"Mammai, ja viņa sevī ieklausās, gaidību laikā jo īpaši ir atvērta intuīcija, un viņa vislabāk var sajust, kurš augs tieši šim mazulim, ko viņa gaida, "nāk pretī", it kā pats dodas rokās. No augiem var uzpīt arī vainadziņu, kuru izmantot vanniņai (vēlams to glabāt tā, lai neapput). Nav vajadzīgs milzu augu pušķis – svarīgāk, lai pastaiga pēc augiem ir rimta, mediatīva, domājot par mazulīti, viņa dzīves ceļu, nododot to spēku, ko mamma var sniegt ar savu mīlestību, nodomiem, vēlējumiem, rūpēm," uzsver dūla Linda Rozenbaha.
"Esmu novērojusi, ka mammām, kas salasījušas augus, vēl gaidībās esot, pirtīžās to izmantošana raisa emocionālas atmiņas, tā ir kā tāda stīdziņa, kas sliecas no gaidību laika līdz vanniņai," atzīmē Linda.
"Diena, kurā augi vākti, ir stiprām domām par bērniņu pildīti, glabāti un atnākuši līdz šim brīdim. Pirtīžās mēs to turpinām – viens no uzdevumiem ir iezīmēt, izgaismot bērna dzīves ceļu, varētu teikt – dot savu vecāku svētību, stiprināt bērna dzīvi ar savām labajām domām, novēlējumiem, mīlestību, rūpēm. Var lūgt Augstāko spēku, kam vecāki tic, labvēlību bērniņam," pamāca Linda.
Pirtīžas ir pateicības pilns notikums pēcdzemdību laikā, kur ir īpašā vanniņa mazulim, vecāku vēlējumi viņam, svinības viņam kā atsevišķai personībai jeb atdalīšana, saru dzīšana bērniņa ādiņas attīrīšanai, un ļoti daudz laika dūlas pirtīžās velta mammas godināšanai, stiprināšanai – ar pieskārienu (masāžām, skrubīti, maigām slotiņām, dziesmām u.c.), vārdiem, pieņemšanu.
Ja vēlas, saulgriežu laikā var arī sasiet arī mazu slotiņu mazuļa pirmajai pirtiņai – ar to viņš tiks vairāk izglāstīts nekā pērts.
Kādus augus lasīt saulgriežos
Arī Dina Ceple iesaka augus bērna vanniņai lasīt vairāk intuitīvi. Piedāvājam vecmātes Dinas Ceples ieteikumus par to, kādu augi vislabākie māmiņai pēcdzemdību periodā; kā Jāņu vainags noder pirmajai vanniņai un ko darīt, ja ceļā gadās indīgs augs. Šo rakstu atkal ceļam godā no portāla "Cālis" arhīva. Ir sievu zāles un vīru zāles, puišu un meitu zāles, tās palīdz būt stipriem, pildīt savas vairošanās funkcijas un būt sievišķīgiem vai vīrišķīgiem. Pie meitu zālēm pieder praktiski visi augi ar ziediņiem, bet jo īpaši pīpenes, vībotnes, raspodiņi.
Raspodiņi ir sievu zāle. Šo augu tēja regulē menstruālo ciklu, savukārt grūtniecības beigās palīdz dzemdītei satrenēties dzemdībām, bet pēc radībām sniedz spēku tai sarauties un iztīrīties līdz galam, lai beigtos pēcdzemdību asiņošana. Praksē Dina pārliecinājusies, ka raspodiņu tēja arī mazina pēcdzemdību atsāpes – pēcsāpes, kas rodas, dzemdei saraujoties, tās īpaši jūtamas laikā, kad bērniņu baro ar krūti.
Vībotnes stabilizē nervu sistēmu un padara stiprākas dzemdes kontrakcijas. Tās jālieto ļoti mazā koncentrācijā – pa lapiņai. Ja priekšlaicīgi nogājuši augļu ūdeņi, mazlietiņ vībotņu palīdz sākties kontrakcijām – parasti ilgi nav jāgaida, stundas astoņas desmit. Pēc kontrakciju sākšanās, šī zālīte vairāk nav jālieto.
Jasmīnu ziedu tēja dzemdībās liek kontrakcijām kļūt ilgākām, garākām. Rudzupuķes ir pret urīna nesaturēšanu (tā ir raksturīga problēma grūtniecēm un māmiņām pēc dzemdībām) – tās padara stiprākus sfinkterus – slēdzējmuskuļus, kurus ar prātu nevar kontrolēt.
Līdzīga iedarbība ir arī pīpenēm jeb margrietiņām. Šo augu tēju ir labi padzert pa dienu trīs četrus gadus veciem bērniem, kuriem joprojām naktīs ir urīna nesaturēšana.
Trejdaivu sunītis – tas ir ķerainais augs, kurš, pārejot pār pļavu, ieķeras biksēs. Tas palīdz pret dažādiem ārējiem izsitumiem un izsutumiem gan māmiņai, gan bērniņam.
Ļoti ārstnieciski ir tā saucamie "siena gruži" – tie ir mazie zāles un ziedu galiņi, kas sakrājas zem siena. "Sākumā domāju: kā gan tāds vispār var ārstēt? Bet iedziļinoties sapratu, ka auga esence ir ziediņā, tātad siena gružos šis koncentrētais spēks savācas vienkopus. Ne velti senie latvieši žāvēja zāles ar vārpiņu vai ziedu uz leju, lai galā sakrātos visa sula un spēks. Siena gružus izmanto gan dzemdībās, gan pēc radībām, gan ginekoloģisko vainu ārstēšanai sēdvannās. Piemēram, pāris saujas siena gružu aplej ar verdošu ūdeni, atstāj, lai nostāvas un tad tajā pasēž – tā ļoti labi dzīst pēcdzemdību šuves, tas darbojas arī kā maksts skalošana, ārstē piena sēni jeb bakteriālo vaginozi. Tā kā zālītei virsū lej verdošu ūdeni, sēdvanna ir higiēniska. Protams, šķūnim, no kura siena gruži ņemti, jābūt tīram, taču tos var iegūt arī, pakratot izšuvušus zāles stiebriņus.
Dina arī dzemdību pieņemšanā izmanto sentēvu metodi ar siena gružiem, lai mīkstinātu starpeni: siena gružus aplej ar verdošu ūdeni, ietin drāniņā un liek pie dupša brīdī, kad mazuļa galviņa vēl nav parādījusies. Siltums uzlabo asins cirkulāciju ārējos dzimumorgānos un starpenē, tādēļ mazuļa galviņa spraucas caur mīkstākiem audiem un māmiņai ir mazāk plīsumu.
Pirtīžas – īpašais rituāls
Jāņu vainags ir īpašs. Jaunas meitas ar to zīlēja, bet precētās izmantoja savai un bērnu veselībai. Šo seno latviešu sevišķo zāļu velšu vītni viņi lietoja bērniņa un jaunās māmiņas pirmajai vanniņai, lai tajā būtu daudz spēka veselībai. To var darīt arī tagad!
Vainagu glabāja no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad to sadedzināja. Ja bērniņš dzims laikā no Jāņiem līdz Ziemassvētkiem, tad vainagu varēs izmantot pirmajai vanniņai. Pēc tam vainagā spēka ir ļoti maz, taču tūlīt jau klāt ir aprīlis ar sulām. No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām vanniņai pievienoja saknes un mizas, kas ilgāk saglabā savu bioloģisko aktivitāti. Pēc Lieldienām pirmo vanniņas ūdeni bagātināja ar jauno dzinumu un pavasara ziedu spēku.
Kas var būt vainagā? Jebkura zālīte, kura, lasot augus saulgriežu vakarā, nākusi pretī. Pat ja sevi pacelt piedāvā indīgs augs, to jāņem ciet! "Homeopātijā ir zināms, ka jebkurš augs ir zāles, tikai tās gudri jāizmanto. Ja vainagu arī ar kādu indīgu zāli ieliks vanniņā, kuru aplies ar verdošu ūdeni, nekas slikts nenotiks (tas iedarbosies ārstnieciski). Pirmajai mazuļa vanniņai var izmantot aplietu stiprumu no visa Saulgriežu vainaga, taču pilnīgi pietiek, ja vannas uzlējumu (to pagatavo tāpat kā tēju) pagatavo tikai no auga galiņiem. Tas piešķirs gan aromātu, gan spēku. Ja liek tikai mazliet no katra auga, tā iedarbība ir lielāka (jo lielāks atšķaidījums – jo lielāks efekts)," skaidro Dina.
Pirmajā vanniņā bērniņš un jaunā māmiņa gāja īpaša rituāla laikā – pirtīžās. Nedēļu pēc dzemdībām jeb septiņas dienas mamma skaitījās nedēļniece, tādēļ bija gultā un ap gultu, tas nozīmē, ka viņas darbs bija auklēt un mīļot mazuli, apkopt sevi, taču viņai šajā laikā nebija jādara citi darbi – viņa nemazgāja grīdas, negāja lauku darbos un netaisīja saimei ēst. Astotajā dienā tika kurināta pirts un taisītas pirtīžas – pirts, kur piedalījās vecmāte, kas bērnu ķērusi, mamma, dažkārt šīs sievietes māte un mazais bērns. Tā bija tikai sievu pirts un tad tika vannoti abi divi – māte un bēbītis. Pirms tam mazuli nemazgāja, arī mammai tā bija pirmā vanna pēc dzemdībām.
Pirmo vannoja mazuli – viņam taisīja īpašo Jāņu vainaga ūdeni, sakņu, pavasara ziedu vai arī siena gružu ūdeni. Ir dažādi ticējumi, kas māca, ko vēl pievienot ūdenim: naudu lika, lai bērniņam būtu bagātība, sarkanu dzīpariņu (pavediena galiņu) meitenēm, lai vieglas mēnešreizes, zaļu dzīpariņu – lai zobi viegli aug, oglīti, lai neviens nevar nobrīnēt jeb noskaust. Bērnu mazgāja īpašā veidā: katrs no klātesošajiem – māte, vecmāte un trešā sieva, kas piedalījās pirtīžā, – teica bērniņam vēlējumu: lēnām lēja ar sauju bērnam ūdeni un pie katras saujas teica vēlējumu. Tā turpināja, līdz vēlējumi bija beigušies. Uzskatīja, ka mazgājoties šajā ūdenī, bērniņš saņem svētību turpmākajai dzīvei. Ūdens arī bija pirmais, kas atdalīja mammu no bērniņa, jo pirmās septiņas dienas pēc dzemdībām, lai arī fiziski atdalījušies, jaundzimušais un māmiņa vēl skaitījās viens vesels, kuru kopībā nedrīkst iejaukties.
Kad bērniņš bija nomazgāts, vannā jeb lielajā kublā gāja arī mamma. Viņu mazgāja vai nu atsevišķi vai kopā ar mazuli – atkarībā no tā, vai bērniņš vēlējās uzēst krūts pienu. Māmiņa kārtīgi izvannojās ūdenī un tad notika viņas kā no bērna atsevišķas personas iesvētīšana. Tādēļ viņu uzlika uz lāvas un kārtīgi izbraucīja – vecmāte ar rokām ļoti lēni un mierīgi veica speciālus masāžas paņēmienus (līdzīgus mūsdienu limfodrenāžai) no papēdīšiem uz centru un no roku pirkstiem uz centru, visu miesu lēnām izmīļoja, izvibrināja. Pirtīžu laikā māmiņu nepēra, jo viņas augumiņš vēl bija pārāk maigs un jūtīgs, viņu drīkstēja tikai braucīt un arī ieeļļot ar dažādām smaržīgām eļļām, parasti ar E vitamīnu bagātajām kviešu asnu vai lineļļām. Izmīļota, mammas āda ieguva samtainību, bet punča masāža palīdzēja tam sarauties, muskuļiem tonizēties un šlakvielām – izvadīties.
Masāžas mērķis bija, lai viss, kas kā attīrīšanās sistēmā ir sakrājies mammā bērniņa gaidīšanas laikā, izvadītos laukā. Pirtīžu laikā daudz dzēra ūdeni un zāļu tējas.
Starp citu, ja vien jaunā māmiņu nebija kalpu kārtas un viņai uzreiz pēc dzemdībām nebija jādodas smagos lauku darbos, dvieli ap vēderu nesēja – tad gaidīja, kad vēders pats savilksies. Dvieli tina tāpēc, lai, strādājot smagu fizisku darbu, kompensētu vēdera nespēju turēt mugurkaulu. Dvieli sēja arī tad, ja bija dzimis ļoti liels bērns vai mammai nāca ģībonis.
Saru dzīšana
Pirtīžu laikā bērniņam tika dzīti sari. Par to lasot ticējumos, Dina vien nobrīnījās, kas gan šie sari varētu būt un kā tie izskatās, līdz reiz viņa izmēģināja saru dzīšanu, kā tas aprakstīts latviešu tradīcijās: bērniņa ādiņu iemasē ar maizes raugu vai rupjmaizi, vai mammas pienu.
Dina to darīja ar pieniņu, mazu pilīti ieslaucot saujā un izmasējot bērniņam muguriņu, dupšuku un pleciņus. Darot to pietiekami ilgi, mazulītim no ādas nāk laukā tādi kā cieti sari tumši pelēkā krāsā. "Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, domāju, ko lai tagad dara un kā lai tos dabū nost! Tad turpināju masēt, jo ticējumos rakstīts, ka jāmasē tik ilgi, kamēr sari atkrīt. Pēc minūtēm divdesmit patiešām tie atkrita paši.
Pa to laiku mazulis bija pie pupa un vēl izbaudīja mīļu masāžu," teic Dina. Domājot, kas gan īsti ir sari, viņa secinājusi, ka visticamāk tie ir sierveida ziedes dziedzeri, kas apņem bērniņu, dzīvojot mammas puncī – tas palīdz ādai ūdenī neatmiekšķēties. Taču, kad mazulis piedzimst, viņam šie dziedzeri vairs nav vajadzīgi, tādēļ tie atmirst, noberžas ar veco ādas slānīti. Ticējumi vēsta, ka tie mazie bērniņi, kuriem nav izdzīti sari, ir nervozāki, gultiņā trinās, jo viņiem niez muguriņa, viņi negrib gulēt. Dina saru dzīšanu veikusi jau kādiem padsmit bērneļiem un šie mazuļi esot mierīgi, lai gan nevar apgalvot, ka viņi tādi nebūtu arī bez šīs īpašās masāžas. Kad bērniņš un māmiņa pirtīžā bija izmasēti un izmīļoti, viņus ģērba baltos linu krekliņos un devītajā dienā notika krustabas. Ja astotajā pirtīžu dienā vecmāte atdalīja māmiņu no bērniņa, tad devītajā dienā tuvējie piederīgie uzņēma mazuli kā atsevišķu ģimenes locekli ciltī.
Uz krustabām māmiņai jau pašai bija jāklāj galds, protams, piepalīdzot saimes sievām. Mammai bija jācep pirmais apaļš kukulis – kā pilnības simbols. Krustabas bija diena, kad bērniņš ieguva vārdu un tika pirmo reizi likts atsevišķā guļvietā – šūpulī.
Nākot raudzībās, vienalga, vai krustabu dienā vai pirms vai pēc tās, bija jānes ciema kukulis. Ar "kukuli" jāsaprot ēdamais – bieži aprakstīts, ka jānes svaigs pirmpiens un rauši, lai māmiņai būtu barojoša pārtika un viņa varētu zīdīt bērniņu. Dāvināt varēja arī praktiskas lietas, teiksim, krekliņu bērniņam.
Atšķiršana no krūts – kopīgi svētki
Kopumā māmiņai ir trīs īpaši svētki, kad savam bērnam jātaisa svinības:
"Trīs reizītes manis dēļ
Māmuliņa galdu klāja:
Krustīdama, atšķirdama,
Tautiņās vadīdama".
Ar "atšķiršanu" domāta beigšana barot ar krūti – tie bija tādi paši publiski godi kā krustabas. Par to, kā būtu pārtraucama krūts barošana, padomu ticējumos ir pārpārēm: jāmēģina atšķirt no krūts tad, kad ir pilns vai jauns mēness, bet nākamajā naktī – vecs mēness, lai krūtis kļūtu lielākas, bet piens ietu mazumā; jāatšķir tad, kad nāk ābeļziedu laiks, lai krūtis būtu ziedošas kā ābeles; jāēd saulespuķu sēklas, jo tās samazina piena daudzumu, nedrīkst pārtraukt barot ar krūti sulu laikā, jo tad piens tecēs kā sulas un nevarēs pārtraukt zīdīšanu; nevajag tajā dienā daudz dzert.
"Būtībā sendienu padomi neatšķiras no mūsdienu – tāpat kā toreiz, tā arī tagad iesaka, atšķirot bērnu no krūts mammai daudz nedzert, lai piens neveidotos. Ticējumā teikts, ka krūtis vajag nosiet, lai nenokarātos, jo tad saglabās to formu, bet būtībā, stingri nosietas, tās mazāk ražos pienu," saka Dina, uzsvērdama, ka latviešu tautas ticējumos ir ārkārtīgi daudz norāžu uz to, kas kā būtu darāms, un pat, ja pirmajā mirklī padomi var likties absurdi, tajos ir dziļāka jēga.
Interesanti
No Jāņu naktī lasītām ērgļu papardēm var taisīt mazam bērnam guldināmo matracīti. Papardes uzsūc sevī visu sliktumu – noņem raudas un niķus. Starp tām var ielikt nomazgātu baldriāna skani, lai labāks miedziņš. Vienam šūpulīša matracītim vajag pusmaisu paparžu. Kad tas ir labi pieblīvēts un stingrs, matracīti pārsedz ar rupju lina palagu deviņām kārtām (šurpu turpu aptinot), tad matracītis ir stingrs un nav kunkuļains.
Vai latviešiem dzemdībās piedalījās arī vīrietis
"Pūta mana līgaviņa
Pār pagalmu pāriedama.
Vai būs dēls, vai būs meita
Sprogainiem matiņiem?"
"Pirtī eimu, pirtī teku,
Pirtī mana līgaviņa,
Sēž matiņus izlaidusi,
Sviedru krekls mugurā".
No šīm tautasdziesmām secināms, ka nav bijis vienots modelis – visticamāk, ir bijuši vīri, kuri piedalījušies dzemdībās un tādi, kuri skatījuši jau piedzimušu mazuli.
