumu apsvērt, vai mēs tādā pašā veidā sarunātos ar pieaugušo. Vai šo aicinājumu var uzskatīt par vispārīgu ieteikumu, lai labāk saprastu, kā galu galā rīkoties? Tā ir rekomendācija, vai arī uzskatāt, ka tur nekas nesanāks?"
Atbild Jespers Jūls: "Ir liela atšķirība starp mīlestību un iemīlēšanos. Kad esam iemīlējušies – vienalga, pieaugušajā vai mazā bērnā –, tarkšķam visu laiku un par jebko: "blablablabla". Arī mazuļiem ir vajadzīga šāda papļāpāšana, turklāt ar viņiem drīkst runāt mazliet augstākā balsī, jo tā viņi labāk uztver. Taču ķibele tāda, ka pēdējo 25 gadu laikā pieaugušie no tā ir attīstījuši bērniem draudzīgu, gandrīz pedagoģisku valodu. Tas nozīmē, ka, bezgalīgi mīlot bērnus, pieaugušie ar viņiem visu laiku mēģina runāt tā, lai bērni saprastu katru vārdu. Taču tādā veidā zūd vēstījuma jēga, jo pieaugušie neizmanto savus vārdus un savu valodu.
- Par nedaudz citu aspektu jeb, kā vecāku runāšana "bēbīšu valodā" ietekmē mazuļa valodas attīstību, lasi šajā rakstā, kur plašu skaidrojumu sniedz logopēde Romēna Namniece. Lūk, ko viņa saka: "Piemēram, ja vecāki prasa bērnam: "Vai tu dzersi ninnīti?" (ninnīti – domāts tēju), tad bērnam nav iemesls teikt vārdu tēja, ja visi to ģimenē sauc par ninnīti. Tas, protams, nenozīmē, ka bērns līdz pieaugušam vecumam lietos vārdu ninna, bet tas aizkavē viņa vārda krājuma paplašināšanu un pareizas valodas lietošanu."
Pļāpāšana "bēbīšu valodā" kā uzslava
Manuprāt, šī pļāpāšana vai runāšana bērna valodiņā ir pielīdzināma uzslavai. Mūsdienās daudzi vecāki bērnus slavē par daudz – bērni saņem uzslavu par visu: pačurā un tiem paslavēti, izdara vienalga ko un tiek apbērti ar uzslavām. Tas nozīmē, ka bērna pirmā dzīves gada laikā uzslava kļūst bezvērtīga. Turklāt šāda slavēšana bērna pirmajos dzīves gados nemaz nav domāta kā uzslava. Tā ir tikai tukša frāze, ko izmanto, lai pateiktu: "Es tevi mīlu". Tas bērniem rada grūtības, jo viņi, kā minēts iepriekš, ir zinoši, taču bez pieredzes. Ar laiku bērni sāk uzskatīt, ka uzslava ir līdzvērtīga mīlestībai. Kad viņi, piemēram, trīs gadu vecumā nonāk lielajā, plašajā pasaulē, izrādās, ka tur nav uzslavu! Bērniem sāk šķist, ka neviens viņus nemīl.
Iespējams, viņi domā: "Tēvs mani vairs nemīl, jo viņš mani neslavē un nerunā ar mani bēbīšu valodā". Savukārt vecākiem jāmēģina izprast savas izjūtas, un, kad jūt: "Tagad pietiek,", – vai: "Nu jau ir par daudz", tad tas ir jāpārtrauc. Var pajautāt arī partnerim, kā tas izklausās no malas, vai – ja pietiek drosmes – ierakstīt diktofonā sarunas ar bērnu. Ierakstu gan vajadzētu paklausīties ne ilgāk, kā aptuveni trīs minūtes.
Es domāju, ka tas jāspēj izvērtēt pašam. Ne vienmēr var pateikt, kas ir pareizi un kas – nepareizi. Es ceru rosināt vecākus padomāt par to. Iespējams, viņi teiks: "Nu labi, man patīk tas, ko viņš saka, taču es tāpat turpināšu darīt kā līdz šim", – vai: "Ko gan viņš saprot?" vai arī vēl kaut ko citu. Tas nav svarīgi. Nav viena pareizā viedokļa, ir tikai dažādas iespējas. Un par tām ir vēlams padomāt…".
- Kad bērna slavēšana var kļūt kaitīga un kādēļ ir svarīgi bērnu nepārvērst par uzslavu vergu, lasi te.
